Ābolu labsajūtu uzzina pēc smaržas

2015. gada 28. janvāris 07:00

1364

“Mums nevajag lielas ābeles un milzīgu ražu, bet – priekam,” par piemājas saimniecībā kopto nozari saka Ināra Svipste. Ziemā āboli sniedz krāsu terapiju un smaržo tikai tad, ja pienācīgi aprūpēti.

Virgas pagasta “Birzes” Svipstu ģimene 2001. gadā uzcēlusi pilnīgi no jauna. Vecajai ēkai sienas bijušas no māliem un salmiem. Dēls Māris nopircis piecus hektārus zemes, un viena hektāra platībā iestādītas 800 ābelītes. Ābolus novākt Inārai paticis no bērnības, un arī tāpēc izvēlēta šī nozare. Dārza stādīšanā 2003. gadā piedalījies deju kolektīvs “Vērgalīte”, kur dēls Māris bijis dalībnieks. “Sadancoja,” tā viņi tagad smejoties par dārza tapšanu. Tajā arī nedaudz bumbieru, plūmju un ķiršu. Lai neviesotos meža dzīvnieki, pirmais noteikums bijis iestādītajai platībai apvilkt žogu. Tolaik komercdārzu ierīkošanai bijis valsts atbalsts.

Nesēž un nesūdzas
“Praktiski viss ir roku darbs,” stāsta Ināra. Ar frēzi ir veidotas apdobes, bet pie to ravēšanas tiek likti mazbērni. Zāli izpļauj ar mazo traktoriņu un trimmeri. No puspundura ābelēm novākšana esot ļoti patīkama – jāpakāpjas vien daži pakāpieni.
“Visskaistākais bija mācīšanās laiks.” Ināra ar pateicību atminas toreizējo Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Kurzemes reģiona dārzkopības konsultanti Ligitu Rezgali. “Praktiski visu iemācīja cilvēkam, kurš no ābeles zināja ļoti maz. Pateicoties viņai, es iemācījos pati izaudzēt tādus ābolus, par kuriem var teikt – skaisti.” Gadā bijušas piecas mācību nodarbības, braukuši pieredzes apgūšanā gan uz Latvijas, gan Lietuvas dārziem.
Ināra uzskata, ka vislielākais zaudējums nozarei ir tas, ka vairs nav L. Rezgales posteņa. Viņa šajā jomā bijusi spēcīgākā Latvijā. Pie viņas varot cilvēki braukt mācīties individuāli, bet “tas vairs nav tas”. Pēc L. Rezgales domām, viens hektārs neesot nekas, vajagot desmit. Bet Svipsti paplašināt dārzu nedomā. Viņiem tas ir brīvā laika pavadīšanas veids, “lai nevajadzētu sēdēt un sūdzēties”. Dārzkopība Inārai un dzīvesbiedram Imantam esot kā otrā apgūtā profesija.

Bez ķīmijas neiztikt
Iestādītajām puspundura ābelītēm ir jāliec zari – vispirms ar veļas knaģiem, pēc tam ar speciālām gumijām. Ap Jāņiem augļi jāretina – pirmajā gadā tas visiem esot psiholoģiski grūti. Dažām šķirnēm uz zara jāatstāj vien pāris ābolīšu.
Ķīmikālijas lieto nedaudz, vispirms ar aparātu nosakot, vai ābelē ir kraupis. Vienu gadu izmēģinājusi pilnīgi bez ķīmijas – “nekas nesanāk”. Ja ir kraupis, ābols bojājas, ir neizskatīgs un neviens to neņem.
Novāktos ābolus liek un uzglabā plastmasas kastēs. Tās vieglāk kopjamas un dezinficējamas. Rudeņos Ināra dodas uz tirgu, kur ābolu skaistā izskata dēļ jāuzklausa tradicionālais pircēju vērtējums, ka tie nav vietējie. Šā iemesla dēļ Svipsti pirmie pie savas tirdzniecības vietas pielikuši lapu ar adresi – lai brauc un pārliecinās! “Pie mums var izaudzēt brīnišķīgus ābolus, ārkārtīgi daudz skaistu un garšīgu šķirņu,” Ināra saka arī pārējo dārzkopju vārdā. Viņas dārzā pašlaik ir sešas šķirnes. ‘Noris’ glabājoties līdz pat Jāņiem, ‘Antejam’ – “pasakaina krāsa”, ‘Bogatir’ – veselīgs ‘Antonovkas’ un ‘Renetes’ krustojums.

Mitrina ar sniegu
Liela vērtība Svipstiem ir pie mājas saglabājies vecais pagrabs, arī tas bijis arguments, lai izšķirtos par ābolu audzēšanu. Pagrabā uzmūrēta siena, lai atdalītu saknes no āboliem. Katru rudeni tas tiek dezinficēts.
Ja, ieejot pagrabā, saimniece nejūt ābolu smaržu, tūdaļ ķeras pie grīdas mazgāšanas. Āboli ļoti reaģējot uz ar apaviem sanestajiem dubļiem, un pēc grīdas uzmazgāšanas prasoties ik nedēļu.
Svipsti gaida sniegu, lai ar to kārtīgi piekrautu pagrabu mitruma nodrošināšanai. Mitruma līmeni nemēra, tā trūkumu parādot āboli – ja rokā paņemtie vairs nav stingri. Kad nav sniega, laista grīdu ar ūdeni. Tam pagraba galā ir notece. Kamēr pagalms nav bijis meliorēts, pagrabs bijis mitrāks, sienas norasojušas, bet nu par mitrumu jāgādā pašiem.
Vizuālo saskarsmi ar āboliem Ināra dēvē par krāsu terapiju. Pat vienas šķirnes āboliem ir dažādi tonējumi. Visu mūžu šādu terapiju viņa kā audēja guvusi no dzijām. “Ieeju pagrabā un baudu. Brīžiem mani nevar sagaidīt ārā nākam.” Taču pagrabā allaž ir kas praktiski darāms – āboli jāpārlasa. Viņa nedarot to, ko citi – apsmidzina mēnesi pirms ražas novākšanas. Ziemā labāk pārlasa, jo ar šo nozari nav jāuztur ģimene. “Tas ir skaists darbs.”
Visgaršīgākie esot tikko no pagraba atnestie. Ināra no āboliem gatavo arī ēdienus, piemēram, cep krāsnī, kuļ uzpūteni. Ģimenes audzējumu viņa prezentējusi izstādē Virgas senlietu krātuvē un citviet.

+ 2

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Ābolu labsajūtu uzzina pēc smaržas

Kategorijas