Satiekot audzēkņus, jūtas drošībā

2015. gada 23. februāris 07:00

419

Pensionētā skolotāja, Goda priekulniece Lidija Treide ceļ galdā rudenī pašas sagādātos vitamīnus – saldētas zemenes, dzērvenes, cukura sīrupā apvārītas pīlādžogas. Painteresējas, vai arī liepājnieki ciena Priekulē cepto maizi. Šogad, svinot cienījamu dzīves gadskaitli, viņa aktīvi iesaistās grāmatas veidošanā par citu jubilāri – Priekules vidusskolu, kurā aizvadīts viss darba mūžs. Sava priekšmeta – vēstures – faktus skolotāja tver līdz saknei un neuzticas vienpusējām atmiņām.

Vēro degošo pilsētu
Lidijas mātes saknes ir Lietuvā, tētis dzimis Bunkā. Apprecējušies 1933. gadā Priekulē, tāpēc sevi sauc par tās iedzimto. Tēvs mūža lielāko daļu nostrādājis uz dzelzceļa.
1944. gada rudenī ģimene izdzīta bēgļu gaitās uz Liepāju, tēvs ticis darbā kokapstrādes uzņēmumā. Laimējies, ka nav iesaukts nevienā armijā. Pēc atgriešanās Priekulē strādājis dzelzceļnieku būvbrigādē, atjaunojis sagrautās stacijas un citas ēkas. Kā dzelzceļa apgaitnieks tēvs diennaktī nostaigājis 30 kilometru un ierasto ritmu nepārtraucis arī svētdienās – gājis staigāt pa pilsētu un tās apkārtni. Māte strādājusi ķieģeļnīcā un izaudzinājusi trīs meitas.
“Manas skološanās laiks ir abas okupācijas,” stāsta Lidija. Skolā sākusi iet vācu laikā, nomācījusies divas klases, bet īsti neatminas, kā bijis ar 3. klasi, jo izdzīti bēgļos. No 1. klases atmiņā aina ar sarakstu pie sienas, kurā lieli, melni ripuļi pret to skolēnu vārdiem, kuriem netīras rokas. 2. klases liecībā pēc gadiem ieraudzījusi, ka 1. semestrī dabas mācībā ir divnieks. “Laikam tāpēc, ka nemācēju stāstīt,” prāto Lidija. Pēc tam gan bijis piecnieks.
Tuvojoties frontei, dzīvojuši pagrabos ārpus pilsētas, māte gājusi uz dzīvokli gatavot siltu ēdienu. Atmiņā iespiedies skats, ka visa Priekule naktī deg. Arī tāds, ka pēc vācu karavīru apbedīšanas plešas liels lauks ar baltiem krustiem.

Ar dziesmu cauri naktij
Vēl tagad neesot saprotams, kā tas varējis būt, ka 18 kilometru attālajā Vaiņodē padomju armija iegāja 1944. gada 9. oktobrī, bet Priekuli ieņēma tikai 1945. gada 21. februārī. Liekoties pat smieklīgi, ka tādu miestu nevar ieņemt. Priekule vismaz septiņas reizes esot nonākusi no vienām rokām otrās. “Ja mēs, civilisti, esam izdzīti, tad šeit ir cietoksnis. Kaujas acīmredzot bija drausmīgas.” Ne velti Priekules Brāļu kapi esot lielākie Baltijā. “Mēs praktiski pa kapiem staigājam.” Tikai nesen dabūti un vēl tiek tulkoti materiāli vācu valodā, kas par šīm kaujām stāsta no pilsētas aizstāvju skatupunkta.
Pēc kara beigām vecāki kājām devušies uz Priekuli lūkot, vai būs, kur dzīvot. Kurzemes enciklopēdijā esot minēts, ka no vairāk nekā 400 mājām palikušas vien 40. Daži atsākuši dzīvi ēkās, kam viens gals bumbas nograuts. Pilsētā sākusies celtniecība, un vecāki arī uzcēluši mājiņu. Nemaz neskarta ēka bijusi nespējnieku nams pilsētas nomalē, tiesa, bez elektrības un grīdām. Tur iekārtota skola ar caurstaigājamām klasēm, kas darbu sāka 1945. gada 13. oktobrī. Direktors Elmārs Bahs Lidijai mācījis matemātiku un dziedāšanu, savukārt kāds demobilizēts sarkanās armijas virsnieks – konstitūciju un fizkultūru. Par konstitūciju bija jāliek eksāmens, bet no fizkultūras stundām palicis prātā, ka tajās daudz dejots, jo virsnieks spēlējis vijoli. Lidija dejas pārī iemācījusies vīrieša soļus, un vēlāk bijis grūti, ka viņu kāds vada.
Izbaudījusi visu, ko jebkurš skolēns, – vēstures stundā stāvējusi kaktā kopā ar kādu zēnu. Pastrādāto “grēku” gan neatminas.
Kad no Kalētiem atnācis skolotājs Linards Strolis, “viņš mūs ņēma priekšā tā, kā vajag”. Lidija ar sajūsmu atminas, ka reiz uzlēkusi 1,20 metru augstumā. “Pasaules klases rekords priekš manis, to nekad vairs nevarēju atkārtot.” Bērnu dzīve organizēta tā, lai būtu interesanti. Gājuši uz draudzības sacensībām Gramzdā un vakarā lūgušies skolotājam palikt uz teātra izrādi. Mājās jānāk pa nakti, un skolotājs komandē: “Ar dziesmu soļos, marš!” Ja ne, tad – “Skriešus, marš!” “Soļojām, dziedājām un atnācām, ka ne gailis pakaļ nedziedāja.” Šo metodi Lidija pielietojusi, audzinot savu pirmo klasi un dodoties pārgājienos.

