No Itālijas uz Latviju, lai paliktu

2015. gada 9. marts 07:00

3864

Itālietis Stefano un rīdziniece Laila pametuši saulaino Itāliju un par savu turpmāko dzīvesvietu izvēlējušies Rucavu. Izvēlējušies pēc aprakstiem un globālajā tīmeklī atrodamās informācijas. Tagad 10 gadus vecais Djego apmeklē Rucavas pamatskolu, bet divgadīgais Kristjans drīzumā dosies uz bērnudārzu “Zvaniņš”.

Laila un Stefano jau ilgāku laiku meklējuši iespēju pārcelties uz dzīvi Latvijā. “Rucava mūs piesaistīja ar ziņām par tradicionālajiem tērpiem, tautiskiem pasākumiem, klasiskām vērtībām, mieru un klusumu ikdienā un dinamiku svētkos,” stāsta Laila Moska.
Pēc mājas iegādes Rucavas centrā sākušies remontdarbi dzīvesvietā un ikdienas kārtošana. Par Rucavas skolu ir sajūsmā ne tikai vecāki. “Man patīk, un man te ir daudz draugu,” latviski saka Djego. “Šejienes skolas būtiski atšķiras no Itālijas. Tur mums bija jāpērk ļoti daudz grāmatu un bērniem nebija nekādu ārpusklases nodarbību. Vienos stundas beidzās un skola ir slēgta,” atklāj Laila.
Mosku ģimenes galva Stefano uzsver, ka būtisks ir arī drošības aspekts. Itālijā līdz ar pastiprināto migrāciju no Āfrikas sabiedrības mikroklimats pēdējos piecos gados pasliktinājies. Senegālas, Alžīrijas un Tunisijas iedzīvotāji nav gatavi Itālijas darba tirgum, tādēļ pārsvarā pārtiek no pabalstiem, zog un rada nekārtības. “Ilgus gadus biju policists, agrāk tā nebija,” atceras Stefano. “Šeit Latvijā nebaidos bērnu aizsūtīt vienu uz netālo veikalu. Itālijā par to neviena māte nevarēja sapņot. Bērni mēdza vienkārši pazust,” saka Laila. Viņa arī priecājas par iespēju sūtīt mazo dēlēnu Kristjanu bērnudārzā, jo Itālijā šāda iespēja ir tikai no trīs gadiem. “Tur, lai sūtītu bērnu dārziņā, viņam jāprot pašam nokārtoties, pašam apģērbties un nomazgāties. Ja kaut kas nesanāk, uz bērnudārzu jāpagaida – līdz bērns zinās visu nepieciešamo. Rucavā mani mierināja: tas nekas, ka bērnam tikai divi gadiņi un visu vēl neprot. Teica, ka iemācīsies uz vietas,” kārtību Itālijā un Latvijā salīdzina Laila. Kopumā Mosku ģimene ir patīkami pārsteigta par iespējām bērniem un lēnām remontē māju, kas iepriekš bija Rucavas aptieka.
Vienīgais nepatīkamais starpgadījums noticis, mainot pases Liepājā. “Mums vajadzēja uzrādīt arī bērnu veselības apdrošināšanu. Pirmkārt, norāja par to, ka tā ir itāliski, bet pēc tam pateica, ka dokuments nav derīgs. Vēlāk jau visu izdevās nokārtot, bet, tā kā esmu ļoti emocionāla, tad sadusmojos nepajokam. Aiz mums rindā bija vēl viens Itālijas pilsonis un arī viņam bija problēmas. Acīmredzot tā iestāde ir tāda nedraudzīga, bet tur jau katru dienu nav jāiet,” secina Laila.

