Rekurzeme.lv ARHĪVS

Logo

Priekulnieks: "Pliks" aicinājums atgriezties aizvaino

ReKurZeme, portāls
Latvijas ziņas

2012. gada 23. oktobris 07:09

1393
Priekulnieks: "Pliks" aicinājums atgriezties aizvaino

“Ja es nebūtu aizbraucis, manas idejas nebūtu,” atzīst priekulnieks Mārtiņš Ceriņš, kurš kopā ar Ingu Kukuli dzimtenē uzsācis biznesu Amerikā iepazītā jomā – šindeļu ražošanā. Viņam ir arī savs redzējums, kā valstij iedzīvotāju emigrāciju no zaudējuma vērst par ieguvumu.

“Sākām hobija līmenī,” saka Mārtiņš. Viņa un Ingus kopuzņēmums SIA “Kurzemes šindelis” pašlaik darbojas privātmājas saimniecības ēkā Priekulē. Izmanto paštaisītus darbagaldus, bet mērķis ir izveidot plašu uzņēmumu. Gatavot šindeļus jumta segumam un sienu apdarei vietējam tirgum un eksportam. Vīzija – piedāvāt arī energoefektīvas koka mājas. “Ir doma un varēšana, bet viss atduras pret naudu un iespējām. Bez naudas tas iet desmit reižu ilgāk un grūtāk,” atzīst Mārtiņš.

Maina stereotipu
Sākās ar to, ka 1996. gadā 20 gadu vecumā aizbraucu uz Ameriku, stāsta Mārtiņš. Ingus pāri okeānam pirmo reizi devies 16 gadu vecumā, kad bērnības draugs un kaimiņš Mārtiņš aicinājis tur pastrādāt vasarās. Mārtiņš pēc izglītības ir uzņēmējdarbības organizators un vadītājs, Ingus – ar nepabeigtu elektriķa specialitāti. Amerikā abi darbojušies jumtu klāšanā ar Kanādas ciedra šindeļiem, redzējuši arī to ražošanu un tirdzniecību.
2006. gadā, atgriežoties Latvijā, Mārtiņš iegādājies Rīgā zemi ar mērķi sākt savu biznesu. Korekcijas ieviesusi krīze, un viss apstājies. “Tad bija kaut kas jāizdomā – vai nu braukt atpakaļ uz Ameriku, vai sākt kaut ko citu.” Viena no idejām – ražot amerikāņu tipa šindeļus, tikai no Latvijas ozola. Izpētot šā materiāla vēsturi, atklājies, ka tā saknes ir Eiropā, “Ulmaņa laikā” tas izmantots arī Latvijā. Sākotnējais šindeļu materiāls Eiropā bijis ozols, vēlāk izmantots ciedrs.
Latvijā pazīstamās lubiņas ir ēvelēts materiāls, šindeļi – zāģēti. No apses iegūtā lubiņa kalpojot divreiz mazāku laiku – 30 gadus – nekā šindelis. “Pie mums tas ir jaunums. Padomju laiks ir atstājis stereotipu, ka koks sapūs, bet tas jau mainās uz pareizo pusi. Tā ir nākotne, jo visi rūpnieciskie produkti, kuru ražošanai izmanto fosilo enerģiju, sadārdzinās.” Kā piemēru Mārtiņš min bituma šindeļus, kam cena no pieciem latiem par kvadrātmetru uzlēkusi līdz 12. Pēc pāris gadiem viņa ražotie šindeļi varētu būt vienādā cenā ar šo rūpniecisko produktu.

Nedarbojas efektīvi
Mārtiņš ir pārliecināts, ka šindeļi ir dzīvotspējīgs produkts, plaši atpazīstams Rietumeiropā un ASV, kur tam plašs tirgus. “Gribētos jau ātri dabūt līdzekļus un uzņēmumu attīstīt,” viņš atzīst. Hipotēku bankā ņemta starta programma, lai varētu iegādāties iekārtas un algot darbiniekus. “Iedodiet man simt tūkstošus latu, un es pusgada laikā uztaisīšu dzīvotspējīgu un eksportējošu uzņēmumu! Bet man ir jāsāk ar minimumu – 17 tūkstošiem.” Mārtiņš spriež, ka iet pa mazam solītim varbūt nav slikti, bet griboties ātrāk, jo mērķis ir skaidri redzams, ir iestrādes ātram uzrāvienam, bet “mūsu valstī lietas nav tā sakārtotas, lai notiktu, kā gribētos”. “Atbalsta programmas ir, bet tās nedarbojas efektīvi.”
Mārtiņš uzskata, ka atbalsta programmai vajadzētu darboties šādi: aizej, noprezentē savu ideju, un, ja komisija uzskata, ka esi spējīgs to realizēt, tad slēdz līgumu un piešķir nepieciešamo naudu. Valstij daudz aktīvāk un agresīvāk ir jāpieņem lēmumi par labu mazajiem un vidējiem uzņēmējiem, uzskata Mārtiņš.
Biznesa inkubatora piedāvātie mārketinga pasākumi palīdz, bet nedod galveno – pamatlīdzekļus iekārtu un resursu iegādei.
Ozola zāģmateriālu tirgu Latvijā svārstot daži lielie spēlētāji, bet sev nepieciešamo apjomu “Kurzemes šindelim” neesot grūti sagādāt. Mārtiņa un Ingus mērķis ir uztaisīt vairākus objektus, kas kā paraugi apskatāmi dabā. Viņu jumti jau redzami privātmājai Liepājā, klētij tirdziņā “Lauku sēta pilsētā”, Gramzdas baznīcai.

