Deju māksliniece mazpilsētā

2015. gada 11. marts 07:00

3786

Aizputniece Ieva Valdmane ir deju māksliniece, kura savā daiļradē pievēršas dažādu, arī sabiedrībai neērtu, tēmu – aizspriedumu un nevērības – attēlošanai. Viens šāds spēcīgs sižets ticis pamanīts arī Latvijas mērogā, un horeogrāfes veidoto deju “Dzeguzes bērni” Dziesmu un deju svētkos izdejos 12 kolektīvi vienlaikus.

Dejotājas Ievas Valdmanes pārziņā Aizputē ir vairākas deju grupas – sākot ar mazāko klasīšu grupām “Spridzeklīši” un “Flamingo”, jauno sieviešu modes deju kolektīvu “70 procentu šokolāde”, līdz pat panākumiem bagātākajai jauniešu deju grupai “Puma”. Tieši “Pumu” dejotāju dziļdomīgie priekšnesumi ļāvuši grupas vadītājai radoši izpausties dejām netradicionālu tēmu attēlošanā un guvuši lielāko atzinību. “Ja atskatos, kādi bijuši mani pēdējie trīs darbi “Pumai”, tad varētu domāt, ka es esmu ļoti drūms cilvēks, bet tā nav tiesa. Tomēr horeogrāfijā varu izpaust emocijas, kas ikdienā tiek nomāktas,” atklāj I. Valdmane.
Pirmā spēcīgā deja ar nosaukumu “Disonanse” ir stāsts par nesaprastiem cilvēkiem. “Skarbs, smags gabals,” raksturo autore. Pēc tam dzimusi deja “Dzeguzes bērni” jeb “Bāreņu nams” – stāsts par cerībām, sapņiem un vientulību. Šā darba horeogrāfija guvusi lielu atzinību un iekļauta šā gada Dziesmu un deju svētku programmā, ko prezentēs Starptautiskajā izstāžu centrā “Ķīpsala”. Pasākumā “Dzeguzes bērnus” vienā solī izdejos 12 moderno deju kolektīvi no visas Latvijas.

Rosina aizdomāties
Impulsus un iedvesmu deju sižetiem māksliniece gūst ikdienas gaitās. “Reiz, kad vēl mācījos Rīgā, veikalā dzirdēju, ka noskan ieejas durvis, bet telpa ir pavisam klusa, nedzirdu ienācēju. Tad pamanīju, ka ienākuši divi kurlmēmi cilvēki. Tas mani mudināja aizdomāties. Savas sajūtas izpaudu horeogrāfijā, un radās deja “Izdziedēt tumsu”. Stāsts par aklumu, bet ne tikai fizisko, bet arī garīgo, nosaukums nav jāuztver burtiski. Tas drīzāk ir par aizspriedumiem. Man nepatīk visu atklāt kā uz delnas.” Horeogrāfe teic, ka vislielākais skatītāju kompliments pēc dejas ir klusuma, tāda kā apstulbuma, mirklis zālē, nevis tūlītējas ovācijas. “Vēlos, lai cilvēki aizdomājas, iedziļinās tematos, kas ikdienā paslīd nepamanīti. Lai mazinātos stereotipi. Protams, ne jau visi ideju izprot.”
Nopietnu deju gatavošana prasa ļoti daudz spēka, enerģijas, apliecina I. Valdmane. Viņa atklāj, ka mazliet baidās, jo līdzšinējo deju kvalitāte uzstādījusi augstu latiņu un zina, ka tagad no dejotājām publika sagaidīs līdzvērtīgu vai labāku sniegumu. “Gaidu, ka man prāta dziļumos dzims labas idejas. Horeogrāfijā – tāpat kā citā mākslā – ar varu neko nevar radīt. Ir jājūtas labi, ir jābūt pareizajai enerģijai un citiem apstākļiem. Ja ir iedvesma, vienā dienā varu izdomāt vairākas dejas, bet tikpat labi var arī mēnesis paiet bez jaunumiem. Tāpēc, manuprāt, vieglāk ir darīt fizisku, ne radošu darbu.”
Pēc radīšanas procesa dejotāja atelpu gūst starp saviem mīļajiem, dodoties pie jūras, sportojot un rušinoties dārzā. No septiņām nedēļas dienām sešas dejotāja pavada mēģinājumos. Piektdienās viņa cenšas darbus neieplānot, jo, kā pati teic, “ir arī ģimenes cilvēks”. Lai arī grafiks ir ļoti saspringts, arī enerģiju patērējot, notiek enerģijas apmaiņa un rodas jauni spēki, teic aizputniece. Lai slodzi spētu izturēt, vienmēr arī labi jāpaēd. “Kā lai pasporto, ja ēdīsi tikai lapas?” jautā dejotāja un atklāj, ka no saldumiem visvairāk iemīļojusi šokolādi.

