Rekurzeme.lv ARHĪVS

Logo

Sabiedriskajā transportā ne vienmēr katram ir sēdvieta, bet savs stāsts gan

LIENE GINTERE
Laikraksta arhīvs

2015. gada 2. marts 07:00

1831
Sabiedriskajā transportā ne vienmēr katram ir sēdvieta, bet savs stāsts gan

Apjukums par biļetes cenu, pirmo reizi braucot pēc trīs gadu pārtraukuma, stāsti par dabas un cilvēku novērojumiem ceļojumu laikā, māmiņu metodes, kā ar ratiņiem izkarot savu vietu sabiedriskajā transportā, atzīšanās zaķa pieredzē un šofera novērojumi par sēdvietu aizņemtību – to visu “Kursas Laiks” noskaidroja aptuveni pusstundas ilgā reidā pa autobusu pieturām. Startējām Kuršu laukuma pieturā un devāmies līdz Liepājas autoostai.

Pirmo reizi maksā eiro
Pirmo reizi pēc trīs gadu pārtraukuma autobusā sēžas mājsaimniece no Vērgales Aiga Trofimova. Tā sagadījies, jo tieši todien vīram savajadzējies automašīnu. Pēdējo reizi autobusa biļeti pirkusi vēl latos, tāpēc liels bija viņas apjukums, kad šoferis uz jautājumu, cik biļete maksā, atteicis: “Tik, cik parasti.” “Kā es varu zināt, cik ir parastā cena?” smejas Kuršu laukumā satiktā A. Trofimova un ar svaigu aci novērtē mikroautobusu kvalitāti kā labu esam.
Turpat, Kuršu laukuma pieturā, “Kursas Laiks” sastop Liepājas Universitātes studenti, topošo pirmsskolas izglītības skolotāju Lindu Spāģi, kura, kā pati saka, ikdienā ir atkarīga no autobusa, jo dzīvo Priekulē. Vairākas reizes nedēļā viņa sabiedriskā transporta sēdeklī pavada teju divas stundas – vienu turp un otru atpakaļ. Biļete atkarībā no pieturas maksā 2,45 vai 2,50 eiro. Tā kā ceļš ir gana ilgs, citreiz studente to izmanto mācību literatūras lasīšanai, bet dažreiz brīvo brīdi velta pārdomām un klausās mūziku. Visnepateicīgākie gadalaiki pārbraucieniem ar sabiedrisko autobusu ir ziema un vasara, vērtē L. Spāģe. Ziemas salā ir divtik nepatīkami transportu gaidīt un, ja vēl trāpās, ka pašā braucamajā ir auksti – tad ir pavisam čābīgi. Arī vasaras svelme un slikta ventilācija autobusā ir ļoti netīkama kombinācija, spriež braucēja. Viņai kā pasažierei ar stāžu gadījies arī modināt aizmigušus blakussēdētājus un dzirdēt karstasinīgu attiecību skaidrošanu pa tālruni. Atmiņā palicis arī kāds kuriozs gadījums. “Toreiz arī uz Priekuli braucu no šīs Kuršu laukuma pieturas. Šeit autobusā iekāpa kāda sieviete. Viņa biļeti jau bija nopirkusi autoostā un, pastaigas pēc atnākusi līdz šejienei, vēlējās doties ceļā ar jau autoostā iegādāto biļeti. Šoferis kundzei mēģināja iestāstīt, ka nāksies piemaksāt vai arī izkāpt un ātri aizskriet līdz autoostai, jo biļešu cenas pieturās atšķiras. Sieviete dikti iespītējās, tomēr galu galā piemaksāja.”

