Jānis Silenieks: "Es būtu nodevējs, ja nebūtu patriots"

2015. gada 2. marts 07:00

427

Jānis Silenieks: "Es būtu nodevējs, ja nebūtu patriots"

Enerģisks, mutīgs, ar labu humora izjūtu un īsts Latvijas patriots. Tie ir spilgtākie vaibsti Otaņķu pagasta Mežmalciemā dzīvojošā Jāņa Silenieka personības portretā. Šogad viņš svinēs 74. dzimšanas dienu un kopā ar dzīvesbiedri Skaidrīti – zelta kāzas. Jāņa tēva 1937. gadā būvēto māju “Baidi” sakoptā apkārtne liecina, ka latviskais tikums nav zudis.

Atsakās spiegot
Jāņa Silenieka skaudrākās atmiņas saistās ar izvešanu 1949. gadā 25. martā. “Ienāca četros naktī un lika mums ģērbties. Mamma nokrita ceļos un lūdzās, lai nošauj uz vietas un nekur neved. Kaimiņš Andrejs Ķepals iejūdza mūsu pašu zirgus, ratos iekāpa abi vecāki ar pieciem bērniņiem. Brālītis un māsiņa pavisam mazi, man seši gadiņi, māšelei 40 grādu temperatūra. Sapulcināja visus Nīcā un ar mašīnām veda uz Tores staciju. Lopu vagonos nokļuvām Omskas apgabala Okoņešņikovas rajonā. Krievu valodu nezinājām, bet mūsu tēvs, arī vārdā Jānis, gan. Par to, ka bija aizsargs, pirms tam viņš uz diviem gadiem tika izsūtīts uz Karēliju. Gladiševs izsauca viņu uz “zilo brīnumu” Liepājā, piedāvāja strādāt čekas labā: paklausieties un nāciet mums pastāstiet! Tēvs atteica, ka nav tautas nodevējs, un par to – uz Karēliju prom. Kaimiņš piekrita sadarboties un palika.”
Vēlāk tēvs Jānim stāstījis, ka lēģeri tur bijuši no vienas vietas, katrā pa 4000 dažādu tautību cilvēku un ka Karēlija turas uz kauliem. Vīriem pusbadā likts smagi strādāt mežā, cilvēki koku mizas ēduši. Katru dienu kastēs nesuši ārā pa trīsdesmit pieciem līķiem.
“Baidos” savulaik bijusi vidēji liela saimniecība – 47 hektāri zemes, septiņas govis, četri zirgi. “Par to skaitījāmies kulaki. Bet mēs taču visi paši saimniecībā strādājām, brālītis Miķelis tikai divus gadus par mani vecāks ar zirga ecēšām zemi apstrādāja. Kad mūs izveda, mājās palika dzīvot Strēlnieku ģimene, kas pie mums strādāja.” Arī daudzi Silenieku radi tikuši deportēti.

Muguru neliec
Skolā Krievijā, kur Jānis nobeidzis četras klases, piedzīvots daudz kas. Puikas spēlējuši kariņu – krievi pret vāciešiem – un pēc “šaušanas” mērījušies spēkiem tuvcīņā. “Mēs, latvieši, stiprāki puišeļi, tos krievus samīcījām. Par to tēvu izsauca uz komandantūru: kā tas var būt, ka vācietis sasit krievu! Brīžiem mūs sauca par fašistēniem, bet dikti nenonicināja. Piekaut mūs nevarēja, sadevām krieveļiem pa maku. Bija tādi krievi, kas mūs uz rokām nēsāja. Un viens man teica: “Īsts krievs no savas dzimtenes prom nebrauc. Tie, kas brauc, ir šatuni jeb klejotāji. Staļins nosprāga 1953. gadā, mūs sāka laist mājās, bet tam bija jāsakrāj nauda.”
Jāņa tēvs tur strādājis par kalēju, krievi viņu saukuši par Ivanu un lūguši, lai nebrauc prom. Tēvs atbildējis: “Bet mums taču ir Dzimtene!”
Visi dzīvi un veseli atgriezušies 1957. gadā. “Pašiem lika savu māju atpirkt, bet tēvs stingri pateica: “Manas mājas, manis celti staļļi!” un neko nemaksāja. Latviski vairs godīgi nemācēju runāt, teicu, lai mamma iedod stakanu.” Ģimene strādājusi “Zelta zvaigznē”, Jānis – kolhoza dārzā “Šņakšos” un par šoferu līdzbraucēju un krāvēju. “Baidu” lielajā stallī stāvējuši kolhoza zirgi, bet mājās atradies brigādes darbu sadales punkts.
Liepājā Jānis Silenieks sācis strādāt “Sarkanā metalurga” Būvnodaļā, tur iepazinies ar Skaidrīti no Priekules. Viņa vēlāk vadījusi celtni Martena cehā.

