Darbs atrod darītāju

2015. gada 7. janvāris 07:00

562

Janvāra beigās pie interesentiem nonāks grāmata par Priekules dzelzceļa vēsturi. Tās autore Inga Raškova sevi jau apliecinājusi kā stāstniece un uz savu pilsētu raugās ar pētnieces skatu.

Inga pēc izglītības nav vēsturniece, bet “īsta filoloģe – skolotāja ar maģistra grādu”. Doma par vēstures materiālu apkopošanu Priekulē virmojusi jau sen, īpaši skolā. “Novadpētniecība mums ir spēcīga, interesentu un materiālu ir ļoti daudz, bet nav apkopojuma. Ir mapītes, piezīmes, cilvēku atmiņas. Katrs kaut ko zina un var pastāstīt, bet sabiedrībai šī informācija nav pieejama.” Priekulnieks Arnolds Ašmis ar kundzi Almu iesākuši rakstīt grāmatu par Priekules vēsturi un uzstājīgi prasījuši novada domes priekšsēdētājai Vijai Jablonskai ko darīt lietas labā. “Priekšsēdētāja šo darbu piespēlēja man, un tā es sāku.”

Plaukst impērijas sastāvā
Sākumā Ingai nav bijis pārliecības, ka to varēs. Pirmā grāmata bijusi par baroniem Korfiem, no tās loģiski izrietējusi nākamā – “Stāsti par dzelzceļu”. Nosaukumā vārdu “stāsti” Inga likusi, lai norādītu, ka tas nav akadēmisks vēstures pētījums un ka šajā grāmatā savākto informāciju nevajadzētu izmantot zinātniskiem darbiem, vien idejām.
Vispirms Inga informāciju meklējusi internetā. “Izrādījās, ka tur ir ļoti daudz visa kā. Informācijai ir interesanta īpašība – pati pasaka, kādā veidā vajadzētu to izkārtot.” Tāpēc grāmatai izveidojušās piecas daļas. Pirmajā daļā ir atbilde uz jautājumu: kāpēc tieši Priekule? Izrādās, tāpēc, ka Priekule bija sastāvdaļa Krievijas impērijai, kurā sākās dzelzceļu būves bums. Bijis plāns 90 gadu laikā visā impērijā izveidot dzelzceļu sistēmu.
Otrā daļa stāsta par 20.–30. gadiem, Inga pētījusi, kas tolaik noticis dzelzceļa dēļ. Ap to sāka veidoties apdzīvotas vietas, jo Korfs iznomājis zemesgabalus. Veidojusies Priekules vecpilsēta. Daudzi nezinot, ka Priekulē bijušas četras dzelzceļa līnijas un vienu no tām – platsliežu – taisījis ļoti bagāts uzņēmums “Rīge”. Tā vedusi no ķieģeļu cepļa uz staciju, otra tāda Liepājas apkaimē esot tikai “Metalurgam”. “Mēs neesam nekāds nieka miests!” smejas Inga.
“Dzelzceļš viennozīmīgi bija pamats pilsētai. Nebūtu dzelzceļa, mēs joprojām būtu ciematiņš. Kad saliek stāstu kopā, var redzēt, kā lielo procesu ietvaros mēs kā smilšu graudiņi maļamies.”
Sagatavoti divi grāmatas varianti – ekonomiskais un izvērstais, kurā daudz fotogrāfiju. Grāmata tapusi gada laikā, par to slēgts līgums ar pašvaldību.

