Vīndaris ar Minhauzena stāstiem

2015. gada 23. janvāris 07:00

5922

“Pagatavot pieneņu vīnu ir ļoti sarežģīti – visgrūtākais ir tās iesēt, jo, kad izrok vagas, rūpīgi jāvēro laika apstākļi un jāgaida absolūts bezvējš, citādi pieneņu pūkas lidos pa gaisu un nebirs dobītēs taisni,” tā reiz pilsētniekus labsirdīgi izjokojis Aizputes Vīna darītavas īpašnieks Mārtiņš Sants, kad tie ieraudzījuši, ka darītavā blakus zemeņu, cidoniju un citu augļu dzērieniem rūgst pieneņu vīns.

Aizputes Vīna darītava ir Vara un Mārtiņa Santu lolojums, kas nemērojas spēkiem ar rūpnīcu konveijeru ražojumiem, bet tieši pretēji – stāsta par vīnu un tā baudīšanu pārvērš nelielā piedzīvojumā. Tradicionālais vīnogu vīns darītavas viesus interesē vismazāk, novērojis M. Sants. Kad to ceļ galdā, vīndarim nākas dzirdēt, ka “tādu dzērienu var nopirkt katrā veikalā, bet mums stāstīja, ka jums esot zemeņu vīns”. Darītavu abi centušies padarīt pēc iespējas autentiskāku, un, patiesi, nokāpjot pagrabā pie koka mucās “elpojošā” vietējo augļu dzēriena, laiks uz brīdi apstājas.
“Vēlējāmies, lai ir īsti, nav nekāda šmaukšanās un butaforijas. Šis nav ļoti izteikts bizness, miljonu es netaisos nopelnīt. Mūsu ideja ir dalīties zināšanās par vīna gatavošanas receptēm, par dzēriena garšām,” stāsta M. Sants. Vīna darītavas saimnieks neliedz padomu tiem, kurus interesē raudzētā dzēriena gatavošana. “Man jautā, vai nav bail no konkurentiem. Es tomēr uzskatu, ka tie nav mani konkurenti, bet kolēģi jeb amatbrāļi, jo katrs ir atradis sev tuvāku nišu. Ja es varu dalīties tajā, ko daru, kāpēc lai es to nedarītu? Protams, tas nenozīmē, ka izdodu vīnu par brīvu, jo pudeles, iekārtas un uzturēšana maksā, tomēr pelnīšana nav mans pamata mērķis.”

Burkānu sulu labāk neraudzēt
Aizraušanās ar vīna darīšanu pakāpeniski aizsākusies pirms aptuveni 16 gadiem – laikā, kad, kā pats Mārtiņš smejas, viņš nevis nav varējis vīnu dzert, bet nav drīkstējis.
Abi ar tēvu spieduši ābolu sulu, pildījuši to burkās un, īsti nezinādami, kur prātīgi izlietot pāri palikušo, atcerējušies, ka mājās neizmantots stāv vīna raudzēšanas balons. Togad tapa pirmais dzēriens, kas aizsāka tādu kā ikgadēju vīna darīšanas tradīciju. Katru gadu ogu raža atšķiras, tāpēc arī vīnu garšas ir dažādas. Laika gaitā radušās dažādas idejas augļu un ogu sajaukumu eksperimentiem, kuru iznākums līdz pat degustēšanai nav īsti paredzams. “Vai ir sanācis arī pilnīgi nebaudāms vīns?” jautā “Kursas Laiks”. “Ir,” smejas vīndaris: “Vairākus gadus atpakaļ radās ideja upeņu skābumu mazināt, tām klāt pievienojot ko saldu un rudenīgu. Protams, ka ar simts litriem neeksperimentējām, bet dažus litrus pagatavojām upeņu–burkānu vīnu. Tas tiešām nebija dzerams.” M. Sants apstiprina, ka ogu skābumu labi neitralizē arī ķirbju sula, tomēr viņam sarūgušas ķirbju sulas aromāts asociējas ar guašas krāsu smaržu, joko vīna darītājs.

Gadu gaitā rodas “brūnvīns”
Vislabākais laiks, kad iemēģināt roku vīna darīšanā, ir rudens ābolu laiks, vērtē M. Sants, kurš to pārbaudījis pieredzē. Tāpat labs dzēriens sanāk no jāņogām un upenēm, kas gan dziru dara ļoti skābu, tāpēc nepieciešams pievienot kādu saldu augli vai ogu – piemēram, mellenes vai saldu ābolu sulu. Ūdens šādā gadījumā nebūs labākais atšķaidītājs, jo tas mazinās ne tikai skābumu, bet arī krāsas piesātinājumu un garšu. Savukārt salda sula visus šos komponentus padarīs spēcīgākus.
Nobriešanas laiks katram vīna veidam ir atšķirīgs. M. Sants apgāž izplatīto mītu, ka pēc iespējas senāks gadskaitlis uz pudeles liecina par lielāku vīna kvalitāti un augstāku klasi. “Būs melots, ja apgalvos – jo vecāks vīns, jo labāks. Protams, ir vīni, kas ar gadiem kļūst aizvien labāki, bet tur arī ir zināma robeža. Ilgāk uzglabājas dzērieni ar lielāku alkohola saturu un vairāk cukura. Tāpat ir vīni, ko labāk ilgi nenoturēt – piemēram, vieglu baltvīnu, tam pēc gadiem pazūd aromāts un tas noveco,” norāda vīndaris un pastāsta, ka dažreiz ilgi glabātiem vīniem nemaz nevar noteikt – tas ir baltais vai sarkanais, jo abi ir pamatīgi oksidējušies un ieguvuši brūnu krāsu un “arī pēc garšas neko labu nevar pateikt”, joko darītavas saimnieks.