Negrib “aizmigušos”
Lidija saka paldies vecākiem, ka viņi mudinājuši visas trīs meitas mācīties. Vienīgā prasība – iet uz tām skolām, kur maksā stipendiju. Bērnībā spēlējoties Lidija allaž bijusi skolotājas lomā, izgatavojusi saviem “skolēniem” burtnīcas, salokot četrās daļās papīra lapu. Pašai burtnīca bijusi žurnāla lielumā. “Man šķiet, ka apzināti izvēlējos skolotājas profesiju, ne tikai Jelgavas pedagoģiskajā skolā maksātās stipendijas dēļ.”
Sekojot klases audzinātājas paraugam, Lidija gribējusi būt par literatūras skolotāju, bet no šīs domas atteikusies, zinot, ka krievu valodā sacerējumu neuzrakstīs. Draudzene rosinājusi iestāties vēsturniekos, un sešos gados šī specialitāte izstudēta neklātienē.
Pāris gadu Lidija nostrādājusi par mācību pārzini un šā amata veicēju uzskata par galveno personu skolā. Taču zinājusi, ka šim amatam neder. “Sajutu sevi kā vecāko pionieru vadītāju.” Ilgākie darba gadi aizvadīti ārpusklases darba organizatores postenī. “Esmu laimīga, ka man apkārt visu laiku bijuši brīnišķīgi cilvēki. Mani tuvinieki ir atļāvuši man karjeru veidot kā galveno, atbrīvojot no daudziem darbiem.” Strādājusi kopā ar daudziem lieliskiem skolas direktoriem un tandēmā ar mācību pārzini. “Galvenie jau ir tie vilcēji – vietnieki, nevis priekšnieki,” smejas Lidija. Nekad neesot saņēmusi kādu aizliegumu, visu laiku bijis mudinājums – vajag iet, braukt, zināt, būt informētai par visu.
“Man laikam laimējies ar bērniem. Es visu laiku domāju – kaut man nebūtu aizmiguši skolēni! Tad būtu gaužām neinteresanti dzīvot. Visdarbīgākie un uzņēmīgākie ir pusaudži, ar viņiem ir visinteresantāk. Vecums ir grūtākais, bet viņiem ir darbošanās gars.” Priecājusies, ka skolēni atgriežas skolā kā kolēģi, ar jaunām vēsmām un idejām, gatavi palīdzēt.