Vienmēr grib dzīvot labāk
Nākamajās grāmatas daļās Inga vairāk skatās uz mūsdienām. Pēc viņas ieskatiem, visinteresantākā ir daļa par padomju laiku, jo balstīta tikai uz cilvēku stāstiem. Izdevies uzmeklēt un uzaicināt ar tiem dalīties bijušos dzelzceļniekus. “Ir tur smieklīgi stāsti, ir viens tiešām šaušalīgs. Sauso, oficiālo informāciju es salieku kopā ar mazliet filozofiskām pārdomām par to, kā jutās tā laika cilvēki, kā viņiem klājās, kādas ir paralēles. Atklāju, ka tā arī ir, kā saka: nekas nav jauns, viss ir labi aizmirsts vecais. Tolaik cilvēki mācījās sadzīvot ar jaunu laikmetu, un tagad mēs mācāmies to pašu.” Inga no vēstures faktiem secinājusi, ka vajadzīgi aptuveni 60 gadi, kamēr cilvēki pierod pie jaunā laika. Tagad tas notiekot daudz straujāk. “Priekšmetiskā vide mainās ātri, bet cilvēkam iet ilgi, kamēr viņš atrod savu vietu. Dzīve attīstās pa spirāli, bet tās lokus kopā sien cilvēku vēlme dzīvot labi un vēl labāk. Tā nemainās nekad. Man dzelzceļš neasociējas tik daudz ar ēkām un sliedēm, cik ar dzīviem cilvēkiem.”
Dzelzceļa dēļ Priekulē attīstījusies rūpniecība, un likumsakarīgi tā kļuvusi par nākamo Ingas izziņas tēmu. Par šejienes saimniecisko dzīvi viņa interneta datubāzē “Periodika.lv” jau atradusi ap 200 interesantu rakstu, bet to noteikti būšot vismaz divreiz vairāk. “Vēl nezinu, kā informācija prasīsies salikt kopā. Darbs atrod savu darītāju.”
Inga sadarbojas ar bibliotekāriem, senlietu krātuvju vadītājiem. “Katram jau ir kāds nieciņš.” Paralēli Inga krāj audiomateriālus – visu stāstījumus ieraksta un saglabā. Tajos, klausoties atkārtoti, allaž varot atklāt ko jaunu.

Pieprasa kritiku
Par veiksmi viņa sauc faktu, ka novadnieks ir mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis. Viņš gan vairāk “velkot” uz akadēmisku izdevumu pusi, bet Inga paļaujas uz viņa sacīto, ka katram cilvēkam ir sava vēsture, savs skatupunkts. No O. Spārīša dzirdēts jēdziens “sociālā vēsture” – cilvēku atmiņas, attieksme, pieredze, un tieši šādu vēsturi Inga cenšas atklāt savās grāmatās. “Es domāju par lasītājiem – tie ir vienkārši lauku cilvēki.” Inga pieļauj, ka varētu nostrādāt tas pats likums, kas darbojas uz folkloru: tad, kad daudzas informācijas vienības ir sasietas vienā kamolā, tā saglabājas ilgāk.
“Stāstus par dzelzceļu” konsultējis un Ingai zināšanu bāzi specifiskajā jomā devis bijušais Dzelzceļa muzeja darbinieks Toms Altbergs, bet tās galvenais redaktors – Ēriks Hūns. “Autors savu tekstu tā nejūt un neredz”, tāpēc viņa lūgusi tekstu vērtēt ļoti kritiski. “Kritika ir ļoti vajadzīga.”
Darbs pie grāmatām aizņem visas brīvās dienas no rīta līdz vakaram. Inga atzīst, ka tas viņai kļuvis par pamatdarbu, lai gan veicami lietvedes pienākumi pirmsskolas izglītības iestādē. Ziemassvētku brīvdienas viņai bijušas īstas darbadienas. “Atrodu ko interesantu un ātrāk nevaru beigt, kamēr neesmu atradusi atbildi uz jautājumu.”

