Klasiķi guls makulatūras maisos

2015. gada 12. janvāris 07:00

214

Balzaks, Dikenss, Dostojevskis, Hašeks, Rolāns un Remarks. Vēl Nīče, Rablē, Voltērs un Monteskjē, un tas ir tikai makulatūras saraksta sākums.
Ja grāmatu gadiem neviens no bibliotēkas plaukta nepaņem, tā tiek uzskatīta par norakstāmu – tādu, kura cilvēkiem nav vajadzīga. Bibliotekāriem pat pārmet par to, ka plauktos tur nevajadzīgu literatūru. Rucavas pagasta bibliotekāre Gunta Timbra “Kursas Laikam” parādīja telpu, kurā ir simtiem grāmatu, ko cilvēki vairs nelasa. “Tagad šeit būs bērnudārza jaunā grupiņa. Grāmatas pārvietosim uz telpu pagrabā, dažas norakstīsim. Pirms dot makulatūrā pasaules klasiku – piedāvāšu to novada iedzīvotājiem ņemt mājās,” pastāsta G. Timbra.
Vecpils pagasta bibliotekārs Jānis Aigars ir skarbāks. “Viss ir atkarīgs no pieprasījuma, un, ja grāmata jānoraksta, tad jānoraksta. Katrai bibliotēkai ir sava klusā telpa, kur nolikt mazāk pieprasītās grāmatas. Man arī tāda ir,” apstiprina J. Aigars.
Ja bibliotēkas klients pasūta grāmatu, kas nav uz vietas, to vienmēr var atrast un pasūtīt, mierina bibliotekāri, tomēr, skatoties uz klasiķu kopoto rakstu rindām “klusajā telpā”, iezogas tādas kā skumjas. Atmiņā atgriezās 1992. gadā Liepājas pedagoģiskā institūta padomē runātais par Ļeņina Kopotajiem rakstiem, kas apgrūtināja augstskolas bibliotēku. Tos kā studentu pārstāvis ieteicu nodot makulatūrā vai sadedzināt. Vēstures pasniedzēja Ārija Kolosova toreiz šo ieteikumu pielīdzināja Ādolfa Hitlera attieksmei pret grāmatām. Man palika kauns, bet jautājuma izskatīšanu atlika. Šodien Ļeņins no daudzām bibliotēkām jau pazudis un nu patiesi no bibliotēku plauktiem pazūd daudzas tās grāmatas, kuras Hitlers savulaik dedzināja sārtos.

Nosaka pieprasījums
Jo vairāk ciemā iedzīvotāju, jo vairāk grāmatu. Kad lasītāju paliek mazāk, mazāk paliek arī grāmatu. “Kad Vecpilī likvidēja skolu un līdz ar to arī skolas bibliotēku – fondus apvienoja. Vecpils bibliotēkā bija vairāk nekā 12 tūkstoši grāmatu. Revīzija prasīja laiku. Norakstīju daudz grāmatu. Tādas, kuras bija savu laiku nokalpojušas, nolasītas, brāķus, aiz vecuma nodzeltējušās un izbalējušās. Tagad ir uz pusi mazāk grāmatu un cilvēkiem ir vieglāk orientēties,” stāsta J. Aigars.
Neizbēgami, agri vai vēlu visas grāmatas nonāk makulatūras maisā un tiek drukātas jaunas. Runa drīzāk ir par to, vai klasika ir nokalpojusi fiziski kā grāmata vai arī morāli, jo vairs nav vajadzīga. G. Timbra paredz, ka labām grāmatām atradīsies vieta “klusajā telpā”.
“Gala beigās jau visu nosaka cilvēku pieprasījums. Ja cilvēkiem tā vairs nav vajadzīga, tad grāmatai laiks pamest bibliotēkas plauktu. Vēl nesen visi kā traki lasīja grāmatas par Hariju Poteru un vampīrsāgu “Krēsla”, tagad tās gaida savu kārtu aiziet. Sākumā pārcelsies uz tālākiem plauktiem, tad uz kluso telpu,” pieņem J. Aigars. Makulatūras maisu bibliotekārs delikāti nepiemin.
Savukārt, iegādājoties jaunas grāmatas, viņš saskāries ar reklāmas ietekmi uz cilvēku pieprasījumu. “Dažkārt cilvēki prasa grāmatas, kuras izlasot, jūtas vīlušies. Uzzina par grāmatām no reklāmām. Vēl nesen izšķīros nopirkt vienu grāmatu, kuru slavēja bibliotēkas lasītāja. Vēlāk abi secinājām, ka varējām nelasīt. Izdevniecības ļoti veikli iesaka savas jaunās grāmatas,” atzīst J. Aigars.

Nepatīk druka, gurst acis
Kā vienu no būtiskākajām sūdzībām no jauniešiem J. Aigars saņēmis pārmetumus par to, ka druka vecajās grāmatās ir pabalējusi, par sīku vai arī salikums lasīšanai nav ērts. “Manuprāt, jaunā paaudze pieradusi pie teksta izkārtojuma datorā un grāmatu lasīšana viņiem principā sagādā neērtības. Pie grāmatas ir jāpierod. Taisnība ir par izbalējušiem burtiem un vāju salikumu. Piemēram, ārzemju latviešu darbi, kas Latvijā tika ievesti 90. gadu sākumā, bija tik sīkā drukā, ka visi sūdzējās. Šobrīd visas tās grāmatas ir norakstītas, jo cilvēki nevēlējās bojāt acis un nelasīja šīs grāmatas drukas dēļ,” nianses atklāj J. Aigars.
Arī citi bibliotekāri atzīst, ka lasīšanas tradīcijas mainās. Mainās ne tikai prasības pret literatūru, bet arī teksta vizuālā uztvere.
Ko lasa skolēni?
Ar šādu jautājumu vērsos pie Kalvenes pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotājas Signes Tomsones. “Skolēnu gaume ir ļoti plaša, un pat lielākie huligāni var sākt lasīt, piemēram, Ikstenu. Nesen 8. klase vienkārši pieprasīja Regīnas Ezeras “Cilvēkam vajag suni”. Ņēmām un lasījām kopā. Viss ir atkarīgs no tā, kā parādām literatūru. Mums skolā uzsākta tradīcija, ka apmeklējam Liepājas teātra bērnu izrādes. Uz “Sprīdīti” bijām un uz “Bezgalīgo stāstu stāstu” – tas veicina interesi par grāmatām un par kultūru kopumā,” uzsver S. Tomsone.
Skolotāja atzīst, ka daudz bērnu grāmatu fragmentus vai tās pilnībā lasa internetā. “Izveidojies tāds kā paradokss, ka grāmatas no papīra lapām lasa trūcīgāki bērni, kuriem mājās nav datora,” saka S. Tomsone.
Jautāta, vai Harijs Poters un romānu sērija “Krēsla” vēl saista jaunos lasītājus, S. Tomsone attrauc: “Tie jau ir garām. Tagad nav izteiktu modes tendenču. Lasa to, kas interesē, un dažkārt ir iespējams viņus ieinteresēt par to vai citu grāmatu.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Klasiķi guls makulatūras maisos

Kategorijas