Novērtē jaciņas
“Nevaram izvēlēties, kurā laikā piedzimt un strādāt.” Vienā darbavietā Lidija nostrādājusi vairāk nekā 50 gadu. “Skolai ir tā priekšrocība, ka visu laiku esam kontaktā ar jauniem cilvēkiem un laika novecot nav.” Par to, kā bērni uztver skolotāju, pārliecinājusies jau 1. klasē. Lidija uzdod klusi lasīt tekstu, bet meitenīte paceļ roku. “Skolotāj, man šī jaka jums labāk patīk nekā otra.” Citreiz uzzinājusi skolēnu mājās stāstīto, ka skolotāja nopirkusi ļoti skaistu mēteli. Kāda skolotāja pamanījusi, ka klases meitenes nēsā tādu pašu prievīti zem apkakles kā viņa. “Tas lieku reizi apstiprina, ka mēs, tāpat kā aktieri, esam cilvēku priekšā, kas no mums mācās.” Skolotājs bijusi lielāka autoritāte nekā vecāki.
Klasi, kura kolektīvi aizmukusi no vēstures stundas, pēc balles sagaidījusi un likusi atstrādāt divas stundas. Tagad pašai neticoties, ka tā rīkojusies, bet paļaujas uz toreizējo audzēkņu sacīto. Pārmaiņu laikā no audzēkņiem saņemts jautājums: “Skolotāj, kāpēc jūs to nestāstījāt agrāk?” “Bet kur es to varēju uzzināt? Es mācījos no tām pašām grāmatām kā jūs.” Sākoties Atmodai, dabūjusi tik daudz jauna uzzināt un izlasīt kā nekad mūžā. “Tā mūsu paaudzei ir vislielākā aplaupīšana, ka mēs neesam drīkstējuši to vai ko citu lasīt laikā, kad tas būtu bijis vajadzīgs. Vai es to savā mūžā vairs varu atgūt? Mēs, vēsturnieki, bijām vieni no pēdējiem, kas dabūja atbilstošas mācību grāmatas. Tāds laiks ir bijis, un vai tāpēc mēs esam sliktāki?” Kamēr mācījusies Rīgā, viņas istabā uzradusies pirmās brīvvalsts laikā izdota Latvijas vēstures grāmata, ko dažkārt izmantojusi.
Skolotājai vislielākais gandarījums, kad augstskolā ticis audzēknis nodod paldies no pasniedzēja par labu sagatavošanu.
Mazie bērni Lidijai uz ielas jautājuši: “Skolotāj, kā jūs tik daudz zināt par Priekuli?” “Zini, es esmu priekulniece. Ja tu mācīsies tālāk, arī daudz ko uzzināsi.” Tagad viņa kopā ar trim kādreizējām klasesbiedrenēm raksta un liek kopā atmiņas, gatavojoties skolas 65. jubilejai. Skolotāja katru noskaidroto faktu pārbauda, uz vienu vien liecību nepaļaujas. “Ja ierakstīšu ko aplam, tas būs negodīgi.” Pārcilājot kastes ar darba gaitās uzkrātajiem materiāliem, viņa, raudot un smejoties, lasa skolēnu atmiņu fragmentus, no kuriem kā mozaīka saliek kopā ainas, ko ietvert topošajā grāmatā. Piemēram, kāda meitene stāsta, ka iemācījusies no galvas Vīgantes lugu “Palmas zaļo vienmēr”, jo skolēnu spēlētajā izrādē bijusi sufliere. Cita palielījusies, ka viņas klase mācījusies visās skolai piederošajās ēkās. Kāda meitene atmiņās raksta: “Apbrīnoju vēstures skolotājas Lūciju Zēbergu un Lidiju Treidi par viņu lielisko izdomu.”

Neviens neatsaka
Mūžā uzkrātās vēstures grāmatas Lidija atdevusi gan skolai, gan bibliotēkai. “Ja vajag, tad mani sameklē un atrod, ko uzprasīt.” Bijušais audzēknis viņu iesaistījis sarunā ar angļu žurnālistu, kurš interesējies par Priekules operāciju. “Cilvēkam, kas to nav pieredzējis, ir grūti iztēloties, kāds ir karš.”
“Mēs visi esam gandrīz kā radinieki,” skolotāja saka par priekulniekiem, jo liela daļa – viņas bijušie skolēni. “Mani, satiekoties ar viņiem, pārņem drošības sajūta. Ieeju slimnīcā – sagaida dakteris un uzrunā: “Skolotāj!” Veikalā apkalpo – atkal manējie.” Ne visiem mācījusi vēsturi, taču kā ārpusklases darba organizatore rīkojusi balles, salidojumus un citus pasākumus. Esot pat neērti izmantot, ka neviens no bijušajiem audzēkņiem nekad neatsaka.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Satiekot audzēkņus, jūtas drošībā

Kategorijas