Cenkonē noteikumus diktējuši militāristi

2015. gada 27. februāris 07:00

1583

Cenkonē noteikumus diktējuši militāristi

Vairums veco ļaužu, kuri varētu stāstīt par Cenkones pagātni, jau Mūžībā, bet viņu pēcteči parasti atbild: kad bija, kam prasīt, neinteresēja, bet tagad – nav, kam.
Iespējams, padomju laikā Cenkones vārds apzināti maskēts, jo te atradies militārs objekts – PSRS armijas “S-125” pretgaisa aizsardzības raķešu bāze. Atstājot Latviju, padomju armija dokumentus iznīcinājusi vai aizvedusi līdzi. Vēsturiska informācija, arī objekta koordinātas – 56°26'28"N 21°0'12"E – atrodama mājaslapā www.diggers.lv.
Vietējie iedzīvotāji atceras, ka uzņēmuma “Tonus Elast” teritorijā bijusi karavīru mītne, bet pieturā “Kontrolpunkts” karavīri nereti apturējuši satiksmes autobusus, lai pārbaudītu braucēju dokumentus. Vēl pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados bez speciālas atļaujas liepājnieki nedrīkstēja apciemot savus bērnus pionieru nometnē “Draudzība”.
Padomju laikos cenkoņniekiem likts pa dienu dežurēt kāpā pie jūras “būdiņā ar telefonu iekšā”. Pievakarē civilos dežurantus nomainījuši robežsargi ar suņiem, uz nakti pludmale tikusi noecēta.

Kara laika bērni
“Kopš mirusi Mirdza Jekste, laikam esmu vecākā šīs apkārtnes iedzīvotāja,” teic “Birztalās” dzīvojošā Zignilda Tinte. “Mācījos Cenkones, tad Skatres skolā. Kājām gāju uz veikalu, kas atradās mežmalā pretī Maisiņu kapiem. Pēc Liepājas Feldšeru skolas beigšanas Zignilda strādājusi feldšeru punktā Pērkones ciema padomes ēkā, kur tagad ir “Jūrnieku ligzda”.
Vaicāta, cik liela bijusi Cenkone, kundze atbild, ka no Pērkones līdz Aucugalam, abpus ceļam, tagadējai šosejai A11.
Zignilda dzimusi mājās “Joži”. Pēc tēva nāves mamma palikusi ar pieciem bērniem, viņu un brāli Ronaldu pieņēmuši “Šķilās” dzīvojošie vecvecāki Jēkabs un Katrīna Spuntuļi. Vecā 19. gadsimta koka ēka – valsts nozīmes kultūras piemineklis – gan vairs nav saglabājusies
“Te vairāk dzīvoja tādi nameļnieki. Opim piederēja 30 hektāri zemes, vēlāk arī pļaujmašīna un graudu vētāmā mašīna. Vecvecāki bija ticīgi, nedzēra, nesmēķēja, man tur gāja labi – vienmēr bija sviests un maize. Vācu laikā “Šķilu” rijā bija vācu pārtikas noliktava, uz kartiņām dalīja maizi, karam beidzoties, cilvēki nāca noliktavu laupīt.” Kapitulācijas laikā, kad krievi nākuši iekšā, jaunās sievas un bērni pa grāvi līduši uz jūrmalas pusi. Baidījušies no izvarošanas. “Vēlāk pie Cenkones skolas patronas spridzinājām, kopā ar draudzeni Elvīru dedzinājām benzīna ampulas. Onkulis no “Beļļām” rājās un solīja nosūdzēt omei,” atceras Zignilda.

Pēdējie liecinieki?
Cenkones četrgadīgajā skolā mācības notikušas līdz 1958. vai 1959. gadam. Tagad vecajā namiņā ir trīs dzīvokļi. Divi pieder kādai privātpersonai, viens – novada pašvaldībai, zina Arnolds Bokums, kur te dzīvo kopš 1991. gada. “Mani vecāki no Vaiņodes un Dunikas aizveda mani uz Nīcu, mācījos Nīcas vidusskolā, strādāju par šoferi Ceļu daļā. Darbavieta man te piešķīra divas istabas un virtuvi. Kādreiz ne visai patika, bet nu tā pierasts, ka negribu citur. Jūra blakus, bet līdz tai reti aizejam.”
Mājās “Rūķīši” kopš 1948. gada dzīvo Ināra Bermane. Pirms vecāku izsūtīšanas mamma paspējusi meitenīti nodot tantes Zanes Kūlas rokās. Onkulis Jēkabs Kūla gājis jūrā. Cenkones zvejniekiem agrāk ticis iedalīts pa garai zemes strēlei – no mājas līdz jūrai un no mājas līdz ezeram, tur tad ļauts zvejot. Ne katram tolaik bijis pa laivai, četri pieci vīri zvejojuši vienā. “Līdz Cenkones skolai, kur mācījos no otrās līdz ceturtajai klasei, cauri sētai varēju aizskriet plikām kājām. Skolā bija divas skolotājas Mirdza Freimane un lieliskā Marta Strautiņa, kura pieņēma mani skolā bez nekādiem papīriem, jo ar māšeli nebijām te pierakstītas. Apkopēja Alma mums vārīja pusdienas, saknes un dārzeņus paši audzējām izmēģinājumu lauciņā. Vēlāk, mācoties Liepājā, vasarā te strādāju kolhozā. Sapazinos ar vietējo puisi Ilmāru, viņš atvilka atpakaļ. Mamma no Sibīrijas atgriezās 1956. gadā, bet tēvs tur vēl palika, jo bija dienējis Latvijas armijā. Bija grūti apstākļi, tāpēc no 17 gadiem kopu sivēnus “Bangās”. Cenkonē bija daudz māju, daudz jauniešu un aktīva kultūras dzīve Pērkones tautas namā. Cilvēki – sirsnīgi, laipni un centīgi.”
1972. gadā, kad “Rūķīšos” sākts dzīvot oficiāli, remontējot no guļbaļķiem celto namiņu, atklājuši ar žurnāliem “Atpūta” izlīmētas sienas un durvju stenderē uzrakstu, ka būve tapusi 18. gadsimta beigās.

