Bez laukiem nevar

2015. gada 13. februāris 07:00

1629

Dunalkas pagasta “Strungas” ir Skaidrītes Lūkas vectēva mājas. Te viņa dzimusi un augusi. Vectēvs iestādījis lielu ābeļdārzu, kūtī mitušas govis un zirgi, kas kolhoza laikā atņemti.
Pēc Rāvas pamatskolas beigšanas meitene izmācījusies par adītāju arodskolā Naukšēnos. Astoņus gadus nostrādājusi Aizputē, tad pārgājusi uz Liepājas “Laumu”. Skaidrīte atzīst, ka adīt vienveidīgu masveida produkciju nav bijis patīkami. Pēc diviem gadiem apprecējusies un atgriezusies laukos. Vienmēr vilinājusi lauku un zāles smarža.

Vasarā darbs nodrošināts
Kopā ar vīru kā Breša zemnieki iekopuši lielu saimniecību, audzētas govis, cūkas, aitas. “Cilvēki kaudamies ņēma zemi.” Pamazām to sašaurinājuši, nu Skaidrītes aprūpē ir vien suns un kaķi. “Gribētu kādu kaziņu,” atklāj saimniece. Tā būtu ne tikai pienam, bet galvenokārt, “lai būtu nodarbošanās”. Varētu turēt vistas, ja apkaimē nebūtu tik daudz lapsu, caunu un citu plēsēju. Reiz vērojusi, kā mazs lapsēns nāk dārzā un pa vienam nes prom bumbierus. Aprakstu par novērojumiem stārķa ligzdā Skaidrīte reiz nosūtījusi “Kursas Laikam” un dabūjusi nelielu balvu no AS “Latvenergo”.
Četri Skaidrītes bērni katrs savā dzīvē tepat apkaimē – Durbē, Grobiņā, Liepājā. Kad viņi auga, bērnudārza nebija, un Skaidrīte epizodiski veikusi dažādus palīgdarbus kolhozā. Gadījies pastrādāt arī kafejnīcā Grobiņā, vedusi pastu. Tagad “vasarās man ir darbs – vācu mazbērnus”. Četriem drīz pievienosies piektais.
Nelielo pensiju papildina nomas maksa par 16 hektāriem zemes. Sev nepieciešamajiem dārzeņiem zemi uzrok ar lāpstu, jo traktors jau vecs. Piepalīdz bērni un tukšā nekad nebrauc.

No mājām iznāk pat veči
Līdzcilvēki Skaidrīti raksturo kā ļoti sabiedrisku. “Kad dzirdu, ka kaut kur teātris, vienmēr mēģinu tikt.” Ar transportu nodrošinot pašvaldība. Reizi mēnesī Durbes novads organizē autobusu uz Liepāju. Ziemā ir vientulīgāk, bet Skaidrīte pieradusi. Aiziet pie kaimiņienes, kurai atnes pirkumus no autoveikala, abas “nodrukā avīzi”, kā smejoties sauc parunāšanos. Abas skatās seriālus, un tiekoties tie ir jāapspriež.
Skaidrīte divas reizes savā apdzīvotajā vietā – Dupļos – organizējusi iedzīvotāju salidojumu. “Visi veči no mājām iznāca.” Otrajā reizē bijusi balle ar muzikantiem, aicināti arī tie, kas te agrāk dzīvojuši. Bet nu tik daudzi nomiruši, ka “man bail paliek”. Iedzīvotāji galvenokārt veci, jaunie “visi aizmukuši uz pilsētām”. Skaidrīte šo tendenci saprot, jo, “kad aizputināts, slīdīgs – kā pie darba tiks”?
No bērnības viņa atminas, ka Dupļos bijis daudz cilvēku, sadzīvojuši draudzīgi, kopīgi svinējuši dzimšanas dienas, gājuši kartupeļu talkās, apmeklējuši kolhoza balles. Tagad katrs ierāvies savā mājā, un Skaidrīte smejoties sevi un apkārtējos sauc par krūmeniekiem. Agrāk cilvēkus saorganizēt iziešanām pratusi dunalcniece Mirdza Ventaskraste.