Aicina līdzautorus
20. un 30. gados bijis daudz preses izdevumu, valodas stils un attieksme pret lietām citādāka nekā vēlākajos gados. Publicēts daudz kriminālu un puskriminālu ziņu, un Ingai radies jautājums, vai arī tās likt grāmatā. “Cilvēkiem patīk, šodien par tām mēs pasmaidītu. Gribas, lai teksts ir baudāms.” Par šo dilemmu vēl esot jāpajautā citu viedoklis.
Ingu skumdina, ka rakstītā formātā gandrīz nekā nav par padomju laiku Priekulē. “Tā ir dzīva vēsture, kurai piemīt īpašība aiziet. Ceru un sagaidu, ka Priekules sabiedrība uzrunās mani ar ieteikumiem, priekšlikumiem. Katrs jau zina vēl kaut ko. Gribētos, lai sabiedrība ir kā līdzautors un cenzors.”
Aicināti atsaukties tie, kuri strādājuši kādreizējos lielajos uzņēmumos – pienotavā, “Lauktehnikā”, autotransporta uzņēmumā, “Agroķīmijā”, padomju saimniecībā. “Varbūt cilvēkiem liekas – nu, kas tur ko stāstīt? Bet atpakaļ paskatīties ir ļoti, ļoti svarīgi. Tas bija it kā tepat, bet jau aizslīd, un tas mani skumdina.” Ko ražoja, kā ražoja, uz kurieni veda? Atbildes Inga cer atrast ne tikai arhīvos. “Tas, ko pastāsta cilvēki, ir daudz, daudz vairāk, nekā piedāvā arhīvs.”
2016. gadā 60. jubileju svinēs Priekules vidusskola, un Inga vēlas tai sagatavot dāvanu. Par skolu visplašākās informācijas sniedzējas būšot skolotājas Treide un Skadiņa.
Tālākie Ingas plāni saistās ar Priekules pilsētas jubileju 2018. gadā. Novada kultūras organizatoram Gundaram Venenam esot ideja tai par godu šīs burtnīcas apvienot vienā izdevumā un izdot kā īstu grāmatu. Inga lēš, ka aprakstīšanas vērtas būtu septiņas astoņas tēmas, bet ir skeptiska, vai visas spēs “pacelt”, piemēram, “Garnizons”, “Ceļi”, “Kapsētas”. Jau atradusi interesantu grāmatu par Priekules garnizonu un mēģinājusi saprast tā vietu visā lielajā sistēmā.
Dod dzīvības telpu
Ļoti interesants Ingai šķiet novada tūrisma vadītājas Daigas Egles plāns modernizēt pie Priekules Brāļu kapiem esošo ekspozīciju, ar moderniem tehniskajiem līdzekļiem gan vizualizējot, gan radot noskaņu. Uz turieni joprojām braucot kritušo karavīru piederīgie. Tur varētu notikt vēstures stundas un pasākumi, jo Priekulē atrodamas spēcīgas abu karu pēdas.
Inga labprāt uzņemas brīvprātīgās gides lomu, ja Priekulē ierodas interesentu grupas. “Bez maksas eju un runāju par lietām, kuras man patīk.” Pēc pirmās grāmatas D. Egle atradusi mākslinieci, kas Ingas sastādīto Korfu dzimtas koku atveidojusi maketā Zviedru vārtos.
Inga saskatījusi arī šādu likumsakarību: “Cilvēku iespējas materiālajā vidē cauri gadsimtiem arvien paplašinās. Piemēram, priekulniekiem kļūst pieejama visa Eiropa. Kad nomainījās padomju laiki pret tagadējiem, bija žēl dzelzceļa, taču iespējas ir vēl plašākas. Mēs vairs nebraucam ar vilcienu, bet ar interneta starpniecību mums pieder visa pasaule. Taču cilvēkiem joprojām grūti sadzīvot ar esošo situāciju.”
Saimnieciski veiksmīgi attīstījušās to priekulnieku dzimtas, kuras pratušas sasaistīt laikmetu ar savām vēlmēm. “Ar to, ka nomaina karogus un likumus, ļoti maz kas mainās. Viss ir atkarīgs tikai no cilvēka paša.” Padomju laiks esot ļoti spēcīgs pat to prātos, kuri to nav pieredzējuši. Politiskā sistēma kā smilškaste dodot dzīvības telpu – būvē tajā, ko gribi.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Darbs atrod darītāju

Kategorijas