Niekošanās izvēršas profesijā

2015. gada 6. marts 07:00

2710

Roberts Mežainis par rotkali kļuva nejaušības pēc, tomēr nemanot darbs kļuva par sirdslietu. Viņš cer, ka sabiedrība spēj novērtēt tādu smalku darbu kā rotu kalšanu. Jaunais puisis apzinās, ka nekāds tiešs labums smalko roku darbu dēļ sabiedrībai netiek dots, taču viņš tic, ka vismaz nelielai sabiedrības daļai viņa devums un ieguldījums etnogrāfisko rotu veidošanā ir nozīmīgs.

No telpām uz rotām
Roberts savu profesijas ceļu sāka Liepājas Dizaina un mākslas vidusskolā, kurā apguva interjera dizainu. Tomēr pēc skolas beigšanas saprata, ka šī profesija nav viņa aicinājums: “Pēc neveiksmīga centiena iestāties Latvijas Mākslas akadēmijā atgriezos LDMV, kur divus gadus apguvu Metālizstrādājumu dizaina nodaļas jaukumus. Šķiet, tur arī attiecības ar metālu kļuva ciešākas.” Taču par rotkali Roberts kļuva nejaušības pēc, un jāteic – labi, ka tā!
Šobrīd Roberts strādā Liepājas Amatnieku namā. “Sākumā gāju izpalīdzēt draugam ar šādiem tādiem darbiem. Darbnīcā atradās viens brīvs galds, tad es tur piesēdos un sāku pamazām kaut ko urbināt, līdz darbu jau kļuva arvien vairāk un vairāk. Profesija ir ļoti interesanta, taču tajā daudz kas vēl apgūstams,” stāsta Roberts. Par meistaru nevar kļūt dienas laikā, tieši tāpēc ir svarīgi, lai jaunajiem mācekļiem būtu kāds skolotājs, kurš ierāda amata knifus. Robertam šajā jautājumā palīdz meistars ar daudzu gadu pieredzi – Andris Grebis. “Andris Grebis noteikti jāmin kā mūsu darbnīcas persona numur viens! Viņš neskopojas ar padomu un kādu triku, kuru ierāda, ja pamana, ka darām kaut ko aplami. Tas, protams, palīdz, bet reizēm gribas visas nebūšanas izmēģināt uz savas ādas. Taču jāpiemin arī, ka ne visām dzīves situācijām atrodas kāds triks, ar kuru viss atrisinās. Tāpēc domāju, ka, vienīgi pašam darot, tu saproti, ko un kā tu dari pareizi vai nepareizi un kā labāk,” skaidro R. Mežainis.

Nosliecas uz etnogrāfisko
Katrs amatnieks, uzsākot darbu, saprot, kurš virziens un darba stils viņam patīk vislabāk. Pēc pāris gadu pieredzes Roberts pievērsies etnogrāfiskajām rotām, darinot seno latviešu aksesuārus. “Nav pat tā, ka cenšos kaut kā īpaši specializēties uz kādu atsevišķu virzienu, taču sanācis, ka visvairāk izpildu etnogrāfisko rotu dažādību. Latvijā nav daudz amatnieku, kas nodarbotos ar etnogrāfisko rotu izgatavošanu, varbūt tāpēc man šī nodarbošanās šķiet tik interesanta,” spriež jaunais meistars.
Uz jautājumu, ar ko šobrīd strādā Roberts un kādas rotas pašreiz tiek darinātas, puisis skaidro savu darba grafiku: “Parasti sanāk strādāt pie vairākiem darbiem vienlaikus. Kādam varētu šķist, ka tā veidojas juceklis, bet man tāda kārtība patīk. Nupat atdevām sleņģenes (metāla jostas) veselam kolektīvam tepat, Kurzemē. Tāpat arī strādājam pie Priekules novada pašvaldības projekta “Krotes un Kalētu tautastērpu izgatavošana – etnogrāfijas pētījuma turpinājums Priekules novadā”, kurā Liepājas Amatnieku nama amatnieki auda, šuva tērpus, kala rotas autentiskiem tautastērpiem, kuri arī būs apskatāmi nedēļas nogalē izstādē “Ražots Liepājā”. Jāuzteic Priekules novads par šādu projektu īstenošanu, iepriekš arī viņiem izgatavojām autentiskus Priekules un Virgas tautastērpus.”
Vēlmes ir ļoti dažādas
Tā kā Roberts nodarbojas galvenokārt ar etnogrāfisko rotu veidošanu, tad tāds ir klientu pieprasīto lietu klāsts. Tomēr reizēm cilvēki meklē rotkali, lai izpildītu dažnedažādas vēlmes. “Cilvēku vēlmes ir visdažādākās. Principā meklē visu, kas rindojams zem vārda “rotas”. Tuvojoties vasarai, ievērojami palielinās laulību gredzenu gribētāju skaits, kā nekā precību laiks. Siltajā gadalaikā cilvēki atbrīvojas no biezajām šallēm un cepurēm, tad vēlas sevi piesegt ar kādu rotu. Atrodas arī kāda pārplīsusi ķēdīte, kas jāsalabo, vai gredzens, kurš kļuvis par ciešu, tad ceļš ved pie mums,” priecājas Roberts.
Darbnīcas dunoņā, šķiet, parasts cilvēks nespētu izturēt pat vienu dienu, tomēr rotkaļiem šī vide ir patīkama, rosina veidot jaunas un interesantas lietas. Kad “Kursas Laiks” Robertam jautā, kādi ir viņa nākotnes plāni, puisis atbild šādi: “Dzīvosim, strādāsim, tad jau redzēsim, ko nākotne atnesīs. Nevarēšu diemžēl iepriecināt ar sulīgu atbildi uz šo jautājumu, izvairīšos no savu plānu publiskošanas. Bet esmu dzirdējis citus runājam, ka plāniem jābūt tādiem kā Napoleonam, tad beigu beigās no tā visa kāds mazumiņš var sanākt!”

+ 1

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Niekošanās izvēršas profesijā

Kategorijas