Izrāde, kura jāskatās ar sirdi, ne prātu

2015. gada 20. februāris 07:00

Liepājas teātrī pirmizrādi piedzīvojusi laicīga pasaka pieaugušajiem, kas tapusi pēc E.T.A. Hofmaņa darba “Zelta pods”. Izrādes režisors Jans Villems van den Boss radījis darbu, kurā cieši savijas realitāte ar fantāziju un reizēm grūti pat atšķirt, kura ir patiesāka.

E.T.A. Hofmanis ir viens no izcilākajiem vācu romantisma un pasaules literatūras pārstāvjiem, kura daiļrade ir misticisma pilna un kura darbiem raksturīgs reālās un fantāzijas pasaules ciešs savijums, norāda Liepājas teātra literārā padomniece Zanda Borga. Laikabiedri viņu pat dēvējuši par “Rēgu Hofmani” un ne brīdi nav brīnījušies par tā spēju radīt noslēpumainu, rēgainu, sapņiem un vīzijām pilnu pasauli, kura eksistē līdzās realitātei.

Zaļo čūskiņu valdzinājums
Izrādes pamatā ir stāsts par studentu Anselmu, kurš ļaujas zaļo čūskiņu dziesmu valdzinājumam un iemīlas vienā no viņām – Serpentīnā, tādējādi nokļūstot brīnumu un smieklu pilnajā pasaulē. Kā norāda izrādes režisors, lai gan pats autors uzskatījis, ka “Zelta pods” ir viņa labākais darbs, taču iestudēts tas ir ļoti reti un līdz ar to izrādes veidošana bijusi liels izaicinājums. “Man ļoti patīk spēlēties, un šis stāsts to ļauj darīt. Tajā ir pūķi, raganas, runājoši koki, mīlestība starp cilvēku un čūsku, kas ir ļoti fascinējoši. Mana fantāzija ir izlauzusies ārā no visiem rāmjiem,” teic J.V van den Boss.
Režisors arī stāsta, ka viņam ļoti paticis strādāt ar Liepājas teātra aktieriem, kurus viņš raksturoja kā ļoti atbildīgus un spējīgus. Aktieriem darbs pie šīs izrādes ir ļoti unikāls, jo gandrīz katrs no viņiem izrādē atveido vairākas lomas – atveidojot gan reālus tēlus, gan mītiskas būtnes. “Viennozīmīgi, ka šajā iestudējumā skatuve ir kā vēl viens aktieris,” min režisors.
Scenogrāfs un video mākslinieks Māris Kalve radījis skatuvisko noformējumu, kas atrodas nepārtrauktā kustībā un mainās, te ļaujot ielūkoties Anselma istabā, te arhivāra Lindhorsta brīnumu pilnajā mājā, te klīst pa Drēzdenes ielām vai kuģot laivā kopā ar izrādes varoņiem. Savukārt kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa radījusi tērpus, kas paspilgtina katru varoni un ļauj parādīt tā raksturīgākās iezīmes. Liela nozīme izrādē ir arī grimam, kas iezīmē varoņu sejas izteiksmīgās grimases ar bālu sejas ādu un izteiksmīgām acīm.
“Stāsts par atgriešanos mājās, atgriešanos savā dvēselē. Es domāju, ka to ir daudz sarežģītāk saprast bērniem, bet tā drīzāk ir tāda kā pieauguša cilvēka cīņa. Mums ir grūti pieņemt pasauli, kurā mēs dzīvojam, un pašiem sevi. Jā, tā ir mājās atgriešanās pie dvēseles. Tā ir vairāk filozofiska pasaka,” teic režisors. Un kā jau visām pasakām tai ir laimīgas beigas – pat pārāk laimīgas, atzīst režisors, cildinot mīlestību un uzticēšanos.

