Dusmas novērš ar joku

2015. gada 4. marts 07:00

813

“Nezinu, kāpēc tā ir. Nu esmu mājās, nu it kā ir daudz laika, bet tā tomēr nav,” pārdomā Zigrīda Dūduma, bijusī Krotes pamatskolas direktore. Un uzskaita nedēļas gaitas: pirmdien uz Māmiņu skolu Bunkā, otrdien pie draugiem uz dzimšanas dienu, šodien ciemojas “Kursas Laiks”, rītdien – atelpa, piektdien – Vecāku balle, svētdien atkal pasākums. Sestdien vai svētdien atbrauc dēli Aldis un Māris ar ģimenēm. “Patiesībā ir ļoti labi, ja ir, kur iet, darīt un kustēties.” Tad neesot tik daudz jādomā par gadu neatgriezenisko gaitu.

Vēl trīs amatus vajag
No darba skolā Zigrīda jau trešo gadu prom. Pirmo gadu bijis grūti. “Nāca 1. septembris – nevarēju saprast, uz kuru pusi – vai uz skolu iet vai uz Liepāju braukt, vai palikt mājās. Emocijas bija drausmīgas.” Krotes skola viņai ir vienīgā darbavieta. Nostrādājot 42 gadus, tai ļoti “piesējusies”. Sākumā pat uz veikalu nav gājusi, lai nebūtu neviens jāsatiek, jo pa ceļam ir skola.
Būtu vēl strādājusi, bet bijis gads, kad strādājošajiem samazināta pensija. Pēc tam aicināta atpakaļ, bet nav vēlējusies vēlreiz pārdzīvot aiziešanu. Skolā grūti ieiet, atzīst pedagoģe. Tur palikusi ļoti mīļa klase – toreizējie sešgadnieki. Kad satiek, joprojām apķeras, samīļo. “Man jau skolas lietas bija milzīgi pie sirds.” Tagad – “vienkārši jādzīvo”.
“Kolektīvā gājām vienā solī, baigie cīnītāji bijām. Ja kaut ko izdomājām, noteikti pie tā tikām.” Direktore atminas laiku, kad bija jāsadarbojas ar partiju funkcionāriem, lai skolai ko dabūtu. “Tikai no viņiem vien izrāvu visus līdzekļus, pašvaldībai tolaik visa kā bija maz.” “Citādi partijas nevar naudu notērēt,” smejas dzīvesbiedrs Laimonis. “Man tas nekādas pārdomas neizraisīja. Rāvu priekš skolas, cik varēju. Cita mērķa nebija. Kamēr šāda sistēma pastāv, kaut kas ir jādara.”
“Daudz grūtuma arī bijis, nav ko noliegt. Bet kopumā to laiku pozitīvi atceros. Tas bija mana mūža augstākais punkts,” par direktores amatu saka Zigrīda. “Skola ir centrs, ap kuru viss grozās,” rezumē Laimonis. Imants Ziedonis, ciemojoties Dūdumu sētā, teicis: “Zini, sieviete, tev tik daudz enerģijas, ka nezini, kur likt. Tev vēl trīs amatus vajag.”

