Izkopj "Latvijas vietējo" kazu šķirni

2015. gada 4. marts 07:00

3951

Medzes pagasta “Baroni” ir viena no nedaudzajām kazu audzētavām Liepājas apkaimē. No 117 kazām slauktais piens pārtop sierā un ceļo pie patērētājiem Rīgā un Liepājā.

“Baronu” kūts durvis ir vaļā, un kazas arī ziemā dzīvojas pa aploku svaigā gaisā. Vienīgi lielā putenī paslēpjoties. Saimnieks Rolands Ekšteins vēro, ka tās labi jūtas – “jo tuvāk pie dabas, jo labāk”. Protams, nevarot turēt siltumā un tad izdzīt ārā. Pakāpeniski pie pastaigām pieradinātām, kazām ziemā uzaug biezāks kažoks. Pēc neilga pārtraukuma nule atsāksies slaukšanas sezona, jo marta sākumā gaidāmi pirmie kazlēni.

Piemērotas apstākļiem
Ganāmpulkā visas ir ‘Latvijas vietējās’ kazas. “Galvenais – tās ir piemērotākas mūsu apstākļiem,” zina saimnieks. Atšķirībā no citām šķirnēm, tām ir pavilna, tās ir pieticīgākas barības un telpu ziņā. Pienu dod tikai nedaudz mazāk, bet vairākos parametros tas esot labāks.
‘Latvijas vietējo’ apspalvojums var būt visās krāsās, izņemot sarkanbrūnu. Kazas to nomaina pakāpeniski un nemanāmi. Par elites un pirmās šķiras genofonda saglabāšanu maksāti 52 lati (aptuveni 74 eiro) par kazu. Tas ir atspaids, kas “no gaisa nenokrīt” – jāveic analīzes, vērtēšana. Arī stimuls censties ganāmpulku izkopt.
Ataicinātie vērtētāji ganāmpulkā veikuši atlasi, visas otrās šķiras kazas saimnieks izbrāķējis – atdāvinājis vai pārdevis. Pēc tam gan nožēlojis, ka starp tām ļāvis nokļūt pašām pienīgākajām, jo to vaina nav bijusi būtiska. Jaunās šķirnes Rolands salīdzina ar suņu šķirnēm – jo tā smalkāka, jo slimīgāka par sētas krančiem.
Ragus kazām bioloģiskajās saimniecībās nedrīkst amputēt. Gadās, ka ragainiem vecākiem piedzimst kazlēns bez galvas rotas un otrādi. Ja ragu nolauž, tas stipri asiņo.