Sagaida Kārli Ulmani
Grāmatas “Nīca laikmetu griežos” autors Pēteris Sprincis piefiksējis Pērkones pagasta iedzīvotāja Valfrīda Spunteļa atmiņas par Kārļa Ulmaņa gaidīšanu, kad viņš devies uz 7. Zemnieku svētkiem Nīcā. “Mēs nopietnām sejām, drusku nobaidījušies, gandrīz vai pamatstājā stāvējām ceļmalā un gaidījām. Pēc brītiņa pa šoseju lēnā gaitā tuvojās divas, varbūt trīs vaļējas mašīnas. Ulmanis smaidīja un māja mums ar roku, mēs priecīgi atbildējām sveicienam.”
Mašīnā bijis arī ģenerālis J. Balodis un citi svarīgi vīri. Vadonim paticis kaut kur ierasties negaidītam. Tajā reizē viņš apmeklējis vientuļo, nezināmo Ragavirsu ar Cenkones un Skatres zvejnieku pūnēm, patērzējis ar zvejniekiem. Kādam vecākam zvejniekam ar dižbārdu Vadonis apjautājies, vai viņam mājās ir Latvijas karogs. Vīrs atbildējis, ka trūcīgāk ar naudu, tad K. Ulmanis izņēmis no kabatas “Mildu”, tā tautā godāja sudraba pieclatnieku, un iedevis to vīram, lai nopērk. Vēlāk ciemā runājuši, ka karoga iegāde nav notikusi gluži, kā iecerēts. Sirmais zvejnieks utenī Liepājā iekārojis vecāku tīklu divu latu vērtībā. Par atlikušajiem trim šuvēja sameistarojusi karogu, bet kaimiņi zobojušies, ka tam vidus šūts no balta krekla, pat pogas neesot izgrieztas.

Urbanizācijas blaknes
Cenkones vārds gandrīz nekur vairs neparādās, vien kāda interneta vietne angļu valodā aicina uz Cenkones jūrmalu. Pērn Nīcas Tūrisma informācijas centrā tika prezentēts 10 tūkstošu kilometru garais starptautiskais velomaršruts, kas sākas pie Norvēģijas–Krievijas robežas un vijas caur vairākām Eiropas valstīm, arī pa Baltijas valstu krasta līniju. Iecerēts, ka tas šķērsos arī Nīcas novada teritoriju, tiks virzīts pa piekrasti un esošajiem meža ceļiem. Par nīkuļojošu agrākās Cenkones vietu pašlaik nevar nosaukt. Te ir gan rosīgi viesu nami un rūpīgi kopti dārzi, gan lepnas politiķu un uzņēmēju ārpilsētas mājas, gan arī visai pieticīgi mitekļi. Viens no trumpjiem – šoseja, kas nodrošina ātru nokļūšanu Liepājā.
Dažs ienācējs, jaunbūvei pamatus rokot, Piejūras zemienes smilšainajā slānī pat puskilometru no jūras krasta atradis dzintara gabalus – iespējams, kādreizējā Baltijas Ledus ezera jeb Litonijas jūras lieciniekus.
Liepājas ezers un Baltijas jūras tuvums šo teritoriju padara gan iekārojamu, gan zināmā mērā apdraudētu. Eksperti prognozē, ka līdz 2100. gadam Baltijas jūras līmenis celsies par 18 līdz 59 centimetriem.
Pašlaik iedzīvotāji vairāk satraucas par kāpu aizsargjoslā notiekošo: ja ar savām saknēm nesaturēs skujkoki, var atgriezties plūstošās smiltis.

Teritoriālās reformas iezīmes
Teritoriālās reformas nav tikai šā gadsimta iezīme. Apdzīvotu vietu nosaukumi te parādās kartē, te pazūd, un Cenkone nav izņēmums. Cenkones ciema robežu noteikšanu sarežģī tas, ka šeit vietvārdi jeb ģeogrāfiskie nosaukumi laika gaitā pārvietojušies gan dienvidu, gan ziemeļu virzienā.
Viena no senākajām liecībām par Cenkoni ir ieraksts Prūsijas hercoga vizitatora Johanna Funka atskaites ziņojumā. 1580. gada nodevu grāmatā Cenkonē uzrādītas 15 zemnieku saimniecības. 16. gadsimtā Cenkone atradās tuvāk Liepājai nekā tagad. 18. gadsimta beigās Liepājas baznīcas grāmatās Cenkones nosaukumu sāka lietot Pērkones vietā, bet Lielpērkones un Mazpērkones ciems atradās pie tagadējā Pērkones kanāla.
S. Rusmaņa un I. Vīka grāmatā “Kurzeme” ziņu par Cenkoni maz. Vien atzīmēts, ka pie mājām “Unti” 1981. gadā atklāts depozīts – māla krājkasītē ievietotas 17.–18. gadsimta monētas, un pieminēti Kūlas Kūlu kapi, kur apglabāta arī nopelniem bagātā skolotāja Marta Strautiņa-Suta (1890.–1873.).

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Cenkonē noteikumus diktējuši militāristi

Kategorijas