Klientiem uzgriezt muguru nedrīkst

2015. gada 6. februāris 07:00

1250

Jau divdesmit sešus gadus ik darbdienu liepājnieces Evijas Gailes ceļš ved uz Valsts sociālās aprūpes centra “Kurzeme” filiāli “Iļģi”, kas ir viņas pirmā un vienīgā darbavieta. Par ilggadēju, apzinīgu, profesionālu un godprātīgu darbu veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanā E. Gaile no Labklājības ministrijas saņēmusi divus Atzinības rakstus.
“Sāku te strādāt pēc Rīgas P. Dauges medicīnas skolas beigšanas. No ģimenes tuvāk medicīnai bija vienīgi brālis – zobu tehniķis, bet mana izvēle saistīta ar to, ka pati slimoju. Un gribējās palīdzēt cilvēkiem.”

Apmainās ar kursabiedreni
Tieši vēlme kļūt par feldšeri, ko tagad sauc par ārsta palīgu, likusi meitenei pēc Liepājas 1. vidusskolas absolvēšanas doties uz galvaspilsētu. “Kopmītnēs apguvu studenta dzīves iemaņas, papildināju ēst gatavošanas prasmes. Sākumā gāja visādi, bet esmu komunikabls cilvēks, ar meitenēm satiku labi,” atceras Evija.
Darbavietu pēc izglītošanās tolaik nodrošināja valsts sadale, Evijai “iekrita” Liepājas Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests, bet kursabiedrenei, dzimušai Rucavā – “Iļģi”.
“Viņa pateica, ka te nekad nestrādās, kaut arī atņemtu diplomu. Ne jau visi var strādāt pie cilvēkiem ar psihiskiem traucējumiem. Tā kā pie manas saslimšanas nav ieteicams nakts darbs, samainījāmies. 1989. gada februārī ierados iepazīties, šaubas neradās, un jau martā sāku strādāt.”
Nav jau tik traki, pirmo iespaidu atceras Evija: arī viņas tēvam bijusi garīga saslimšana, zinājusi, ko tas nozīmē.
“Tagad jau te ir skaisti, izremontētas telpas, bet tolaik viss šķita drūms. Pansionāta jaunākajā ēkā bija izvietoti pacienti ar smagām garīgām saslimšanām, augšējā stāvā – uzraugāmās nodaļas, bet pilī – veci cilvēki.” Ģimenes ārsta uz vietas nav bijis, arī psihiatri konsultēt pacientus braukuši periodiski, tāpēc feldšerīti sagaidījis nopietns un atbildīgs darbs.

Jāmācās ieturēt distanci
Ar pienākumiem un darba specifiku jauno kolēģi iepazīstinājusi vecākā māsa Ruta Engvere. Viņa arī devusi vērtīgu padomu – nekad nepielaist klientus sev pārāk tuvu, ieturēt distanci, jo emocijas ne sevišķi labi ietekmē pašsajūtu. “Pret visiem jāizturas daudzmaz vienādi; ja kādam piepalīdz vairāk, viņi to jūt, kļūst greizsirdīgi, uzmācīgi. Tikko parādās jauns darbinieks, klienti iepazīstina ar sevi, sūdzas, lūdz kaut ko atvest. Īpaši atbalstu kā no vecāku puses meklē jaunieši, kam sveša mājas sajūta. Žēl jau tos bēdu stāstus uzklausīt, bet, ja vienreiz iedosi konfektīti, prasīs visu laiku. Simtiem reižu cilvēciņš var jautāt vienu un to pašu, tas nomāc, padara nervozu, bet jātiek tam pāri,” drīz sapratusi ambulatorā feldšere. Empātija un sapratne ar klientiem veidojusies pamazām. “Dažkārt nākas pateikt stingrāk, bet neapvainojot, jo viņi ir kā mazi bērni. Lai tiktu lietotas zāles, mediķim jāprot parunāt, pierunāt. Ja klientu kāds izprovocējis, viņš var kļūt agresīvs, neklausīt. Bet aizskrien, apgrozās, pārdomā un iedzer tās zāles. Gadījies arī nomierināt ar ārsta izrakstītu injekciju vai izsaucot “ātros” – lai stacionētu.”
Uzsākot darba gaitas, Evija pirmo un vienīgo reizi piedzīvojusi neaizmirstamu kuriozu. Kopā ar vecāko medmāsu gājušas pa koridoru uzraugāmajā nodaļā. Pēkšņi no mugurpuses saņēmusi bliezienu pa galvu ar kurpi. “Tad gan apjuku un nobijos. Vēlāk ar to kundzīti sadraudzējāmies, tagad jau viņa ir Aizsaulē. Mēs nekad nezinām, ko no klientiem sagaidīt, jābūt ļoti uzmanīgam, nedrīkst viņiem griezt muguru.”

