Kad tulpes ar vēsturi sapinas

2015. gada 9. februāris 07:00

1005

“Daudzi mani sauc par tulpju Juri, pats sevi tā saucu un arī e-pasts man tāds,” atzīst Juris Egle. Viņa kolekcijā ir aptuveni trīs tūkstoši tulpju, vismaz septiņi simti – paša selekcionētu. “Dārziņš kļūst mazāks, jo pārstādīt tulpes un nomainīt augsni, desmitiem kubikmetru vedot ar ķerru, arvien grūtāk. Šopavasar man paliek sešdesmit, līdz pensijai aizvien bišķiņ pietrūkst,” pasūrojas grobiņnieks.
Sīpolpuķes vēl snauž, bet dārzkopis, “kamēr rokas nav ar dubļiem”, uz kartona lapām saplāno, kur un ko stādīs. Selekcija neesot nekas sarežģīts, jāiegūst no tulpēm sēklas, grūtāk – no sēklām izaudzēt jaunos augus. Jo klimats nav tik maigs kā Holandē un gadās, ka puķu sīpoli, kas ir jutīgākie, izsalst.

Sāk ar dzimtas koku
Puķu audzēšana bijusi arī Jura tēva Ernesta Egles nodarbošanās, gādājot ģimenei iztiku. “Esmu grobiņnieks trešajā paaudzē, vectēvs te ienācis. Vectēva vectēvs no Ventspils puses gāja bojā meža darbos, viņa četrus dēlus barons izmācīja par kalējiem un izlika no mājām. Vectēva tēvs Klāvs Egle aizgājis uz Nīcu, dzimtas zars arī Ventspils pusē. Ko vecāki pastāstīja, ko brālis Kārlis atceras, to pierakstīju, arī no dzimtu pētītājiem Grobiņā radu atzarus izzināju. Baznīcas grāmatās gan nepatīk rakties: tur daudz kas rakstīts ar roku vecajā vācu drukā. Jaunībā, kad ar to aizrāvos, mani izsmēja, tagad nožēloju, ka neparaku dziļāk.”
Jura Egles mājaslapā vīd abas viņa kaislības – puķes un vēsture. “Jā, sapinies viss kopā!” viņš nosmej.
Tēva sešdesmitajos gados būvētā māja atrodas iepretim Grobiņas pilskalnam – Dzirnavu ielā. “Iela tāpēc bruģēta, ka vedusi uz muižu, par ko liecina gadsimta sākuma fotogrāfija. Ome to muižas māju savām acīm redzējusi. Rokoties dārzā, tēvs regulāri atrada senlietas, arī apdegušus akmeņus. Pētījumi liecina, ka vikingu apmetnē abos upes krastos 7.–9. gadsimtā dzīvojuši ap 500 zviedru. Pirms tam te kurši un, iespējams, arī līvi bijuši. Pārsimts metru tālāk pie Smukumu [Rudzukalnu] mājām senkapos zviedri apglabāti, to noskaidrojuši arheologi. Viņiem uzdāvināju fotogrāfiju ar kādu tēva atradumu. Arheologs Uldis Ābiķis atpazina senu, vērtīgu roku darinājumu. Parādīju arī vēsturniekiem, viņi bija sajūsmā: tā esot trīs tūkstošus gadus veca bronzas laikmeta keramika. Grobiņā pirmais tik vecs atradums!”
J. Egle zina, ka pirms dažiem gadiem, kad ar modernām metodēm skenēts pilskalns un senkapi, līdz piecu metru dziļumam ņemti augsnes paraugi, izrādījies, ka kultūras slānis divas reizes biezāks, nekā secināts pēc 1929./1930. gada izrakumiem, ko veicis zviedru arheologs Birgers Nērmans.
“Tas vēsturi atsviež atpakaļ par piecsimts gadiem – cilvēki te dzīvojuši kopš 1430. gada. Laikam jau apustuļa pieminētās slavenās Jūrpils te nav, jāmeklē citur. Viena no versijām: tā atradusies Ķupu kalnā, blakus Jūrmalciemam, kas agrāk saukts par Virgu,” spriež vēstures entuziasts.