Viens otru nebiksta
“Cilvēks laikam ir izturīgs, pielāgojas visam. Toreiz par grūtu tas nelikās,” Zigrīda teic par skolas vadīšanas apvienošanu ar mājas soli. Arī tad kopti lopi un dārzs.
“Darba netrūkst,” atzīst Laimonis. Vasarā daudz laika prasa zāles trimmerēšana dārzā un apkārtnē. “Mums ir laimējies, ka abi divi gribam strādāt,” papildina Zigrīda. Vienam otru neesot jābiksta. Pat kūtī katrs it kā nejauši izvēlējies savu darāmo, “un viss aiziet”. Izmantojuši ES piedāvāto variantu un 15 hektāru saimniecību nodevuši dēlam, kurš nodarbojas ar graudkopību. Laimonis paspējis “ielēkt” ES lauksaimnieku pensijas “pēdējā vagonā”.
“Mēs ar Laimoni visu mūžu esam ļoti strādājuši, un ne mēs vienīgie. Bet vēl joprojām nesaprotu, kā tas var būt, ka tu, normāli strādājot, nekad netiec pie tūkstošiem un miljoniem. “Augšā” kaut kā sagroza sev par labu un visi paliek bagāti.” “Viņi nestrādā ar rokām, bet ar galvu,” paironizē Laimonis. “Es arī ar galvu strādāju,” iebilst Zigrīda. Viņai sāp sirds par skolotājiem, kuri skolā aizvadījuši visu mūžu, bet saņem niecīgu pensiju. “Rezultāts nekāds.”
Nevarot arī izdomāt, “kāpēc tik ilgi nevaram un nevaram atsperties” valsts mērogā. Daudzām ģimenēm esot ļoti, ļoti grūti. Rūpes par jaunajiem vecākiem ir tikai teorētiskas. To Zigrīda redz, vadot Māmiņu skolu, kur valda emocijas kā mammai ar meitām. Katrai savas domas, un viņas kopā mēģina pārdomāt, kuru variantu labāk pieņemt.
Laimonis vērš uzmanību, ka pie mājas, kurā dzīvo 58. gadu, vairs nav tās simbola – milzīgās, ap 60 gadu vecās egles. Nozāģējuši, jo vētras laikā manījuši, ka saknes kustina zemi. “Ej nu zini, kurā brīdī kāda sakne var trūkt!”

Ballējas uz nebēdu
“Pamesti nejūtamies,” atzīst Zigrīda. Atbrauc dēli, paši daudz kur iet. “Ja man būtu tikai mājas un es neietu sabiedrībā, tad man ir beigas. Tā – pa vienam – jau nevar dzīvot.” Kaimiņi un bijušie kolēģi sadarbojas, izpalīdz cits citam. Rīko sanākšanas, piemēram, Pankūku balli. Ne tikai pasēž, apspriež politiku, bet arī spēlē spēles, lai varētu izsmieties. Zigrīda vienmēr ievērojot mātes sacīto, ka ciemiņi ir jāapkalpo. “Cenšos ļoti rūpēties par cilvēkiem, kas ienāk manā mājā.”
“Tāds lustīgums, prieks, enerģija!” Zigrīda saka par aizraušanos mūža garumā. Viņai joprojām patīk balles. Kādreiz Krotē tās bijušas katru sestdienu. “Esam ballējušies bez jēgas.” Tagad viens no lielākajiem pasākumiem esot Zigrīdas laikā iedibinātā Vecāku balle. “Cilvēku ir uz pusi mazāk nekā agrāk, ja ne vēl vairāk. Vecā paaudze citā saulē, jaunie daļa aizbraukuši,” kultūras dzīves apsīkumu pamato Laimonis.
Zigrīda atminas, ka uz ansambļa “Modo” koncertu Bunkā pat vietējie nav varējuši dabūt biļetes, zāle stāvgrūdām pilna. “Vai lauki atdzims, tas ir liels jautājums.”
Vakaros abi fanojot par politiku, un Zigrīdai gribētos, lai ziņu raidījumi sāktos ar ko pozitīvu. Skatās raidījumus par dabu, bet ar filmām neaizraujas. “Man vajag kaut ko pozitīvu. Skaistu, mīļu, kas sirdi piepilda. Tad tam ir kāda jēga.” Tāpēc Zigrīda ļoti daudz lasa, visvairāk dzeju. Izstudē visas pieejamās avīzes un žurnālus. Vakaros abi arī pārrunājot, kā gājuši uz ballēm, kā tikuši mājās no pasākumiem Liepājā. “Tas bija mūsu laiks.”