Līdz Eiropai – tālu
Evija ir atbildīga par “Iļģos” lietojamiem medikamentiem un higiēnas precēm. “Saņemu no aptiekām, ievadu grāmatvedības programmās un izsniedzu pa nodaļām. Stingrās uzskaites zāles jānoraksta, atsevišķi ir kompensējamie un daļējie kompensējamie medikamenti – kad jāpiemaksā 50%. Tā kā klienti uz rokas saņem tikai nelielu daļu pensijas, apmaksājamo summu sedz valsts,” pienākumus ieskicē mediķe, piebilstot, ka daļu laika aizņem saskarsme. “Vajadzības gadījumā vedu klientus uz konsultācijām pie speciālistiem citās veselības aprūpes iestādēs, dažkārt parakstu iesniegumus, kad viņi uz noteiktu laiku grib izbraukt uz mājām, veikalu vai citur. Ja cilvēks ir vesels, to neliedzam. Vienmēr cenšos palīdzēt ar padomu un labu vārdu, kas iestādē mītošajam nav mazsvarīgi, mācu arī rūpēties par savu veselību. Reizēm jāparāj, lai nedara sliktas lietas. Piemēram, kad kāds nokavē atgriešanās laiku vai pārrodas iereibis. Ja no pastaigas nepārrodas kāds uzraugāmās nodaļas klients, braucam meklēt, jo “Iļģos” ir tikai viens apsargs. Manuprāt, vajadzētu vairāk darbinieku: aprūpētāju, mediķu, psihologu, sociālo parūpētāju, bet nav štata vietu. Eiropā uz vienu klientu ir pieci darbinieki, kamēr šeit uz vienu aprūpētāju divdesmit klientu. Dienā strādā trīs dežurējošās medmāsas: uz katru sanāk gandrīz pa simts cilvēkiem. Gadu gaitā kontingents “Iļģos” ir mainījies, tagad ir mazāk vecu, saprātīgu cilvēku. Garīgās saslimšanas ir smagākas, taču arī medikamenti augstvērtīgāki. Kad sāku strādāt, bija varbūt pieci izvēles medikamenti, ko nozīmēja itin visiem.”
Lai tiktu līdzi laikam, psihiatrijas māsa kā visi mediķi regulāri paaugstina kvalifikāciju, apmeklē kursus, atjauno reģistru. Piecu gadu laikā apgūstamās 150 stundas apmaksā darbavieta.

Ar misijas apziņu
Ir, ir reizes, kad iešaujas ideja par darba maiņu, neslēpj Evija. “Bet pārdomāju un norimstos. Kur tad tās labās vietas, kur vieglāk? Cik vajag nervus, lai strādātu, piemēram, skolā ar bērniem! Man ir divi dēli. Kad viņi dzima, biji starpposmi, kas ļāva pabūt mājās.” Mājās domas par darbu ne vienmēr automātiski pārslēdzas, saņemties palīdz komunicēšana ar ģimeni, labas filmas noskatīšanās, pastaigas, izbraucieni ar velosipēdu gar jūru. Par labu sevis lutināšanas veidu Evija atzīst ceļošanu, ko mediķa alga neatļauj izbaudīt bieži.
Tā kā dzīvesbiedra vaļasprieks ir medības, viņa bieži nav mājās, un mamma tad parasti ir kopā ar dēliem. Vecākais mācās tehnikumā, bet mazais – uzsācis skolas gaitas. Pirmklasnieka atbalsts sanākot kā otrā darba diena. Piezogas arī sirdsapziņas pārmetumi, ka slodzes dēļ ģimene tiek apdalīta.
Reizi mēnesī vajag atpūsties ārpus mājas, pārliecināta Evija un kopā ar otro pusi dodas kārtīgi izdejoties, kas abiem ļoti patīk. Nav viegli pēc nedēļu krātā noguruma un kņadas, jo balles ir piektdienu vakaros. “Bērnībā gāju mākslas un mūzikas skolā, visādas mākslinieciskas lietas darīju, bet nenožēloju ne medicīnas, ne darbavietas izvēli. “Iļģos” man ir ļoti labi kolēģi un arī klienti. Jūs nevarat iedomāties, cik viņi ir laipni un pateicīgi! Tik daudz jauku vārdu citur, šķiet, dzirdēt nevar. Cik tu laba, cik tu skaista, paldies – vairākas reizes dienā. Tas vien dod spēku un pārliecību, ka varu palīdzēt vēl labāk. Es saprotu, ko daru, un zinu, ka tas ir vajadzīgs.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Klientiem uzgriezt muguru nedrīkst

Kategorijas