Rekurzeme.lv ARHĪVS

Notur strādātgriba

ANITA PLATACE

2015. gada 25. februāris 07:00

533
Notur strādātgriba

Lauku saimniecību skaits Latvijā samazinās un vairākums no tām ir mazās un vidējās. Nereti tās notur nevis ekonomiskais izdevīgums, bet gan saimnieku pieradums un strādātgriba.

Bunkas pagasta “Ziemeļu” saimniece Velta Lībeka savu ganāmpulku raksturo kā “ne pārāk lielu” – tajā ir 16 slaucamas govis. Tas izaudzis no piecām, pieaudzējot tikai no savām dažādu šķirņu gotiņām. 

Darbu nenovērtē
Zemes V. Lībekai maz, un, lai tās pietiktu, nomā no kaimiņiem. Graudus lopbarībai izaudzē pati; ja nepietiek – piepērk. Pašai ir gandrīz visa tehnika lauku apstrādei. Palīdz dēls, kad brīvs no algotā darba. Kad dēls strādājis Īrijā, iztikusi viena pati, tehnikas darbos pieaicinot radiniekus.
Šaurajā kūtī barības izdale un mēslu izmēšana ir roku darbs. Ūdens apgāde gan mehanizēta – no dziļurbuma tas nonāk katras govs dzeramtraukā. Vasarā govis visu diennakti pavada ganībās, kūtī pārnāk tikai uz slaukšanu. V. Lībeka no govs izslauc vidēji piecus sešus tūkstošus litru gadā. Ar datoru pati nestrādā, dokumentu elektroniskajā apstrādē paļaujas uz pagasta lauksaimniecības konsultanti.
“Mūsu darbu nenovērtē,” saimniece saka par samaksu, cerot, ka nākotnē būs labāk. Pienu viņa realizē kooperatīvam “Alpiņi”, pašreiz saņemot 17 centus par kilogramu. “Tas ir ļoti maz, salīdzinot ar darbu,” saimniece vērtē. Iepriekš cena turējusies ap 18 centiem. Galus savilkt tomēr vēl varot.
Strādāt un audzēt lopus V. Lībeka pieradusi no bērnu dienām. Turējusi arī sivēnmātes. Darba gaitās slaukusi govis, strādājusi lauku brigādē un savā profesijā par pavāri.

Draud naudas sods
V. Lībeka ir starp tiem piensaimniekiem, kuriem draud naudas sods par šā gada kvotas nelielu pārpildi. “Nepatīkami, bet kā būs, tā būs.” Gaidāmā kvotu “brīvlaišana” teorētiski pavērs iespēju paplašināties, bet ir bažas par izslauktā daudzuma realizācijas iespējām. Turklāt pašlaik kūtī vairāk lopu nesatilpst; ganāmpulku pavairojot, būtu jāceļ jauna. Pašai pienu pārstrādāt produktos un realizēt būtu pārāk smagi.
Darbs ar piena devējām ir grūts, bet saimniece negrib to mest pie malas. Labāk tā nekā dzīvot no pabalstiem, spriež V. Lībeka. “Nesūdzos, cenšos, lai varētu iztikt un dzīvot. Neviens jau nespiež, tā ir pašas izvēle.”