Kūts darbi – “sanatorija”
Jūtot pavasara tuvošanos, Zigrīda jau rosina vīru, vai nav jāiet kurināt siltumnīcu. “Šausmīgi gribas. Man patīk puķes. No rītiem pieceļamies, padarām staļļa darbus, apskatām, kas darāms siltumnīcā un dārzā.” Jau izdomājusi “visu par puķēm”. Saplānojusi, kā tās “pa trepīti” zied līdz vēlam rudenim. Pērn mārtiņrozes priecējušas līdz novembra vidum. “Mani tas ļoti paceļ, ka varu noraut puķi un uzdāvināt kādam ienācējam.” Tai šķietot lielāka vērtība nekā veikalā pirktai rozei. Stāda daudz gladiolu un, “kad jāiet uz kādu jubileju, tad tik griežu”. Tiekot arī mīļajām vedeklām.
Pa ziemu sakrājusies kaudze ar receptēm, ko likt lietā. Nedēļas nogalē ir sirdsdienas, kad tiek gatavoti našķi no saldētavā uzglabātajām zemenēm, rabarberiem un citām dārza veltēm. Dēli sakot, ka mammai mīļākā vieta ir virtuve.
Kūtī joprojām mīt govs, teliņi, cūkas un sivēnmāte. Gan pašiem, gan bērniem tiek tīra pārtika. Laimonis par kūti sakot: tā ir mūsu sanatorija. Zigrīda smej, ka lopi disciplinē. No viesību galda jāceļas laikus, un, kustoties pa kūti, patērējas uzņemtās kalorijas. Abi atzīst, ka nedara pāri saviem spēkiem, ka galvenais ir izkustēšanās.
“Svarīgākais, ka par bērniem nav kreņķu,” pauž Laimonis. “Galvenais – esam iemācījuši dēliem strādāt,” piebilst Zigrīda. Vienīgā nelielā dusma uz viņiem par to, ka “neizmācījās tik, cik gribēju”. Taču neesot jārāda ar pirkstu un jābiksta, kas darāms. “Ja cilvēks prot strādāt un no darba nebaidās, tad iztikšana ir citādāka.”
Zigrīda atklāj, ka gribējusi arī meitu un varbūt tāpēc tik mīļas esot vedeklas un mazmeitiņa.

Iepazīstas vēstulēs
Nupat pienākusi Zigrīdas un Laimoņa 45 gadu kāzu jubileja. Iepazinušies interesanti. “Stāstīsim?” Zigrīda vaicā vīram. Mācoties Liepājas pedagoģiskajā institūtā, kopmītnes istabiņā dzīvojušas 11 meitenes. Vienai no viņām brālēns dienējis armijā Ļeņingradā. Māsīca sūtījusi apsveikumu brālēnam vārda dienā, un uz kartītes parakstījušās visas. Atnākusi atbilde, ka dienošie puiši grib ar viņām sarakstīties. Katrs izvēlējies, kurai rakstīt. Laimonis bilst, ka viņš šai sarakstei pieslēdzies nedaudz vēlāk. No visiem pāris gadus ilgušās sarakstes draugiem vien Zigrīda un Laimonis sanākuši pāris. Pirmo reizi redzējušies, kad viņš pārnācis no dienesta – no lidmašīnas taisnā ceļā uz kopmītnēm.
Zigrīda atklāj, ka dzīvesbiedram raksturīga humora izjūta, kas nolīdzina iespējamos asumus. Jaunībā reiz dusmās nolēmusi ar vīru trīs mēnešus nerunāt. Viņš pateicis kādu joku, par ko Zigrīda ļoti sasmējusies, un dusmas pārgājušas. “Nav ko naidu turēt sevī!” vienkāršu patiesību zina Laimonis.
Abi bijuši vedēji 13 pāriem, kam tagad jau pienācis sudrabkāzu laiks. Jauno pāru ievadīšana laulībā bijis kā hobijs, “ar tādu enerģiju gājām”. Par šiem jaunības “trikiem”, kuros ieguldījuši daudz laika un izdomas, tagad ļoti jaukas atmiņas.
Dūdumi sasparojas un kopā ar kaimiņiem joprojām iet taisīt goda vārtus, ja pazīstami precas. “Jātaisa kā īsti goda vārti, nevar vien aizvilkt striķi vai aizbraukt mašīnu priekšā,” zina Laimonis.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Dusmas novērš ar joku

Kategorijas