Paši sava siltuma saimnieki

2015. gada 26. janvāris 07:00

852

Spāģu ģimene Priekules novada Asītē vienmēr ir bijuši sava siltuma saimnieki. Paši gādājuši par malku un paši kurinājuši krāsnis, lai mājā būtu omulīgi un silti. Galvenais ir izvēlēties pareizo koku malkai, izžāvēt to kārtīgi un sākotnēji izmantot visus vējā un no vecuma nokritušos kokus. “Atvaros” malka netiek gādāta vienam gadam, bet šķūnītī tā sagatavota jau divām malkas sezonām, jo pagalītēm kārtīgi jāizžūst – tad arī siltums būs kārtīgāks.

Labākie – goba un osis
“Es neesmu speciālists, man jau vīrs ir diplomēts krāsns pavēlnieks mājās,” smej Indra Spāģe. Kungs Imants parūpējas gan par malku šķūnītī, gan par to, lai istabā vienmēr būtu silti, viņa norāda. Un kā nu ne, ja visa dzīve pavadīta mežā, par mežsargu strādājot, tad jau arī kokus pārzina kā savu kabatu. “Sagādnieks un kurinātājs,” nosmej pieredzējušais vīrs. Pats savā mežā Imants sagādā malku, un galvenie kurināmie materiāli ir goba un osis. “Tie kalst un krīt, pirmkārt. Man jau lapu koku mežs un no pārējiem nekas dižs nav,” viņš pamato. Kļava pagaidām augot un nekrītot, bet osis un goba ir mirušie koki Spāģu mežā. Kad nogāzta bijusi lielā apse, sakurinājis arī to, bet rudenī, jo apsei nav tik liela siltumatdeve kā cietajiem kokiem gobai un osim. “Pēc vētras visa grava pilna sagāztiem kokiem, ka nemaz nespēj vākt.”
Spāģu mājās “Atvari” malka tiek gādāta nevis uz vienu sezonu, bet gan divām, jo tādējādi malkai tiek dota iespēja kārtīgi izžūt. “Nekad uz vienu ziemu neizlaižu, un vislabākā malka ir tā, kas kaltēta divas vasaras.” Savukārt iekuram tiek sagatavotas bērzu tāsis. Imants atzīst, ka viņam vienmēr bijušas kurināmās krāsnis. Nopērkot “Atvarus”, pats arī pārmūrējis krāsnis, jo vecās bija savu laiku nokalpojušas.

Paliek auksti – iekurina
Krāsnis “Atvaros” kurina vienreiz dienā; kad uznāk lielie mīnusi, tad pusdienas laikā iekurina plīti. “Kurinu ap četriem, pieciem un līdz vakaram, kamēr iet gulēt, viss ir izkurinājies, šīberi aizšauti un mierīgi var likties uz auss. Kurošas krāsnis nekad neatstāju neuzraudzītas,” strikti teic Imants. Mājai ir nosiltinātas sienas un nomainīti logi, kas arī palīdz tam, ka siltums ilgāk saglabājas. Sievas Indras mīļākā vieta ir pie loga, kur arī pēc nomaiņas kļuvis daudz siltāks un patīkamāks, lai var nodoties saviem vaļaspriekam – adīšanai.
Malku kurināšanai Imants iekšā nes pamatīgi, ne vienai dienai. “Trīs dienām vismaz. Mums ir tehnika – mazu bērnu ratiņiem uzlikta lielā metāla vanna un tad to pilnu savedu un nolieku pie plīts, krāsns, lai sasilst, pažūst vēl,” viņš pastāsta. Par malku Imants gādā pats, taču skursteņu tīrīšanu gan uztic profesionālim. “Atbrauca no Aizputes skursteņslauķis, visu iztīrīja, un vienreiz gadā tas noteikti ir jāizdara.” Viņš gan atzīstas, ka kādreiz jaunībā jau pats tīrījis skursteņus, bet tagad augstāk par ķeblīti nekāpjot, veselība neļauj.
Jautāts, vai kādreiz ģimene nav domājusi par centralizētās apkures ieviešanu, Imants teic, ka tāda doma bijusi, bet vienmēr atdūrušies pret līdzekļiem un īsti arī nav izjutuši vajadzību pēc tās.
Sieva Indra atzīst, ka ir silti un labi un viņai patīk, kad mājās ir silts. “Mēs jau skatāmies pēc laika apstākļiem. Kad paliek auksti gulēt, iekurinām un tāpēc arī neskatāmies, kas par mēnesi kalendārā,” smej “Atvaru” saimnieks. Tas ir pozitīvais krāsns apkurei, viņš norāda, pats var koriģēt, kad un cik daudz.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Paši sava siltuma saimnieki

Kategorijas