Bez azarta nav panākumu
“Es šausminos, ja jauni cilvēki nevēlas neko darīt, piemēram, sportot. Savu dzīvi bez sporta es nemaz nevaru iedomāties! Gaidu pavasari, man tomēr patīk nedaudz siltāks laiks, tad es skriešu.” I. Valdmane ne tikai sporto un dejas māca, bet arī izpilda tās pati moderno deju grupā “70 procentu šokolāde”. “Es pēc dabas esmu māksliniece, šādi es sevi izpaužu, pierādu, un meitenes turas līdzi,” smaida dejotāja. Lai atļautos vakarus un brīvdienas dejot, nepieciešams ģimenes atbalsts. Tāpat joprojām esot jūtami stereotipi, ka dejošana ir pārāk brīvs dzīvesveids. “Tomēr mēs, jaunās sievietes, uzstājoties nekad neatļaujamies atkailināties,” uzsver I. Valdmane. Dejotājas pārbaudījušas, ka kustības, sevis izpaušana un kopā būšana sniedz daudz prieka, ko jūt arī mājinieki.
Aizputē dejām trenējas nopietni – pirms paša mēģinājuma “70 procentu šokolādes” meitenēm ir fiziskie treniņi un dejas pēc tam. Divas stundas ilgie mēģinājumi notiek divas reizes nedēļā. “Protams, jāatrod arī balanss ģimenes dzīvē – laiks bērniem un vīram. Tomēr sieviete ir laimīga, ja laiku velta arī sev. Mums ir ļoti draudzīgs kolektīvs. Meitenes nāk ne tikai dejot, bet arī draudzēties.”
Savukārt, strādājot ar pamatskolas bērnu grupiņām, svarīga ir ne tikai pasniedzējas dejotprasme, bet arī pedagoģiskā pieeja. “Es vēlētos, lai bērni dejot nāk ar mērķi, ne tikai izlikt enerģiju, bet arī iegūt to. Lai nenāk uz treniņu tikai tāpēc, ka kaut kur pēc stundām jādodas, bet gan lai sevi pilnveidotu un izaicinātu. Piekrītu reiz dzirdētajam – ja tu strādā prieka pēc, tas ir ļoti labi, bet efektīvāk ir tad, ja darbojas panākumu pēc. Ideālajā variantā apvieno abas lietas. Uzskatu, ka nepieciešams sevi realizēt, uzstādīt mērķus, uzstāties. Ja vēlas gūt panākumus, arī jāiegulda vairāk darba,” prāto vadītāja un teic, ka nekad nav vēlējusies būt stingra vadītāja, tomēr bez disciplīnas ir grūti. “Jebkurā grupā man pats, pats svarīgākais ir redzēt, ka cilvēkam deg acis. Tad man ir vienalga, pat ja cilvēkam abas kājas ir kreisās,” smejas deju vadītāja.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Deju māksliniece mazpilsētā

Kategorijas