"Labdien, jums darbinieku nevajag?"

2015. gada 6. februāris 07:00

796

Laiks, kad pusaudzis kļūst par pieaugušo, jau tā ir pietiekoši grūts un pārdzīvojumu pilns. Jaunietim jāsāk uzņemties lielāku atbildību, jākļūst nosvērtākam un jāatbild par savu dzīvi, tas nozīmē – jāatrod darbs. Darba meklēšanā lielākā daļa jauno cilvēku apraujas, jo nezina, uz kuru pusi doties un kā uzsākt meklējumus. Pieredzes nav, speciālu iemaņu nav un ikdienā vēl jādodas uz skolu. Kā lai visu paspēj? “Kursas Laiks” iepazinās ar Lauru Drulli, jaunu meiteni, kura skolu un darbu vienā no Liepājas lielākajiem uzņēmumiem “Fontaine Enterprises” prot apvienot jau vairākus gadus. Viņa piekrita padalīties ar savu pieredzi darba meklēšanā.

Ar kājām cauri pilsētai
Laura savu stāstu par to, kā pati meklējusi darbu, sāk pavisam konkrēti: “Daudzi cilvēki ir pilnībā pārliecināti, ka darbu, īpaši Liepājā, iespējams atrast tikai un vienīgi caur paziņām un paziņu paziņām. Muļķības!” Ceļu darba pasaulē viņa uzsāka, kad mācījās 11. klasē Liepājas Valsts 1. ģimnāzijā. Tovasar Lauras draudzene piezvanījusi un mudinājusi meklēt darbu, uz ko Laura ātri vien esot piekritusi. “Tā nu mēs nākamajā dienā ar saviem knapi 18 gadiem un CV padusē vilkāmies cauri pilsētai, pēc kārtas iegriežoties visur, kur vien varētu būt nepieciešami melnstrādnieki,” atceras Laura.
Abas meitenes apmeklējušas vairākas vietas un visās atstājušas savus kontaktus, lai iespējamā priekšniecība varētu ar viņām sazināties. “Pirmā vieta, ko apmeklējām, bija tirgus, pēc mūsu domām, tā bija zelta bedre. Tālāk sekoja visas populārākās Liepājas kafejnīcas, viesnīcas un citas vietas,” par potenciālajām darbavietām stāsta Laura. Diemžēl nekāda redzama rezultāta tam nebija, tāpēc vēlā pēcpusdienā meitenes izlēmušas tajā dienā darba meklēšanu pārtraukt. Ejot uz mājām pāri tiltam, Laura iedomājusies, ka laime taču nav izmēģināta “Fonteinā”. “Draudzene bija skeptiska pret šo vietu un izredzēm tajā dabūt darbu, tomēr pēc klīrēšanās pierunāju viņu pamēģināt, jo nav jau, ko zaudēt.” Tā nu abas skolnieces devušās uz “Fontaine Royal Hotel” meklēt savu iespēju. “Tā mēs divas saulainas meitenes iecierājām iekšā un pirmajai garām skrienošajai darbiniecei tā arī jautājām: “Labdien, jums darbiniekus nevajag?” “Jā, mums vajag, lūk, tur ir restorāna vadītājs,” viņa atbildēja un prom bija. Sākām runāt un atstājām savus CV, ar norunu, ka tie dienas laikā tiks izskatīti.” Nākamajā dienā abām meitenēm bija norunāts darbiņš ar kādu zemeņu audzētāju un abas devās tirgot zemenes Liepājas pludmalē: “Notirgojušas Kasparam Rogam pēdējo zemeņu kastīti, nosolījāmies to vairs nedarīt. Un re – zvans no “Fontaine Royal” ar ziņu, ka jākārto dokumenti un jāiet mācīties. Viss notika ļoti ātri. un, kā vēlāk uzzināju, abas ar draudzeni bijām īpašs gadījums, jo ieradāmies tieši tad, kad personālā sākusies panika par darbinieku nepietiekamo skaitu vasaras sezonai. Tāpēc mūsu pašvakie CV un nebijusī darba intervija netika uztverti kā šķērslis.”

Arī atteikums ir pieredze
Darbu Laura atrada, bet tagad bija jāsāk pats grūtākais – jāstrādā. Turklāt laika mācīties un kļūdīties nebija, vasaras sezona ritēja pilnā sparā un “Fontaine” uzņēmumā tūristu bija ļoti daudz. “Sākumā gāja grūti, jo informācijas apjoms un tūrisma sezonas bardaks bija milzīgs. Darba uzsākšana sakrita ar baikeru pasākumu, kā arī daudzās valodas, kādās runā klienti, neskaitāmie darbinieki un piespiedu komunikācija radīja stresu. Otrajā darba dienā uzrāvos uz ekscentrisko bosu ne viņa labākajā stāvoklī, tajā brīdī gribēju, lai mani atlaiž un ļauj paraudāt. Pirmā vasara tiešām bija grūta, taču jautrības un iespaidu pilna,” piedzīvoto ar smaidu atstāsta Laura.
Restorānā visnoslogotākais darbalaiks ir vakari un brīvdienas, tāpēc Laura piekrita turpināt strādāt arī tad, kad atsākās skola, bet viņas draudzene gan izlēma pamest darbu. “Tāpat turpināju arī pēc vidusskolas, iestājoties universitātē, kur darbs īpaši netraucēja, jo režīms bija brīvs, vienīgi bija žēl par reizēm garām palaistajām ballītēm. Tagad, kad no restorāna viesmīles esmu pārorientējusies uz bārmenes darbu, nedēļas nogaļu aizņemtību izjūtu skaudrāk, bet tas ir tikai viens no nedaudzajiem mīnusiem,” skaidro Laura, kas vienā darbavietā strādā jau aptuveni četrus gadus. Viņa uzsver, ka tiem, kas grib atrast darbu, nevajag baidīties, galvenais ir iet un jautāt, jo zaudēt jau nav, ko. “Tieši draudzene bija tā, kura lika noticēt, ka arī bez teicamām svešvalodu zināšanām var strādāt ar cilvēkiem, savukārt es pierunāju doties tieši uz “Fonteinu”. Tā ka viena bez otras, iespējams, mēs tā arī pie darba netiktu,” smejas Laura.
“Nevajag izvairīties no tā, ko līdz galam neproti, jo, pat ja darbam tomēr tiksi atzīts par nederīgu, tik un tā pieredzes bagāžā nāk iegūtās prasmes, iespaidi un jauni paziņas. Ieguvumi ir vienmēr!” Tā kā Laura strādā jau vairākus gadus, tad bieži redz tādus pašus jauniešus, kāda kādreiz bija viņa, tos, kas arī nāk meklēt darbu. “Mainoties neskaitāmiem darbiniekiem, esmu novērojusi – līdzšinējā darba pieredze un prasmes nereti netiek vērtētas tik augstu kā attieksme, personiskās īpašības, akurātums un tolerance, kā arī vēlme mācīties un pieņemt izaicinājumus. Esi jauks, atsaucīgs un nebaidies darba – tad arī viss būs,” ir pārliecināta Laura.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

"Labdien, jums darbinieku nevajag?"

Kategorijas