Pamats – stabila ģimene
1965. gadā abi apprecējušies, un laulībā dzimuši un izaudzināti trīs bērni. Meita Ginta ir farmaceite un Mēness aptiekas vadītāja, arī dēliem Guntim un Kasparam ir pastāvīgs darbs. Uzņēmuma piešķirto dzīvokli Ventas ielā Silenieki atstās mazbērniem.
“Nav ko maisīties pa pasauli, brūtes meklējot. Mēs tak nav kā deputāti: visi vecie kuiļi saķēruši jaunas meitenes. Pat Ulmanis, galva jau trīc, bet bērnu laiž pirmā klasē, pilnīgi riebjas.”
Dažādus darbus Jānis Liepājā darījis, bet lielākoties “Gāzes” kantorī – gāzes balonus izvadājis. “Citreiz pa 120 baloniem dienā uz visiem stāviem nesu. Jaunībā man neviens nestāvēja pretī, vēl tagad stiprs esmu, līdz šim malku pats vēl skaldīju, bet paskriet vairs nevaru,” apzinās otaņķnieks. Sieviņa piebilst: “Daudz no svara, ka nav pīpājis, vienmēr labi paēdis. Vecāki kārtīgi cilvēki bijuši, un neviens no mūsu bērniem arī nepīpā. Kaspars dzīvo Nīcā, abi ar sievu dejo tautiskās dejas.”
Pret smēķētājiem Jānim ir strikta nostāja: “Nīcā pie veikala stāv klieniņas meitenītes, smuki bērniņi, ķuļķi zobos. Johaidī! Jums kauna nav? Es jūs vecāku vietā sistu kā maisus!”
Par dakteriem Jānis nav augstās domās, cenšas no tiem turēties pa gabalu. Kad ar lauztām ribām vērsies slimnīcā, ārsts licis fotografēt gūžu. Jānis sapiktojies, lūdzis dēlu vest mājās, un pēc pāris nedēļām ribas sadzijušas.
Jau strādādams pilsētā, Jānis bieži braucis uz tēva mājām. 1990. gadā pārcēlies uz Otaņķiem pavisam un kolhoza buļļus kopis. “Priekšniecība brauca un ņēma no fermas, ko vajag, un arī es saviem lopiem ņēmu. Bija taču komunisms, viss mūsu. Bet tagad no cita cilvēka ne naglu nevaru paņemt.”
Likumīgo saimnieku rokās mājas oficiāli nonākušas, kad iegūts represētā statuss.

Uzskatus neslēpj
25. martā Jānis kopā ar citiem izsūtītajiem tiekas novada vai pagasta centrā pie piemiņas akmens. Braukts arī uz Tores staciju. Kamēr aktīvi darbojusies skolotāja Valija Vārna, bieži viens pie otra ciemojušies dzimšanas dienās. Kādu laiku arī Jānis bijis represēto kopā saucējs, bet nu atteicies.
Attieksme pret Ukrainas notikumiem Jānim skaidra un šerpa: “Kaimiņš uzvedas kā Hitlers. Ja viņš nāks pāri, pie mums, ko mēs, saujiņa, varēsim izdarīt?” Runājot Liepājā ar vecāka gadagājuma krievietēm, kuras aizstāv Krievijas politiku, viņam ir argumenti: “Padomājiet, vai tad ukrainis Krievijā ienācis! Ja kāds pie mums iebruks, vai es būšu vainīgs aizstāvoties? Es arī ņemšu ieroci rokās. Protams, ka esmu patriots. Muļķis un savas tautas nodevējs es būtu, ja nebūtu Latvijas patriots!”
Skaidrīte neslēpj, ka atgriezties laukos ne visai gribējusi, bet vīrs atvilcis: “Pēc karstajiem, kaitīgajiem darbiem “Metalurgā” jau 45 gadu vecumā aizgāju pensijā. Astma, vairogdziedzera problēmas. Uzņēmuma akcijas noguldītas, tās diez vai būs derīgas.”
Tagad Sileniekiem ir 34 hektāri zemes un 13 – meža. “Pērn pēdējās govis nodevām, zemīti jaunākā dēla sievastēvam Jānim Šķilam izīrējam. Nav ko vairs plēsties: bērni ir izauguši, pārtikuši. Ar divām pensijām, vistām un trušiem mēs varam iztikt. Laika pietiek arī, lai darbotos ar pieciem mazbērniem.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Jānis Silenieks: "Es būtu nodevējs, ja nebūtu patriots"

Kategorijas