Zina, ko vajag apēst
Rolands vērtē, ka viņa ganāmpulks vienīgais Latvijā un pat Eiropā ir tīrs no slimībām. Pajoko, ka drīz vācieši brauks uz Latviju pēc kazām, nevis otrādi. Vācijā kazas intensīvi izmanto, slauc piecus sešus gadus, savukārt ‘Latvijas vietējai’ ir visilgākais mūžs, tās produktīvais vecums – 12 gadi. Pirmā vecuma pazīme ir zobu izkrišana, kas apgrūtina barības uzņemšanu. “Baronu” vecākajai kazai ir 18 gadu, tā vēl dod pienu, bet ganībās nevar izstaigāt citām līdzi. “Jo vecāks dzīvnieks, jo gudrāks un saprātīgāks. Neuzdrošinājos likvidēt.” To Rolands atdevis radiem, lai dzīvotu līdz dabīgai nāvei.
“Baroni” ir bioloģiskā saimniecība, dakterēt ar antibiotikām būtu sarežģīti – pēc tam divus mēnešus pienu nevarētu realizēt. Ganāmpulkā gadās traumas, bet saslimšanu neesot. Par veselības priekšnosacījumu Rolands uzskata dabīgās ganības, kur kazas var atrast visu sev nepieciešamo – no ūdenszālēm līdz kārklu un alkšņu zariem. “Zina, ko viņām vajag.” Saimnieks spriež, ka šajā ziņā kazas pārspēj cilvēkus, un novērojis to barošanās īpatnības. Nātru puduri dīķmalā ilgi nav aiztikušas, līdz nograuzušas pa tīro. Sēto lucernu ne visai gribējušas, līdz to skāris pirmais sals – ne nost dabūt. Līdz viduklim brien ūdenī, lai pamielotos ar ūdenszālēm. Ar spēkbarību Rolands ganāmpulku daudz nepiebaro, jo tai arī jābūt bioloģiskai. Kā delikatese kazām tiek kartupeļi, skujas. Ziemā siena ruļļus maina atkarībā no augu sastāva – āboliņš, timotiņš vai cita zāle. Kartupeļus kazas ēdot tikai pēc Jaunā gada, tagad tie ir delikatese.
Ar galvenā saimniecībā ražotā produkta – siera – gatavošanu Rolands eksperimentē. Sasaldē pusfabrikātu, tad atsilda un liek formās. “Nekāda vaina.” Internetā lasījis, ka kazas piens ir vienīgais, kas sasaldēts nezaudē savas īpašības.
Pašlaik siera galvenais noiets ir 14 Rīgas tiešās pirkšanas pulciņos. Kopējais apjoms ir pietiekams, lai uz turieni vestu. Sieru pieprasa arī Liepājā izveidotā pulciņa pircēji. Kad sācis ražot sieru, daudzi par to šķobījušies, nav ņēmuši degustēt. Tagad sapratuši, ka tas ir derīgs produkts.
Saimnieks lēš, ka kazu skaitu nepalielinās, jo ap simtu ir maksimālais daudzums, kad nav jābūvē mēslu krātuve. “Tas nav tik vienkārši un izmaksā dārgi. Tas nozīmētu, ka sieram celsies pašizmaksa.” Ja produkcijas pieprasījums augs, tad viņš mēģinās “dabūt no kazām vairāk ārā”. Top jauna novietne, kur būs slaukšanas telpa uzreiz 16 kazām.
No kūts izvestos mēslus, kuros lielākā daļa ir salmu pakaiši, liek kompostā, kam pievieno biovielas. Kūdrainais komposts ļoti tīkot ķiplokiem – tie izaug milzīgi. Ķiplokus gan liek klāt pie siera, gan pārdod.
Piedzīvo absurdu
Latvijā neviens neražojot kaltētus garšaugus, tie nākot no Ķīnas, acīmredzami ir krāsoti un bez sertifikāta. Bioloģiski audzētus neviens nepiedāvā, tāpēc Rolands pats audzē sierāboliņu, papriku, burkānus un kaltē pašbūvētā agregātā. Sieram svaigu klāt var likt vienīgi ķiploku masu. Iespējams, viņš vienīgais Latvijā taisot sieru bez fermentiem, kas bioloģiskajiem ir atļauts. Negriboties tīra procesa beigās pievienot tomēr ko ķīmisku.
Sieru Rolands gatavo kā mājražotājs. Bijis daudzās Eiropas valstīs un brīnījies, cik ļoti prasības atšķiras no mūsu valstī piemērotajām. Nepareizi iztulkotas regulas dēļ prasīti noapaļoti telpu stūri, bet izrādījies, ka patiesībā tajā teikts – tiem jābūt ērti tīrāmiem. Savukārt ērti kopjamu durvju vietā prasītas nerūsošā tērauda durvis. Kad absurdās prasības atceltas, vairāki mazie pārstrādes uzņēmumi jau likvidējušies.
Lai nebūtu jātērē laiks uzlīmju pasūtīšanai, Rolands uz melnajām sūkalu mucām pats ar baltu krāsu un šablonu uzrakstījis vajadzīgo tekstu. Pārbaudē tas atzīts par nederīgu – vajagot ar melniem burtiem uz balta fona. Tad gan palicis dusmīgs un principa pēc nav labojis. Vecajā Eiropā redzējis pavisam citu pieeju. “Mēs paši Latviju esam nolikuši trīskārt sliktākā situācijā – ar mazākiem maksājumiem un lielākām prasībām. Ej nu konkurē!”

Ragi nav izšķirošie
Kaza tiekot likta vienā gudrības plauktā ar suni, un Rolands to novēro arī savā ganāmpulkā. Sabraukuši mednieki uz pīļu medību sezonas atklāšanu, līdzi suņi, un Rolands ļāvis, lai palaiž tos vaļā. Suņi metušies uz kazām, tās gabaliņu pamukušas, tad pagriezušās un palēnām virzījušās tiem klāt. Suņi glābiņu meklējuši aiz saimniekiem. Aitas esot histēriskas un bailīgas, bet kazas, pēc Rolanda domām, ziņkārīgas vai drosmīgas. Viņš uzskatījis, ka kazām ragi ir ierocis, līdz pārliecinājies par ko citu. Divi ganāmpulka āži – viens ar, otrs bez ragiem – riesta laikā vairs nav bijuši draudzīgi. “Domāju, bezragainajam būs cauri.” Taču tas ragaino nolicis stūrī. Priekšrocība varot būt masa, drosme, nevis ragi.
Reiz ieraudzījis, kā divas kazas darbojušās pie nelielas ābelītes. Viena pieslējusies uz pakaļkājām un ar savu svaru liekusi, otra ēdusi lapas. Pēc laiciņa apmainījušās vietām. “Tā jau ir apziņa,” secina Rolands.

+ 10

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Izkopj "Latvijas vietējo" kazu šķirni

Kategorijas