Vieta, kur nebaidās atstāt atslēgu durvīs

2015. gada 21. janvāris 07:00

3552

Vieta, kur nebaidās atstāt atslēgu durvīs

Priekules novadā netālu no robežas ar Vaiņodes novadu atrodas apdzīvota vieta Audari. Reiz tur bijusi muiža, baznīca kalna galā, šobrīd dzīvo vien pāris cilvēku, vecie grausti nojaukti. Lai izdzīvotu, jāstrādā savā saimniecībā vai kooperatīvajā sabiedrībā “Audarmuiža”, kurā saimnieko Priekules novada domes deputāts Andis Eveliņš. Mājā, kura reiz celta fermas slaucējām, šobrīd dzīvo tikai viena fermas strādniece.

Vienīgā starp vecpuišiem
Inese Daškēviča dzīvo pirmajā no dažām mājām, kas Audaros vēl saglabājušās. Pie mājas ir uzraksts “Lielā iela”, kam aizkrāsots krievu valodā tulkotais nosaukums. “Ielu mums tagad likvidēs un katrai mājai būs savs nosaukums,” viņa stāsta. Mājai blakus bijis sagruvis šķūnis un māja, grausti novākti, un tagad labāks skats uz apkārtni. “Kādreiz bija Audaru muiža. Te ir viena ferma un tālāk Muceniekos arī viena. Pati te dzīvoju jau 27 gadus.” Pirms tam dzīvojusi mazliet tālāk – Zeidakos. Strādājusi kolhoza laikā fermā un tāpēc pārnākusi uz Audariem. Tagad Inese ir pašnodarbinātā un saimnieko savā saimniecībā, kurā ir piecas slaucamas govis. “Iztikšanai, var teikt,” viņa noteic. Arī kaimiņi strādā vai nu fermās, vai ir pensionāri. “Nekas cits te nav, ko darīt. Uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt tos, kas te vēl palikuši. Tukšs palicis,” nopūšas Inese. Kad bijis vairāk darba, cilvēki te dzīvojuši, bet tagad aizgājuši prom. “Pārsvarā vecie bija, kas jau ir apmiruši, un jaunie neviens te nepaliek,” atzīst sieviete. Arī viņas bērni aizbraukuši, atgriežas vien uz svētkiem un vasarā atved mazbērnus, lai tie padzīvotos pa laukiem.
Inese smej, ka viņa Audaros palikusi vienīgā sieviete, jo apkārtējās mājās vecpuiši vien dzīvojot. “Pāri ceļam ir fermas daudzdzīvokļu māja, tur vēl ir sievietes, bet šaipus ceļam esmu vienīgā.”
Seno vietas stāstu Inese nemaz nezina. “Bija pietura “Audari” un daudzdzīvokļu māja tā saucas, bet mums bija Lielā iela. Kolhoza laikā bija viens iecirknis, kas pēcāk pārtapa par kooperatīvo sabiedrību,” viņa ieskicē vēsturi.
Garām Audariem iet ceļš, kas ir ļoti sliktā stāvoklī. “Tas pieder “Latvijas valsts ceļiem”, novadam ir mazie ceļi. Reizēm kaut ko te izdara tam ceļam, bet jēgas nekādas, jo lielās mašīnas iet garām nepārtraukti ar kokiem un izsit.” Ja nav savas mašīnas, var izlīdzēties ar skolēnu autobusu, kas iet garām, bet satiksmes autobuss šeit nekursē. Trešdienās iebrauc autoveikals, kurā “saskrūvētas cenas”, bet pensionāriem, kas netiek nekur, iepirkšanās iespēja ir nepieciešama.
Jautāta, vai pati nav vēlējusies aiziet no Audariem, Inese teic: “Kamēr vēl kaut ko varu izdarīt un saimniecība ir, tikmēr... Reizēm ir doma, ka vajadzētu kaut kur citur ko meklēt, jo ar lopiem arī ir, kā ir – kad iet labi, tad labi – kad neiet, tad neiet.”