Dvako alkohols un urīns
“Diez vai sabiedriskajam transportam ir kādas priekšrocības. Ērtāk un labāk ir ar savu automašīnu – tad nav jāgaida un jānes iepirkumu maisiņi, bet man tiesību nav,” stāsta pieturas blakus būdiņā uzrunātā Purmsātu speciālās skolas direktora vietniece mācību darbā Aija Pese. “Varbūt vienīgi sanāk lētāk,” spriež A. Pese un pastāsta: lai nokļūtu līdz Purmsātiem, jāšķiras no vairāk nekā trīs eiro un ceļā jāpavada teju stunda. “Gandrīz vienmēr autobusā satieku kādu pazīstamu cilvēku. Pagulēt braucot nevaru, arī palasīt ne – tad ir vajadzīgas brilles,” teic skolas darbiniece, jautāta, kā ceļā īsina laiku. “Sēžu un vēroju – kā tiek izcirsti koki, ka Bārtas mežs paliek aizvien tukšāks.”
Kā jau sabiedriskā vietā citreiz nākas braucamo dalīt ar “ļoti aromātiskiem” cilvēkiem, kuri dvako pēc alkohola vai kaķu urīna. “Tomēr labi, ka autobuss vispār uz laukiem brauc,” novērtē purmsātniece.

Jāizcīna vieta autobusā
Pie Liepājas Universitātes pieturā “Graudu iela” braucamo gaida māmiņa Agnese Rozenberga-Rače kopā ar meitām Patrīciju Rači un Karlīnu Rači, kura atpūšas ratiņos. “Vai ar ratiņiem nav grūti sabiedriskajā transportā?” jautā “Kursas Laiks”. “Tagad jau vairumā autobusu ir zemās grīdas, nav kāpņu kā tramvajā. Runājot par citu pasažieru atsaucību, ja transportā iekāpj māmiņa ar ratiņiem, A. Rozenberga-Rače nosmej: “Oi, nē, cilvēki nav atsaucīgi, bet es pati izcīnu ceļu iekšā un ārā.” Parasti ceļu mājup uz “Laumas” rajonu viņa mēro kājām, taču šodien meita Patrīcija mudinājusi tik lielu gabalu veikt uz riteņiem. Visgarākais maršruts, ko jaunā māmiņa pavadījusi sabiedriskajā autobusā, ir ceļš no Liepājas līdz Rīgai.
Pie viesnīcas “Līva” pēc autobusa kāri lūko Liepājas 8. vidusskolas 11.a klases skolnieks Arvis Strogonovs. Viņš pastāsta, ka viņam jānokļūst līdz Liepājas 15. vidusskolai, jo tur paredzēts volejbola turnīrs. Sportiskais jaunietis ikdienā bieži ir kustībā, autobusu ķer piecas līdz sešas reizes dienā, tāpēc par 10 eiro skolā iegādājies mēnešbiļeti. A. Strogonovs “Kursas Laikam” pačukst, ka savu reizi ceļojis arī par zaķi. “Tad jāstāv pie “stop” pogas un, tikko redz kontroli, tā jāspiež,” savu sistēmu, kas nav līdz galam pilnīga, jo gadījies tikt pieķertam, pastāsta skolnieks. “Ja maku aizmirst mājās un dikti jāsteidzas, tad nekas cits neatliek,” rezumē volejbolists un pastāsta, ka vasarā autobusa sēdekli viņš nomaina pret riteni.

Par garlaicību nesūrojas
Liepājas autoostā autobusu, kam tūdaļ jāpienāk no galvaspilsētas, gaida strādājošs pensionārs Jānis Egons Bužinskis, kurš sagaidīt iebraucēju ieradies pats ar savu spēkratu. Autobraucējs ar 42 gadu pieredzi pastāsta: lai arī savs auto piedāvā ne mazums ērtību, piemēram, degviela braucienam līdz Rīgai izmaksā vidēji 70 eiro. “Mana lielā mašīna daudz ēd,” komentē autobraucējs.
Liepājas autoostā tikko “pietauvojies” autobuss no Otaņķiem. Tā vadītājs Ivars Kulbars smej par jautājumu: “Vai nav garlaicīgi vienus un tos pašus ceļus braukt?” “Nē! Katru reizi man sava puse – no rīta biju uz Vībiņiem, tad Vaiņodē, tagad Otaņķi.” Šodien, lai kur arī brauktu, busiņš pārpildīts, daudz pasažieru, bet vispār braucēju kļūst aizvien mazāk. Starp visiem ļautiņiem, kuri iekāpj I. Kulbara vadītajā transportā, gadās arī pa nekauņai, teic šoferis. “Tomēr kaut kā jau tieku ar viņiem galā,” viņš nosmej.
+ 3
Kategorijas

Kategorijas