Kā dāvinājumi muzejam kļūst par eksponātiem?

2015. gada 7. janvāris 07:00

303

Kā dāvinājumi muzejam kļūst par eksponātiem?

Pāvilostas novadpētniecības muzeja ciemiņu acīm parasti slēpts uz katra eksponāta izlasāmais identifikācijas numurs un lielā “grāmatvedība”, kas par katru vēstures liecību jāsakārto. Šķietami klusajā muzejā ik dienas rit rosīgs pētniecības un dokumentēšanas darbs.

Pāvilostas novadpētniecības muzejam pērn bijis liels priekšmetu pieplūdums, priecīga tā vadītāja Irina Kurčanova. Tāpēc krājuma glabātājai Larisai Ķipstei darba pilnas rokas – “spēj tik katru dokumentēt”, smejas vadītāja. Katrai lietai, ko senlietu krātuve saņem, jāsastāda uzņemšanas akts, dāvinājuma līgums, jāpiešķir identifikācijas numurs, kartīte un jāizdara atzīmes inventarizācijas grāmatā. Ziņas par katru vēstures liecinieku jāievada Nacionālā muzeja krājuma kopkatalogā. “Lai ierakstītu nepieciešamās ziņas katalogā, ir jāmeklē ļoti daudz informācijas dažādos literatūras avotos un jāzina dažādas specifiskas lietas – jo vairāk aprakstu par konkrētu priekšmetu atrodam, jo tas kļūst vērtīgāks. Nepietiek, ka uzraksta “stikla glāze”. Jānosaka, kuras fabrikas izstrādājums tas ir, ražošanas gads, modelis. Turklāt smalki jāapraksta tās forma,” uzskaita I. Kurčanova, un viņai pievienojas muzeja krājumu glabātāja L. Ķipste, kura ikdienā nodarbojas ar šādu senlaicīgu lietu izpēti.
Jautātas, kur visu nepieciešamo, kas ir diezgan specifiska informācija, var atrast, abas smaidot stāsta – talkā jāņem enciklopēdijas vai internets. “Mums pašām viss jāatrod, jo aprakstus jau līdzi neviens nedod,” vadītāja noteic. Krājumu glabātājas kabinetā uz galda izvietotas dažādas nesen iegūtas lietas, kas vēl tikai gaida, līdz varēs saukties par pilntiesīgiem eksponātiem, jo priekšā vēl sarežģītais identificēšanas un aprakstīšanas process. Priekšmetus muzejam dāvinājuši Pāvilostas novada iedzīvotāji.
Cilvēki, kuri laipni papildina muzeja krājumu ar savu pienesumu, parasti par savām dāvanām maz zina pastāstīt. “Tās parasti ir sadzīves lietas. Tagad mēs zinām – ļoti daudz kas ražots Ķīnā, bet Padomju Savienības laikā tādas detaļas bija vienaldzīgas, galvenais, ka tik varēja nopirkt,” skaidro L. Ķipste.

“Ar aci” nevar spriest
Pamazām ar topošajiem eksponātiem bagātīgi klātais galds tukšojas. “Tie ir glāžu turētāji, kur kādreiz ievietoja tējas glāzes,” pastāsta krājuma glabātāja, kura “Kursas Laika” ciemošanās brīdī ar īpašu pildspalvu raksta šā jaunieguvuma numuru, uzskaites apzīmējumu jeb signējumu. “Pirms rakstīšanas virsmu noklāj ar laku, tad uzraksta un pārklāj vēlreiz,” procesu atklāj L. Ķipste. Pagaidām par glāžu turētājiem noskaidrots, ka tie radīti padomju laikos, uz tiem rotājas uzraksts “Volgograda”, tie nav gatavoti no dārgmetāla, bet kādiem sakausējumiem. Muzeja vadītāja uzsver, ka priekšmetu izziņas procesā nevar paļauties vien uz acīm novēroto. “Piemēram, gludeklis – izskatās pēc elektriskā, bet pēc izpētes internetā atklājās, ka tas ir tvaika.”
“Vai par mantām vienmēr izdodas visu nepieciešamo uzzināt?” jautā “Kursas Laiks”. “Ir bijis arī tā, ka atklāt nav iespējams. Tad ar zīmuli uz kartiņas rakstām “papildināt” un laika gaitā vācam ziņas. Vai arī dodamies pie iedzīvotājiem – varbūt kāds vecāka gadagājuma cilvēks var ko pastāstīt,” skaidro krājuma glabātāja.
Kopš 2007. gada viņa ik dienu pavada, izpētot senlietas, un atzīst, ka informācijas meklēšana un ievadīšana kopkatalogā aizņem ļoti daudz laika. L. Ķipste teic, ka pirms darba muzejā nebūtu varējusi iedomāties, ka darba būs tik daudz, un piekrīt “Kursas Laika” spriedumam – cilvēki no malas nemaz nezina, kāds darbs ieguldīts katra priekšmeta dokumentēšanā.
Nesena vēsture kļūst sena
Daļa pagājušā gadsimta sešdesmito un septiņdesmito gadu vēstnešu, kas jau ļāvuši sevi iepazīt, aplūkojami izstādē “Jaunieguvumi – senatnes liecības”. Padomju laika vēsmas atdāvinājuši novada iedzīvotāji. “Man ļoti patīk, kā Liepājas muzeja Kultūrvēstures nodaļas vadītāja Uļjana Gintere teica: “Pirms metat ārā, parādiet muzejniekiem! Izgāztuve ir pēdējā vieta, pēc kuras neko vairs neatradīs!”” saka muzeja vadītāja.
“Lūk, šāds telefons,” I. Kurčanova norāda uz eksponātu, “šķiet, ka nekas īpašs, bet pēc 20 gadiem tas būs kas jaunajiem neredzēts!” Jaunajai paaudzei neparasti šķitīs arī, piemēram, eglīšu rotājumi no pagājušā gadsimta sešdesmitajiem, septiņdesmitajiem gadiem un dažādas šķidrumu uzglabājamās pudeles. “Jauni cilvēki, kuriem tagad ir aptuveni 25 gadi – viņi arī daudz ko nav redzējuši un ar interesi apskatās,” saka vadītāja.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Kā dāvinājumi muzejam kļūst par eksponātiem?

Kategorijas