Pārspēj augstskolu
Citas valstis savu tirgu ļoti sargā, zina Mārtiņš. Kad piedāvājis savu preci Francijā, nostāja bijusi: tā valsts ir kaut kur Krievijā, ar to labāk nesadarboties. Uzticības kredīta nekāda. Francūži arī esot patrioti, pērk savā valstī ražoto. Bet Mārtiņš zina, ka ārzemnieku nostāju var viltīgi apiet, reģistrējot firmu viņu valstī, atverot tur veikalu un preci piedāvājot kā Eiropā ražotu. “Arī lauksaimniekiem un citiem ražotājiem viņu tirgū iespiesties ir ļoti grūti, bet ar dažām viltībām tas ir iespējams.”
Mārtiņš tomēr meklēs sadarbības partnerus Francijā, jo tur produkts ir atpazīstams, ļoti maksātspējīgs tirgus un cena – trīskārša. “Ja varētu ieiet Francijas tirgū, tad man valsts programmu vairs nevajadzētu.”
Mārtiņš atzīst, ka dzīve Amerikā devusi citādu domāšanu. “Ļoti labi saprotu, kā domā rietumeiropieši. Nav komunikācijas barjeras.” Iepriekš šķitis, ka citās valstīs cilvēki ir ar kaut ko pārāki. Bet ikdienā, daudzas lietas izdarot labāk, nākusi atskārsme, ka pārāki ir paši. “Mēs uzkrājam vairāk talanta, zināšanu, esam daudzpusīgāki.”
Abi atzīst, ka ārzemēs iegūto pieredzi nevar iemācīties nevienā augstskolā. Tagad var salīdzināt gan sabiedrību, gan valstiskos lēmumus. Veidojas vērtību skala, kas ļauj par lietām sacīt: var citādāk.
Mārtiņš uzskata, ka valstij ir vajadzīga sava komercbanka. “Ārvalstu investors ir cilvēks, kurš šeit atbrauc nopelnīt naudu. Viņu neinteresē mūsu problēmas. Vienu dienu viņš var izdomāt savas iekārtas aizvest uz Ķīnu, un cilvēki paliek uz ielas. Investori ir jārada valsts iekšienē, no saviem cilvēkiem.”

“Pliks” aicinājums aizvaino
Mārtiņš atzīst, ka vēlreiz uz Ameriku aizbraukt varētu tikai kā ciemiņš. “Lai dzīvotu un strādātu – nekad mūžā! Es nevienu dienu tur neesmu dzīvojis ar domu, ka palikšu. Visu laiku bija nosprausts konkrēts datums, kad braukt mājās.”
“Tie, kuriem vērtība ir tikai televizors un auto, mājās nebrauks. Agrāk vai vēlāk atgriezīsies cilvēki, kuriem vērtība ir dzimtene un citi lielie vārdi,” zina Mārtiņš. “Valstis, kur aizbraucam, ir ieinteresētas, lai mēs tur strādātu mazkvalificētu darbu. Ārzemēs tu vienmēr būsi iebraucējs. Savukārt mūsu valstij vajadzētu būt ieinteresētai, lai viņi tur attīstās kā uzņēmēji, veido kopienas. Līdzēt viņiem tur nopelnīt naudu. Tiem, kuri aizbraukuši nopelnīt un sakrāt zināmu summu, lai segtu kādu kredītu, valsts varētu palīdzēt to ātrāk izdarīt, sniedzot informāciju, kā to izdarīt. Pliks aicinājums atgriezties viņus aizvaino.”
Mārtiņš uzskata, ka liela daļa uzņēmīgu latviešu būtu ar mieru atgriezties un uzsākt savu biznesu, ja nebūtu apburto loku tā attīstībai. Aizbraukušie latvieši ļoti dažādās jomās gūst pieredzi, ko viņi varētu atvest un attīstīt.
Latvijā vēl ilgi nebūšot ar citām valstīm konkurētspējīga atalgojuma, taču piesaistīt varētu reāli atbalsta mehānismi. Vismaz divus trīs gadus nodokļu atlaides jaunajiem ražotājiem. Attīstības banka, kurā var dabūt kredītu uz trīs četriem procentiem un vienkāršu mehānismu, kā pie tā tikt.
Mārtiņam ir vīzija: “Ja daļa atgriežas un enerģiju iegulda šeit, mēs esam ieguvuši. Savukārt tie, kuri neatgriežas, veido stipras kopienas un tiltu. Ja mēs varētu izspēlēt šo lietu, iedzīvotāju aizbraukšana valstij nebūtu mīnuss.”

Kategorijas

Kategorijas