Saņemas un iet cilvēkos
“Riktīgi plaši bija,” Skaidrīte teic par Rāvas rokdarbnieču veikuma izstādi bibliotēkā. “Jādarbojas ir!” No rokdarbiem Skaidrītei patīk gatavot sīkumus, piemēram, filca brošiņas. Sev nepatur, visas atdāvina. Tagad gatavojot tādas ar atstarojošiem elementiem. Tam vajag pacietību, bet, kad Skaidrīte aizraujas, darbojas līdz vieniem naktī. Mazbērniem uzada rakstainus cimdus un zeķes, bet sākumā tas nav vedies viegli, jo pierasts adīt ar mašīnu.
Skaidrīte grasās zvanīt bibliotekārei un plānot Lieldienu pasākumu. “Cilvēkus vajag dabūt no mājas ārā! Pašai arī kādreiz grūti to izdarīt, negribas, bet – saņemos.” Skaidrīte apmeklē novadā organizētās pensionāru balles, ar kaimiņieni Dzidru “saštuko”, kur aizbraukt. “Jākustas ir!” Skaidrīti skārušas arī slimības un likstas, bet “es nesūdzos; cik varu, eju cilvēkos”.
Pavasaros vietējie sanāk uz talku kapsētā, kas sadalīta pa dzimtām. “Pagrābjam lapas, papļāpājam.” Skaidrītei žēl, ka Rāvas skola likvidēta. “Man pilnīgi sirds sāp, un ne man vienai.”

Raksta atmiņu tēlojumus
Arī zem sniega kārtas var nojaust, ka simtgadīgās mājas apkārtne ir sakopta. Vasarā ir skaistāk, atzīst saimniece. Vēl vairākās vietās esot jāizzāģē koki. Salidojums rīkots arī savai dzimtai. Meita izšuvusi speciālu “Strungu” karogu. Mapē krājas gan pašas, gan tuvinieku iespaidi par šo vietu. Piemēram, brāļameitas Santas atmiņu tēlojums par vectēva māju. Savukārt mazmeita Ance māju attēlojusi zīmējumā. “Gribu, lai katrs ko uzraksta, bet nevaru piedabūt.”
Jāņos paši savam priekam spēlējuši fragmentus no “Skroderdienām Silmačos”. “Tekstu no galvas, protams, nezināja, bet katrs, kā varēja, lasīja no lapas. Bija interesanti.” Fotogrāfijas rāda, kādus tērpus aktieri piemeklējuši. Iespējams, dzimtas sanākšana būs arī šovasar.
Vasarā Skaidrīte grasās doties ciemos pie ģimenes, kas netālu nesen iekārtojusies uz dzīvi. No bērnības atminoties, kā tur gravā ziedējušas vizbulītes. Apkaimē arī “Beižas avots”, no kura daudzi ņemot ūdeni. Apkārt daudz lauku un ganību, un sveši lopi dažkārt izbradājot mazdārziņus. “Tā mums te jautri iet.”
Zemi saimniece negrasās pārdot, jo “varbūt kāds mazbērns ko izdomā”, viņiem te ļoti patīkot. Skaidrīte nepakļaujas musināšanai pārdot māju un iet uz pilsētu. “To es nevaru, man vajag laukos. No šejienes mani iznesīs ar kājām pa priekšu. Gaidu pavasari, kad varēšu sākt rušināties. Tad pazūd visas muļķīgās domas.” Pie mājas vairākas dobes ar pujenēm, hostām un pārējām puķēm. Kad viss noravēts, jāsāk atkal no gala. Zāles pļaušana gan jauno ziņā.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Bez laukiem nevar

Kategorijas