"Bet redziet, vēl esmu dzīva!"

2015. gada 12. janvāris 07:00

2992

Viņas ikmēneša ienākumi – sociālais pabalsts – nepilni 65 eiro. Kad samaksāts par elektrību, telefonu un internetu, pāri paliek puse summas. Kā ar tik mazu naudiņu iespējams izdzīvot? “Bet redziet, dzīva vēl esmu!” nosmej Grobiņas novada iedzīvotāja Ruta Kirhnere. “Mana pamatprofesija – krāsotājs apmetējs, strādājām celtniecībā uz līgumiem. Nauda pilna kabata, pat piena spainis no rīta gaidīja. Nodokli maksājām, bet tas negāja darba stāžā un nav minimālā darba stāža.”

Citi laiki, cita domāšana
To, ka var pienākt tādas vecumdienas, Ruta nav iedomājusies: “Bija pavisam cita iekārta, cita domāšana, neviens neuztraucās par nākotni. Kā pienāca sievietei 55 gadi, tā dabūja pensiju. Lielāku vai mazāku, bet ar to varēja iztikt: nevajadzēja maksāt ne ārstam, ne par zālītēm. Pat uz tualeti ejot, nevajadzēja maksāt, kā tas ir šodien.”
Rutai Kirhnerei ir 68 gadi, viņa smej, ka nelaikā dzimusi, jo nācies dzīties pakaļ pensijai. “Līdzko man palika 62, iznāca likums, ka tiem, kam nav minimālā darba stāža, vēl pieci gadi ir jānodzīvo. Varbūt cerēja, ka nomirs un nebūs vispār nekas jāmaksā,” ironizē grobiņniece. Būtu biezs maks, varbūt savāktu pa kriksītim darba stāža gadus, viņa spriež, bet uzņēmumi, kā Grobiņas SCO, likvidējušies. “Par katru arhīva izziņu jāmaksā. Kur lai es tos desmitniekus ņemu?”
Rutas bērnība pagājusi “Iļģos”. Kad meitenei bija vienpadsmit gadu, ģimene pārcēlusies uz Liepāju, tēva darbavieta – Celtniecības trests – piešķīrusi dzīvokli Vītolu ielā. “Kad apprecējos, abi dzīvojām Grobiņā, “Zaļajā brīnumā”. Pirms divdesmit gadiem pārvācos uz “Purvičiem” – pie civilvīra.” Ruta Kirhnere mīt mājas pusē, kas pieder pirms diviem gadiem mirušā civilvīra meitai. “Savukārt viņa dzīvo pie mana brāļa ar mana brāļa dēlu. Kamēr bija dzīvs civilvīrs Kārlis Leimants, iztikšana bija vieglāka: viņam bija pensija.”

Zivis – neaizsniedzams gardums
“Purvičos” esam dienā, kad Ruta gaida atnesam “stipendiju”. Pēc tam posīsies uz Liepāju, lai nopirktu, “ko var atļauties”. “Skārņos meklēju lētāko, piemēram, cūkas vaidziņus. Salieku visu grāpī, izvāru, sadalu pa porcijām un “morozilkā” iekšā. Kad Ruta grib ēst, izvāra vai uzcep kartupeļus, pieliek klāt bieti vai citu dārzeni. Zivis? Tās jau tikai Bērziņa kungs ar saviem tūkstošiem var atļauties nopirkt! Man nav īpašu prasību, paēdusi esmu. Jo kāds jau kaut ko atved, labie kaimiņi Daiga Mekere, Ingars Gudermanis un Ilze Durņeva palīdz. Pašvaldībā negriežos, sociālie ciemos pie manis nav bijuši. Priekš kam?”
Jautāta par piemājas saimniecību, Ruta atmet ar roku – nav jau vērts audzēt, ja nu kādu lociņu, salātiņu. “Ja grib kartupeli izaudzēt, tas nozīmē, ka zeme ir jānokultivē, jāizvago, mēslojumu vajag. Nav te kaimiņu ar tādu tehniku. Lētāk iznāk divus maisiņus sezonas laikā nopirkt. Radi nākamajā paaudzē – brāļa bērni – atved. Pašai savējo nav.”