Sēj pienenes un spiež bērzus
Degustēt ekovīnu Aizputes Vīna darītavā braukuši ļoti daudz un dažādi cilvēki, atskaitās tās īpašnieks. “Daži vēlas, lai dzērienu ielej ļoti pareizi un to apraksta speciālajā terminoloģijā, bet citreiz atbrauc vienkārši cilvēki, kuri grib parunāties un pajokot.” Vīndaris atceras, ka reiz kādā kompānijā bijusi kundze, kura jau iepazīšanos sākusi ar spriedumu, ka “latviešu vīns nav dzerams, tas ir nekam nederīgs zaptsūdens, ko par vīnu nemaz nevar saukt”, ar smaidu atstāsta M. Sants. “Pēc pirmās glāzes viņa atzina, ka tieši šis nav pagadījies sliktākais. Tomēr ar to nekas vēl nebeidzās: kad baudījām sarkanvīnu, es glāzi turēju nevis aiz kājiņas, kā pieņemts, bet plaukstā. Šī sieviete, vēlēdamies parādīt savas zināšanas, aizrādīja, ka tā nav pareizi. Uz viņas piezīmi es jautāju: cik, pēc viņas domām, šeit pagrabā ir temperatūra. “Kādi 12 vai 13 grādi,” atteica kundze. Tad es paskaidroju, ka šim vīnam pasniegšanas temperatūra ir 16 grādi, tāpēc es dzērienu sildu, un piezīmes vairs neizpelnījos,” atstāsta darītavas saimnieks.
Par īstiem pilsētniekiem vīndarim izveidojies gandrīz vai leģendārs stāsts. “Atbrauca kāda grupa, un man bija skaidrs, ka no lauku darbiem viņi itin neko nesaprot, tāpēc gribējās viņus nedaudz izāzēt. Izdevība radās, kad viņi pamanīja, ka pagrabā gatavojas pieneņu vīns, un jautāja, kā es no pienenēm izspiežu sulu. Tad es sāku stāstīt, ka pagatavot pieneņu vīnu ir ļoti sarežģīti – visgrūtākais ir pienenes iesēt, jo, kad izrok vagas, rūpīgi jāvēro laika apstākļi un jāgaida absolūts bezvējš, citādi pieneņu pūkas lidos pa gaisu, nebirs dobītēs taisni. Stāstīju: ja sasēj šķības vagas, tad ir grūti lauku apstrādāt. Turklāt stādījums bieži jāravē, lai aug lieli ziedi,” savu jokošanos atstāsta M. Sants. “Es gaidīju – kurā brīdī viņi sāks smieties, bet visi rāda nopietnas sejas. Es kā Minhauzens – ja notic šim, turpinu. Stāstu, ka ir vēl viens vīns, ko pagatavot ir vēl grūtāk par pienenēm – bērzu sulu vīns. “Kāpēc?” visi jautāja. Es atbildu: “Jūs esat kādreiz bērzu spieduši?”” pasmaida vīnzinis.

Gana darba visu gadu
Vasarā vīnu sagatavo “ziemas guļai” jeb rūgšanai, kas ilgst pāris mēnešus. Tomēr ar rūgšanas apstāšanos nekas nebeidzas, jo vīns joprojām ir ļoti duļķains – tāpēc ir jāgaida, lai nogulsnes nosēžas. Pēc tam dzēriens jāpārlej citā traukā un process jāatkārto, līdz vīns ir dzidrs. Kaut arī gada aukstajos mēnešos vīna pagrabs nav tūristu pārpildīts, arī ziemā pēc darba nav jāmeklē. “Vīna darītavas vīzijā iztēlojos, ka vasarā ir kārtīgi jāstrādā, bet ziemas pavadīšu atpūtā. Praksē tas kaut kā nestrādā. Pēc Ziemassvētkiem vīna plaukti ir gandrīz tukši, tāpēc tagad jāķeras klāt dzēriena pildīšanai pudelēs,” saka darītavas īpašnieks. Kamēr vēl nav sākusies tūrisma sezona, ir nedaudz laika padomāt par etiķešu un mājaslapas pilnveidi. “Vīna darīšanā ir interesantā lieta, jo nākas darīt un mācīties daudz dažādas lietas – jāmācās, kā pareizi audzēt krūmus, lai iegūtu labāko ražu, šis un tas par bioloģiju, nedaudz arī ķīmiju. Tāpat dažādas praktiskās lietas – jātaisa galdi, mucas, vīna plaukti. Pats radīju etiķetes un uzņēmuma mājaslapu.”
Vīna darītājs stāsta, ka vasarā visvairāk darba velta tūristu uzņemšanai un ogu novākšanai. Pats iekopis aptuveni piecu hektāru lielu platību ar upeņu krūmiem, šādas izejvielas “piespēlē” arī labi draugi un kaimiņi. “Sadarbība ar milzīgiem ogu audzētājiem man nav un īsti likumīgi arī nevar būt,” stāsta vīna meistars. Tas tāpēc, ka vīndari, kuri saražo vīnu līdz 15 tonnām gadā, dzērienu drīkst darīt tikai no savā valdījumā vai savvaļā augošām ogām un augļiem.

+ 8

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Vīndaris ar Minhauzena stāstiem

Kategorijas