Atgriežas mātes mājā
Kaimiņmājā neviens durvis neatver, lai gan atslēga atstāta durvīs. Arī nākamajā mājā atslēga durvīs un no pusdienlaika atpūtas “Kursas Laiks” pieceļ Renāru Bīmani. “Nav, no kā te uzmanīties un baidīties, tāpēc arī atslēga durvīs, visi savējie,” nosmej vīrietis. Viņš nesen atgriezies no ārzemēm un nolēmis uzsākt savu biznesu mātes mājās. “Apnika, labāk tomēr ir atpakaļ, lai gan Audaros jau nekas te nav – satiksmes nekādas, ceļi briesmīgi, autobusi neiet,” uzskaita Renārs. Tomēr viņš nolēmis uzsākt savu “lietu” – doties mežā un sagatavot malku pilsētniekiem un tiem, kuri paši laukos to vairs nevar. “Tāda dzīvības vilkšana vien jau te sanāks, bet jāmēģina un jācer, ka tomēr atnāks sals un varēs doties mežā.”

Pieskata īpašumu
Mazliet nostāk no pārējiem kaimiņiem dzīvo Gunars Ozols. “Tikai lēnām uz priekšu,” viņš teic, kad jautājam, kā dzīvojas. Jau labu laiku mīt Audaros, kā pats smej, atnācis te pie brūtes. Labi esot – visi cits citu pazīst, pieskata. “Sapīpējam kopā, kādu aliņu dažreiz iedzeram.”
Gunars vēl nocitē veco teicienu: kādreiz dzīve bija labāka – desa bija resnāka un tabaka stiprāka. Tagad gan esot vājāks viss palicis. “Esmu pensionārs. Dienas pavadu, uzraugot māju, jo saimnieki dzīvo Liepājā. Krāsni izkurinu, pieskatu suni un apkopju vistiņas. Saimnieki atbrauc ik pārnedēļu – man atved ēdamo, sunītim,” stāsta Gunars. Sunītis Kriksis ir labs sarunu biedrs, pretī nerunā, smej saimnieks.
Dažreiz audarnieks kaut kur aizbrauc, ja kāds paņem līdzi ar mašīnu. Kad labs laiks, uzkāpj uz riteņa un dodas izbraukumā. “Tā vairāk skatos televīziju, kavēju laiku sev.”
Bauda atpūtu
Fermas strādniekiem celtajai mājai nosaukums “Audari”, un tur kolhoza laikā dzīvojušas slaucējas. “Viena fermas strādniece te vēl mīt, bet pārējie esam pensionāri – maz esam palikuši, vien četri,” pastāsta pie mājas sastaptā Austra Ļaudobele. Tepat apkārtnē visu mūžu dzīvojusi. “Kādreiz te bija govju ferma, un tāpēc šī māja uzcelta. Pati arī strādāju kādreiz fermā – slaucu govis un vēlāk, kad bija jaunlopi, aprūpēju tos,” stāsta pensionāre. Tagad viņa smej, ka esot pelnītā atpūtā.
Blakus mājai ir aprūpējams dārziņš, kur vasarā izaug burkāni, kartupeļi un siltumnīcā tomāti, zaļumi. “Ziemā tagad skatos televīziju – dažādus raidījumus un filmas patīk paskatīties,” atzīst Austra. Pensionāre priecājas, ka bērni arī nav tālu. “Tāpēc arī nekur prom negribas. Kad vairs nevarēšu pati tikt galā, iešu pie bērniem.” Austras kundze ir bagāta: viņai seši bērni, astoņi mazbērni un nu jau arī mazmazbērni sagaidīti. “Visi – kārtīgi, strādīgi. Dēls Anglijā dzīvo, par viņu vairāk nemierīgs prāts. Bija atbraucis, domāja: ja dabūs darbu, paliks mājās, bet nekas nesanāca un aizbrauca atpakaļ,” noteic pensionāre. Viņa priecājas, ka ferma tepat turpina strādāt un dod darbu apkārtnes cilvēkiem. Galvenais – lai jaunajiem būtu darbs, viņa uz atvadām noteic.

+ 5

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Vieta, kur nebaidās atstāt atslēgu durvīs

Kategorijas