Vajag ļauties
“Pa lielam man ļoti patika. Aktieri tik atraktīvi, un kāds darbs izrādē ieguldīts ar visām dziesmām un kustībām!” teic izrādes skatītāja Iveta Kļava. Vienīgi pirmais cēliens licies par garu, un to derētu mazliet sakomplektēt. “Iespējams, tad cilvēki nebūtu aizgājuši jau izrādes vidū, jo grūti nosēdēt un par daudz tās informācijas nāk virsū.”
Pēc izrādes galvenā sajūta skatītājai bijusi par zudušo Atlantīdu, par kuru šajā brīdī der aizdomāties ikvienam. “Tagad, kad politiskā situācija ir tāda, kā tā ir, un emocijas paliek skarbākas, jāatceras nebūt tik skarbiem pret citiem un mazāk pret sevi. Ir jādomā par tām lielākajām vērtībām un jānovērtē tās, jo tam brīnumam jau gribas ticēt vienmēr,” stāsta I. Kļava. Kaut gan ar autora darbiem līdz šim nav bijusi pazīstama, skatītāja teic: lai arī cik attīstīti un tehnoloģiski nodrošināti esam kļuvuši, sirds un ar to saistītās lietas vienmēr paliek aktuālas un svarīgas. Pieaugušajiem ir grūtāk noticēt tam labajam un brīnumainajam, kas ir pasakās, jo visam tiek pieiets pragmatiski. “Bet to lielo un skaisto jau gribas un nevar tikai prasīt, lai visu ar pirkstu parāda un izskaidro.”
Īpaši I. Kļava grib atzīmēt Raganas tēlu, ko atveido aktrise Inese Kučinska. “Viņa bija vienkārši unikāla, lai gan arī pārējie bija feini. Darbs, ko aktieri ieguldījuši izrādē un visās pēdējā laika izrādēs, ir apbrīnojams un cieņas vērts. Tāpēc gribas, lai publika arī ir jaukāka. Var nepatikt darbs, bet ieguldītais darbs ir jāciena un jāapvelta ar skaļiem un ilgiem aplausiem,” pārliecināta I. Kļava. Viņa iesaka ļauties izrādes maģijai un ticēt tam labajam vairāk arī ikdienā.

Kur tālāk?
Pēc pirmizrādes noskatīšanās atzinīgus vārdus “Zelta poda” skatuviskajam risinājumam veltījis Uldis Hmieļevskis. Sociālajā tīklā “Twitter” tūlīt pēc izrādes viņš rakstīja: “Kam vajadzīgs 3D kino, ja Liepājas teātris rāda 3D live teātri. Šī vakara pirmizrāde “Zelta pods” – pasaules lielo skatuvju vērts iestudējums.” Savukārt viņa sieva Ieva Hmieļevska sociālajā tīklā ierakstījusi: ““Zelta pods” – spilgta, skanīga un sirreāla kolāža. Sajūtama tikai ar sirdi, prāts var iet mājās.”
“Man tiešām patika, un pēdējā laikā Liepājas teātrī ir bijušas izrādes, kad aizej un komanda – aktieri, režisors, scenogrāfs, horeogrāfs un pārējie – pārsteidz ar jaunu robežu pārkāpšanu,” viņš stāsta. Tāda izrāde bijusi arī “Indulis un Ārija”, kad Liepājas teātra aktieri kā dramatiskā teātra aktieri paveikuši lielisku darbu citā žanrā, proti, dejā. “Šajā izrādē savukārt kopējiem spēkiem komanda ir radījusi 3D efekta izrādi un vizuālais skats kopā ar skaņu līdz šim nav redzēts ne vien Liepājā, bet arī citos Latvijas teātros,” vērtē U. Hmieļevskis. Pozitīvā ziņā Liepājas teātris ir pārkāpis robežas un uzstādījis augstas latiņas, kas skatītājam liek jautāt: kur tālāk? “Bet es ticu un zinu, ka Liepājas teātris to var un pārkāps arī augstākām latiņām.”
U. Hmieļevskis atzīst, ka tieši skatuviskais risinājums ir tas, kas ļāva izbaudīt izrādi, jo sižets vietām licies neizprotams un nav varēts saprast, par ko ir runa. Izrādes garumā uzmanību ļāva noturēt tieši tehniskais risinājums, kas klasiskā izrādes formā – aktieri, vienkāršas dekorācijas, tērpi – nebūtu iespējams.
U. Hmieļevskis ir no tiem skatītājiem, kas ļaujas izrādes valdzinājumam un pirms tam īpaši neiedziļinās darbos, lai aizejot būtu pārsteigums, lai pats nebūtu ielikts kaut kādā rāmī un ekspektācijās.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Izrāde, kura jāskatās ar sirdi, ne prātu

Kategorijas