Rekurzeme.lv ARHĪVS

Vai parādnieki labosies?

VALIJA BELUZA

2015. gada 30. janvāris 07:00

169
Vai parādnieki labosies?

Izmaiņas Uzturlīdzekļu garantiju fonda (UGF) likumā paredz no šā gada jūlija savā mājaslapā publicēt ziņas par alimentu nemaksātājiem. “Māmiņu kluba” vadītāja Sandija Salaka pieļauj, ka neapzinīgo personu vārdu publiskošana būs reāls mehānisms: ja cilvēkam rūp sava reputācija un pēc saistību nepildīšanas iestājas kādas sekas, viņš nevarēs noslēpt neoficiālos ienākumus. Viņasprāt, sankciju tīkls būtu jāpaplašina, jo daudzi darbspējīgie uzturlīdzekļu nemaksātāji neatrodas Latvijā.
Lai pamukušo papuču skaitu mazinātu, tiks panākta vienošanās ar kreditētājiem – lai pirms aizdevuma izsniegšanas pārliecinātos, vai persona nav parādnieku sarakstā.

Caur agresijas prizmu
Fonda rīcībā ir satraucoša statistika – alimentus nemaksā teju 30 tūkstoši cilvēku. Kāpēc daļa vecāku, biežāk vīrieši, tā izturas pret saviem pienākumiem? Kādi ap­stākļi veido šos neapzinīgos? Varbūt tā ir 21. gadsimta tendence – vairīties no atbildības, dzīvot nereģistrētās attiecībās?
Geštaltterapeite Zane Lobānova pieļauj, ka dažkārt iemesls tādai vīrieša reakcijai var būt vēlme sodīt sievieti. “Šķiršanās nereti noris negatīvu un asu emociju pavadībā: tur ir greizsirdība, aizvainojums, dusmas, vainas sajūta, skaudība, naids, bezvērtības izjūta u.c. Atstāt bez alimentiem nozīmē zināmu atriebību jeb sodu. Šāds “sods” bieži ir neapzināts, un ar laiku, kad emocijas noplok, daļa alimentu nemaksātāju maina savu rīcību un uzturlīdzekļus sāk maksāt.”
Speciāliste uzskata: šāda rīcība norāda uz to, ka trūkst atbildības, kas cieši saistīta ar iniciatīvu, veselīgu agresiju un impulsu vadīšanu. “Agresija veselīgā nozīmē paredz savu un citu robežu ievērošanu, tiesību nodrošināšanu, arī sevis un otra vajadzību cienīšanu. Piemēram, stingri, bet pieklājīgi otram pateikt “nē” būs savā ziņā agresīvi, bet veselīgi. Runa nav par fizisku vai morālu agresiju, ne arī citām impulsīvām darbībām, bet noteiktu un stingru uzvedību.”
Sievietei atbildību iemāca pati dzīve, instinkts, kas liek rūpēties par bērnu. “Manā pieredzē ir gadījumi, kad jaunas meitenes pēc bērna piedzimšanas atgriežas vidusskolā ar citu attieksmi, sāk labi mācīties, gādāt par mazuli un patstāvīgi organizēt savu dzīvi. Bet gadās visādi.”

Ieaudzināt atbildību
Diez vai bezatbildīgā attieksme pret paša bērniem ir sekas nereģistrēto attiecību laikmetam, drīzāk – likumsakarība, spriež geštaltterapeite. “Vīrietis ģimenes dzīvei tiek gatavots jau savā ģimenē, dzīves pieredzi tāpat dod skola un sabiedrība. Ja puiša tēvs savā laikā nav rūpējies par bērniem, veiksmīgas attiecības grūtāk veidot arī dēlam. Nereti šķirto ģimeņu bērniem par paraugu kalpo radinieki vai pat kaimiņi. Pasīva un bezatbildīga uzvedība var būt, ja, bērnu audzinot, apspiež tā dabisko agresiju un iniciatīvu, kas piedzimstot ir visiem, bet ar laiku daļai tiek apslāpēti.”
Padomju gados pēc 12 skolā nosēdētiem gadiem katram bija nodrošināts kaut kāds darbs un kaut kāda alga. Iniciatīva tika nosodīta. Bet tieši iniciatīva līdz ar atbildības izjūtu nepieciešamas ģimenes vadīšanai. “Šodienas realitāte no indivīda prasa radošumu un spēju ģenerēt idejas. Diemžēl izglītības sistēma, lai to īstenotu, vēl nav mainījusies un bezatbildību sekmē stereotipi. Skolā pierod pie mazkustības un norādījumu izpildīšanas, nevis patstāvīga mācību procesa organizēšanas,” novērojusi Z. Lobānova. Nav pieņemts pārāk skaļi smieties, pārāk ilgi raudāt, citādi ķermeniski izpausties. Taču caur emocijām bērns iepazīst savas vajadzības un mācās veidot stabilas un atbildīgas attiecības. Jūtu apspiešana atainota teicienā “puikas neraud”, kas saglabājies kā nederīgs stereotips no kara laika, kad emocijas tiešām bija jāapspiež. Lai izdzīvotu, vīriešiem bija jādodas karā, pat jānogalina.
“Mamma bērna uzvedību var ietekmēt, veselīgi uztverot viņa jūtu pasauli. Agresijas izpausmes ir iespējams atpazīt, pieņemt un ar laiku vadīt, nevis apspiest. Svarīga ir bērna izvēle dažādos jautājumos. Tā palīdz veidot patstāvīgu personību. Konsekvence prasībās dod drošu pamatu un sekmē atbildības veidošanos. Ja dažreiz bērniem kaut ko pieprasām, bet citreiz vairs ne, tas nenoliek skaidras robežas, ko drīkst un ko nedrīkst darīt.”