Dod vēsturiskus vārdus
Daudzām savām tulpēm Juris Egle devis vēsturiskus vārdus. ’Apūle’ atgādina par seno pilskalnu, ir arī ‘Senā Kursa’, ‘Jūrpils’, ‘Seeborg’. Bārkstainās tulpes – ‘Kuršu vikings’, ‘Lameķis’ , ‘Ezerpils kauja’ un ‘Zviedru laiki’. Starp zaudētajiem hibrīdiem ir romantiski vārdi ‘Krīvu krīvs’ un ‘Venda’, bet dažai zaļziedu tulpei gods nest nosaukumu ‘Elku liepa’ un ‘Herberts Cukurs’.
“Man ir jautāts, ko nozīmē ‘Jatvinga’. Jatvingi jeb sudāvi bija viena no baltu tautām, ko krustneši iznīcināja. To aprakstījuši pat senie romieši, kas ar viņiem cīnījušies. Vendi dzīvojuši jūras malā starp prūšiem un dāņiem, arī pie Ventas. Kurši vendus padzinuši uz Rīgas pusi, tad tālāk uz Cēsīm. Vidzemnieku asinīs noteikti ir kaut kas no vendiem, somugru tautu atzara.”
Juris saprot vēsturniekus, kuri apšauba, vai līvi bijuši arī Liepājā: viņiem vajag pierādījumus – arheologu atrastas liecības. Arī lietvārdi – apstrīdama lieta. “Interesējos par Tosmares ezeru, līvu valodā tos ir dūmakains un mer – jūra. Par Kalnmaļu pilskalnu, Strīķu apmetni pie Kapsēdes oficiālajos avotos maz ziņu. Vienīgi tas, ko 18. gadsimtā aprakstījis luterāņu garīdznieks mācītājs Rotermunds. Vērtīgā informācija – hronikas – glabājas Liepājas Svētās Annas baznīcā. Man ir dažas kopijas par Strīķu apmetni, kas izpostīta. Akmeņus no drupām aizveda, lai būvētu Liepājas ostu,” zina J. Egle.

Sadarbojas ar holandiešiem
Jura selekcionētās tulpes pamazām tiek reģistrētas Holandē. Uz turieni aizgājuši vairāk nekā divi simti eksemplāru. “Bišķiņ man holandieši samaksā, no tā tagad iztieku. Daļa tulpju tiek izbrāķēta: biznesam neder. Svarīgi, lai var uzziedināt ziemā un mākslīgi savairot. Sīpolus apstrādā ar termometodēm – tad neveido ziedus un sīpoli dalās. Pēdējā laikā sadarbojos ar Penninga ģimenes uzņēmumu. Viņš pavasaros rīko slavenās tulpju izstādes un katru rudeni atbrauc pie manis. Pērn atveda spilvenu ar tulpēm un plakātu, kas aicina uz 2015. gada tulpju parādi. Piedalās lielās firmas, es tur neesmu bijis: nesanāk laika un naudas. Un ko tur braukšu sakārdināties.”
Internetā puķkopis uzzinājis par holandiešu risinājumu, kā atvieglot fiziski smago augsnes nomaiņu. “Ja vasarā laukus applūdina un sešas nedēļas notur zem ūdens, zeme esot kā svaiga, bez mikrobiem. Bet vajag būt ideāli noplanētam, lai ūdens neaizplūst, man te viss šķībs.”
Savulaik Egles spējuši uzziedināt hektāriem lielas platības. Atstrādāto dārza zemi Juris vedis ar ķerru prom, savukārt dīķa dūņas pa kranti uz augšu. “Ar katru gadu tie pieci metri no dīķmalas līdz dārzam grūtāk pārvarami. Jāmeklē kultūras, kas prasa mazāk darba.”
Uz galda apsveikuma kartīte no Rundāles pils “pavēlnieka” Imanta Lancmaņa. Bijusi viņiem ideja izveidot tulpju dārzu, no Jura iegādājušies sīpolus, bet tulpes aizgājušas bojā. “Nevar vienreiz iebāzt zemē un nu tik būs. Ja grib nopietni, katru gadu jāpārstāda. Jārēķinās ar grauzējiem, kaitēkļiem, slimībām, nelabvēlīgu ziemu un pavasari,” tulpju apdraudējumus atmasko selekcionārs.

Veca izglītība, jauna mīlestība
Jura jaunā mīlestība ir krokusi, sniegpulkstenītes, narcises, cīrulīši, īrisi, vēlziedes. Un mazās vizbulītes, ar ko daudzi pasaulē tagad aizraujoties. Pavasarī, kad pirmais siltumiņš, grobiņnieks sēžas uz velosipēda un brauc uz tuvējām birzēm. Ar lāpstu ne, ar nazīti vien izrok stādiņu. Dārzā savairojušos ved atpakaļ uz mežmalu – lai dabu nebojātu.
Dažus augus izdevies samainīt ar audzētājiem Eiropā. “Vizbulīšu kolekcionāriem ir savs noslēgts loks, nedomā ko interesantu nopirkt – tikai uz maiņu. Angļi ar sniegpulkstenītēm aizrāvušies, skrien uz izstādēm un par vienu mazo sīpoliņu maksā simtiem sterliņu mārciņu. Latvietim to grūti saprast. “Ebay” izsolēs gan nav vērts piedalīties: tur viss trīs reizes dārgāk, nekā reāli maksā.”
“Jaunībā interesēja arhitektūra, bet tiku atrunāts: būšot zīmuļu asinātājs. Pēc Grobiņas vidusskolas aizskrēju uz Rīgu, beidzu Skaitļošanas tehnikas fakultāti Politehniskajā institūtā. Oficiālā izglītība man ir par datoriem. Desmit gadus nostrādāju Liepājas Skaitļošanas centrā, ar lielām datormašīnām bija pilnas telpas. Varēja kaut ko salodēt, mikroshēmas apmainīt, līdz katram elementam aizrakties.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Kad tulpes ar vēsturi sapinas

Kategorijas