Bērnu frizētava – izlolota ideja

2015. gada 12. janvāris 07:00

1104

Kādu pārdzīvojumu mazajam var sagādāt matu apgriešana pieaugušo frizētavā, zina daudzas mammas: svešas telpas, svešas tantes ar savādiem instrumentiem. Frizētavas “Beleco” īpašniece Sintija Eizengraudiņa pati bērnībā satraukusies par aparātu dūkoņu: tā atgādinājusi zobārstu. Nekas daudz nav mainījies, kad uz frizētavu vedusi savus dēlus: “Manējos sēdināja uz krēslā saliktām lielām šampūna pudelēm. Kad tuvojās friziere ar lielām šķērēm, puikas dīdījās un baidījās. Kaut ko taču vajag izdomāt!”

Kad “Mikausis” aizmūk
Pirms diviem gadiem viņas izveidotā bērnu frizētava “Mikausis” Stendera ielā nenoturējās ilgi: pārāk dārga apkure ar elektrību, bet kāpnes – šķērslis bērnu ratiem. “Atrast piemērotas telpas pilsētas centrā nav viegli,” atzīst S. Eizengraudiņa. “Tagad, strādājot Graudu ielas namā, varbūt pietrūkst lielu logu, bet tos aizvieto reklāma un klientu pozitīvās atsauksmes. Pirmajās frizētavas darbības dienās mūs gāza otrādi, lielāko daļu pastāvīgo klientu tad arī ieguvām.”
Mainīts ne tikai frizētavas nosaukums, bet arī profils. Lai pie reizes var sapucēties visa ģimene, šeit strādā manikīre pedikīre.
““Beleco” esperanto valodā nozīmē skaistumkopšana. Ar šo vārdu gan drusciņ nesadzīvojam, vajadzēja izvēlēties kaut ko saistībā ar istabu. Jo gan darbinieki, gan klienti teic, ka pie mums ir jauki un mājīgi kā istabā.” Lai panāktu tādu atmosfēru, uzņēmēja meklējusi informāciju internetā un bijusi pārsteigta gan par bērnu frizētavu skaitu ārzemēs, gan plašo aprīkojuma piedāvājumu. ASV ražotie frizētavas krēsli maksājuši tūkstošus, tāpēc izvēlējusies Latvijā pieejamos. Iesēžoties košajā mašīnītē, parasti bērnam zūd gan kautrīgums, gan bailīte, novērojusi S. Eizengraudiņa. Ja nākas uzgaidīt, knīpas un knauķi var darboties ar rotaļlietām, zīmēt, pēc izvēles skatīties iemīļotās multfilmas. Lielākajiem vislabāk patīkot “Misters Bīns”, bet sīkučiem – “Vāģi”, pasaka par Mašu un lāci, arī “Nu pagaidi” un citas vecās multenes.

Panka grebeni? Lūdzu!
Ne katrs meistars spēj strādāt ar bērniem, viņi ir jāsaprot un jāmīl, secina uzņēmēja. “Vai nu citur iebiedēti, vai tas atkarīgs no rakstura, bet mazie uzvedas dažādi. Nevar bērnu vienkārši nosēdināt un tūlīt ķerties pie darba. Vispirms jāaprunājas, jāpajoko. Dažs tik aktīvs, ka jāskrien pakaļ ar šķērēm, cits atnāk, iepazīstas, paspēlējas un matiņus griezt ļauj tikai nākamajā reizē. Nav viegli, bet meistarēm tas dod enerģiju un gandarījumu.”
“Beleco” kolektīvs cenšas sekot senajai gudrībai – galvenais ir apmierināts klients. Deviņgadīgs zēns ieradies ar mammu un pieprasījis zilu grebeni. Friziere izskuvusi sānus, izbalinājusi cekulu un iekrāsojusi to prasītajā tonī. Mamma mērenā šokā, “kaut nu šis vecums ātrāk pārietu”, toties puika – sajūsmā.
“Mūsu manikīre meitenēm lako nadziņus visās varavīksnes krāsās, kas neturas ilgi, bet trīsgadīgā jaunkundze jūtas kā īsta dāmiņa. Kad bērnudārzā ir karjeras diena un ierodas grupiņa, sapucējam visus. Pirms pasākumiem aicinām talkā mākslinieci Beāti, kura brīnišķīgi apglezno bērnu sejiņas. Par šo īpašo attieksmi visi ir priecīgi, bērni svētkos mums dāvina eņģelīšus, bet mēs viņiem pēc paveikta darba sniedzam pa konfektei.”
Friziere Antra Freimane labi atceras visjaunāko klientiņu – deviņus mēnešus jaunu puisīti ar gari noaugušiem matiem. “Kad mums zvana un jautā, vai var atvest divgadīgu mazuli, aicinu vispirms atnākt, iepazīt situāciju. Viens ķipars ieradās sabozies, neko neļaušot sev darīt. Iesēdināju mašīnītē ar visu pufaiciņu, paspēlējāmies un visu izdarījām. Prom jau viņš devās kā draugs un jautāja mammai, kad varēs nākt atkal.”

Aicinājums – palīdzēt
S. Eizengraudiņas bērnība pagājusi Vērgales pagastā, tad ceļš vedis uz Liepājas J. Raiņa 6. vidusskolu. Vaicāta par profesijas izvēli, uzņēmēja atklāj, ka pati nav friziere: “Bet man vienmēr bijis aicinājums kādam palīdzēt. Mamma pārmeta, ka velku uz mājām kaķīšus un sunīšus. Vēlāk sapratu, ka gribu palīdzēt cilvēkiem, un Liepājas Universitātē ieguvu bakalaura grādu sociālajā darbā.”
Korekcijas nodomos ieviesusi pirmās atvases pieteikšanās, nav bijuši tobrīd arī darba piedāvājumi. “Ko darīt tālāk? Pabeidzu lietvedības kursus, izmācījos par nekustamā īpašuma mākleri. Pastrādāju abās jomās, un tad pieteicās otrais bērniņš. Pēc reorganizācijas darbavietā pieteicos bezdarbnieku piedāvātajos kursos, apguvu projektu vadību. Ideja par frizētavu, kas visu laiku maisījās pa galvu, ieguva aprises, rakstot projekta darbu. Pasniedzēja bīdīja, un biju kursā vienīgā, kas savu ideju realizēja.”
Lai dabūtu finansējumu no Zemes un hipotēku bankas, nācies pacīnīties, bet kredīts programmā “Mikrouzņēmums iesācējiem” saņemts.
“Labi, ka no šīs mīļās idejas sanāca bizness – bērnu frizētava, citu virzienu es negribētu,” neslēpj S. Eizengraudiņa. Nākotnes plānos ietilpstot skaistumkopšanas pakalpojumu un darbinieku skaita paplašināšana.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Bērnu frizētava – izlolota ideja

Kategorijas