Cer iekļauties sabiedrībā
“Kad beigsim mājas remontu un abi bērni apmeklēs mācību iestādes, varam domāt tālāk,” vīra teikto tulko Laila. Ģimenē itāļu valoda pagaidām skan vairāk, tomēr arī Stefano jau kaut ko saprot un saka latviski. Latviešu valodu atcerēties nākas arī Lailai, jo vairāk nekā 14 gadi pavadīti Itālijā. “Ar Stefano iepazinos 2000. gadā, kopš tā laika dzīvoju Itālijā un uz Latviju esam braukuši tikai reizi pa reizei. Sākumā man brīžiem bija grūtības izteikties, meklēju vārdus un bija ļoti kauns. Tagad vairs nav tik traki,” atgriešanos Latvijā atceras L. Moska. Viņa ir informēta par tradīciju kopām Rucavā, un Djego jau sācis dziedāt folkloras grupā “Ķocītis”. Arī mamma būtu gatava dziedāt. Tas viss nākšot ar laiku. “Piano, piano,” bilst Stefano, kas nozīmē ‘lēnām, pamazām’.
Nākotnes plānos ietilpst arī nelielas picērijas vai bāriņa atvēršana, tomēr par savu lietu pagaidām domāt pāragri, jo jāuzzina viss par likumiem un iespējām. “Ja kaut ko darīsim šeit, tad gribam, lai viss būtu likumīgi un pēc pastāvošās kārtības. Tā vēl jāuzzina. Jaunībā strādāju Rīgā par bārmeni, darbs man nav svešs, bet Stefano prot labi gatavot un vārīt gardu itāļu kafiju. Mums nevajag traku peļņu, ne tādēļ esam atbraukuši uz Latviju. Vienkārši redzu, ka cilvēki sēž uz ielas pie veikala, arī jaunieši. Noteikti foršāk būtu telpās, kur var padziedāt karaoke, pasēdēt pie galda un siltumā. To, ka klientu nebūtu daudz, saprotam. Pati iecere jau arī tikai sapnis,” stāsta Laila.
Mosku ģimene atklāj, ka ilgojas pēc normālas sabiedrības ar klasiskām vērtībām un ar laiku cer tādā iekļauties Rucavā. “Es zinu, ka šeit, atnākot mājās, neieraudzīšu savā dzīvoklī četrus melnādainus zagļus, kas rokas manās mantās. Kad tā notika Itālijā, Stefano bijušie kolēģi viņam atzina, ka pēc būtības nespēj cīnīties ar valstī notiekošo patvaļu,” stāsta sieviete.

Šejienes klimats patīk labāk
“Perudžas pilsētā Umbrijas apriņķī Itālijā, kur dzīvojām iepriekš, arī ir ziemas. Lielā gaisa mitruma dēļ daži grādi mīnusos ir tīrā elle salīdzinoši ar šejienes salu. Vasarās nereti ir ļoti karsts. Latvijas klimats ir daudz mērenāks un man patīk labāk,” atklāj Stefano. Mosku ģimene kopā Latvijā viesojušies gan ziemā, gan vasarā. “Braucām pie manas mammas uz Babīti pie Rīgas. Klimata pētīšana bija viens no Stefano pirmajiem darbiem, un viņš atzina, ka te jūtas pat labāk nekā dzimtenē,” saka Laila. Arī Djego nesūdzas par saules trūkumu ziemā.
“Tagad brauksim ciemos uz Itāliju. Djego tur ir pieauguši pusbrāļi, viņi ļoti labi satiek un sarakstās internetā,” saka Laila.

Patīk braukt ātri un driftot
“Atzīsimies, mums ir vājība. Patīk braukt ar automašīnām un ātri. Stefano to lietu labi pieprot un māca arī mani. Man ir sapnis pabraukt pa ledu, kad būs kārtīga ziema,” atklāj Laila. Savukārt viņas vīrs demonstrē ekstrēmās braukšanas kluba krekliņu. “Viņi atbrauks pie mums ciemos vasarā. Pagaidām gan nezinu, kur varētu viņiem piedāvāt padriftot, jo tas noteikti nav darāms uz autoceļa. Itālijā tam ir speciālas trases, to neviens nedara pa kalnu serpentīniem,” stāsta Stefano.
Vecāku alkas pēc ātruma ir arī Djego. Itālijā viņš izmantojis jebkuru iespēju pavizināties kartingā. Moskas bija priecīgi, uzzinot, ka tepat Nīcas novada Otaņķos ir kartinga trase.
Jautāts, vai pa Latvijas ceļiem mēdz braukt ātrāk, nekā pieklājas, Stefano, plati smaidot, saka: “Te ātrāk par 70 kilometriem stundā nedrīkst braukt. Ceļa stāvoklis ir tāds. Lielāks ātrums apdraud dzīvību. Vispār uz autoceļiem cenšos ievērot visas prasības. Galu galā pats biju policists un visu mūžu prasīju no citiem ievērot dažādus noteikumus!” Savukārt Laila atklāj, ka no Ceļu policijas saņēmusi pārmetumu. “Ne jau par ātruma pārkāpumu. To cenšos ievērot. No Liepājas vedu skapīšus mājas iekārtošanai, un Stefano lūdza nopirkt saliekamās trepes. Tās ņēmu un piesprādzēju blakus. Policisti apturēja un teica, ka ko tādu redzot pirmo reizi. Aizrādīja, ka tā nedrīkst, un paši smējās kā kutināti. Laikam jau jokaini izskatījās,” starpgadījumu atceras Laila.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

No Itālijas uz Latviju, lai paliktu

Kategorijas