Mirt no bada vai slimības?
“Par veselību nerunāsim: tā ar Dievu uz pusēm. Mani neviens vairs jaunu neuztaisīs. Cik atvēlēts, tik ir. Kundze ar izkapti neprasīs, vai gribu.” Ārstu apmeklēt Ruta negrasoties, jo daktere izrakstīšot recepšu kalnu, ko viņa tik un tā nevarēs izpirkt. Turklāt ar vizīti pie ģimenes ārsta bez maksas nekas nebeigtos un speciālista apmeklējumam naudas nav. “Reiz ģimenes ārstei sūdzējos par galvassāpēm, bet viņa mani aizsūtīja pie ginekologa. Pa kuru galu gribēja man pie smadzenēm tikt? Par rentgenu vēl būtu jāmaksā, bet tas atkal prom no maniem 30 eiro. Mirt no slimības vai no bada? Tad jau labāk – paēdusi.” Nopietnas raizes sirmgalvei sagādā sāpošā gūža, bet diagnoze nav noteikta. Pati secina: “Sāp tāpēc, ka zupa, kas starp kauliem, izbeigusies un tie viens gar otru beržas.” “Kamēr nebiju švaka, ņēmos dūšīgi pa āru – trimmerēju un visādus darbus darīju, arī cūku mūri un krāsniņu pati sataisīju, protu atslēgas nomainīt un citus saimniecības darbus,” teic grobiņniece, piebilstot: “Papa jokoja, ka esmu par puišeli piedzimusi, viņš esot ņēmis mani līdzi uz mežu kokus cirst, nosprucis cirim kāts un tāpēc man neesot tas, kas puikām. Bijām astoņi bērni, es jaunākā – vienīgā meitene. Puikas kokā, es kokā, puikas uz šķūni, es arī.”
Ingars Gudermanis apbrīno, kā Ruta nedēļas laikā viena spējusi izgatavot biedrības “Dižvanagi” mājas zīmi. Pati uzzīmējusi zirdziņu, pati izzāģējusi un nokrāsojusi. Palīdzēts vienīgi uzstādīt. Viņa arī izveidojusi lielās Kirhneru dzimtas ciltskoku. Lai turētu savējos kopā, saaicinājusi visus “Draugos”, ik pa trīs gadiem palīdz rīkot dzimtas salidojumus, zina Ingars. Tādi bijuši Saldū, Bunkā, “Dižvanagos”.

Bez interneta sajuktu prātā
“Dažs uzskata, ka internets ir luksusa lieta, bet, ja tā nebūtu, es sajuktu prātā,” nosaka Ruta. Vientuļnieces labākais draugs – mantotais vecais dators, ko viņa apguvusi pašmācības ceļā.
Uh, advancēta kundzīte, gribas iesaukties, kad Ruta sāk stāstīt, ko dara internetā. “Fotošopā veidoju apsveikuma kartiņas, lai uztaisītu klipartu. Eju iekšā jandeksā vai guglē, pameklēju, “kak skačatj” (kā lejuplādēt). Apstrādāju. Tas ir darbietilpīgs process. Man ir 98 radi Kirhneri un arī draugi, kopā aptuveni 140 cilvēki, ko apsveicu ar paštaisītām kartiņām, tāpēc nav garlaicīgi. Sit pa kabatu, bet labāk neēdu nekā atsakos no interneta. Kad naktī nāk spalvainas domas galvā, raujos augšā un ieslēdzu savu lablampiju, jūtubā pameklēju filmu par Muktaru vai Heraklu, kādu pasaku. Ja piemiegu, pagriežu atpakaļ un skatos no sākuma.”
Rutai ir divas lielas un problemātiskas vajadzības – brilles un malka. “Man ir iedzimta tuvredzība, kas progresē, bet jaunas brilles ir pasakaini dārgas! Tas man nozīmētu vairāk nekā divus mēnešus atteikties no “stipendijas”. Pa visu māju ir vairs trīs lampiņas, izskrūvēju vienā vietā un ieskrūvēju citā. Parastās kvēlspuldzes nevar dabūt, bet jaunās – mīļā sirds, par ko pirkt! Kurināšanai pagaidām kaut kā muļļāju ar to, kas palicis no Kārlēna laikiem – dēļu gali, vecas kastes, žagari. Kad tas izbeigsies – ar todieviņu – vienu rītu te atradīs sasalušu skeletu ar brillēm.”
Ruta cenšas savus kreņķus uz āru nelaist: “Vajag galvu gaisā turēt un nenokārt degunu! Ziniet – ja deguns gar zemi vazājas, otrs smakrs rodas. Man tāda nav. ”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

"Bet redziet, vēl esmu dzīva!"

Kategorijas