Putnu kadru medniece

2015. gada 13. marts 07:00

2925

Bērziņu ģimenes mājas dārzs mājīgā Liepājas Velnciema šķērsieliņā atgādina meža stūrīti – lai putniem būtu, kur patverties. Uz šķūnīša jumta ar maizi un speķi Selga Bērziņa regulāri uzcienā kovārņus, vārnas, žagatas, arī trīs mazo putnu barotavas nekad nav tukšas.
“Vienugad pie manis ziemoja parastā ūbele, šogad melngalvis ķauķis, un tas ir pirmais tāds novērojums Latvijā. Ķauķis te ir katru dienu, jo barības pietiek. Maizes gabaliņi, saulespuķu sēkliņas, arī putra, kas gatavota no maizes, eļļas, kukurūzas miltiem un graudiem un pat pārpalikuša kaķu ēdiena,” stāsta saimniece. Sniegotos rītos viņa ceļas pirms tumsas un slauka barotni, jo putniem vajag, lai ēdiens ir uz melnas zemes. Atlidojušie strazdi esot ļoti izbadējušies un ēd kā traki. Kad tiem pievienojas žubītes un zīlītes, šķietot, ka dārzs cilājas.

Nobildē divsimt sugas
Tikko uzspīd saule, Selga steidzas prom no pilsētas un dienā nostaigā vismaz trīsdesmit kilometrus. Ar riteni klejot Latvijā nevarot: paiesi nost, un velosipēda vairs nebūs. Kad atrasta īstā vieta, nākamajā dienā viņa jau tur sēž slēpnī. “Man ir kamuflāžas apģērbs ziemai un vasarai, fotoobjektīvam uzšuvu maskējošu apvalku, iegādājos saliekamu aizsargbūdiņu ar krēslu, un nu ir komforts. Pie pārplūduša lauka nobildēju platknābjus un gulbjus, kas pārojas. Šopavasar gribu dabūt gugatņu tēviņus: katram no viņiem ir atšķirīgi skaists kāzu tērps ar kapuci. Bargā ziemā, silti saģērbusies sēdu pie kanāla un vēroju putnu attiecības. Sanākusi laba bilde, kur gaura noķer asari, nevar norīt un pārējie metas virsū. Ūdens pa gaisu, tālāk ledus, sniegpārslas.”
Katrs putns, ko jau no jauna dabū, šķietot neparasts. “Esmu nobildējusi divsimt putnu sugas, arī tās, kuru nav citiem Latvijā. Piemēram, ausainais cīrulis man ir vienīgajai. Sadarbojos ar ornitologu Agri Celmiņu, viņš ir mans konsultants, vienmēr paskaidro, ja neesmu pārliecināta. Agris uztur vietni “Latvijasputni.lv”. Tajā ir simts manas fotogrāfijas. Pēc manas mājaslapas www.selgasfoto.lv daudzi atrod fotogrāfijas. Tās dažādiem pasākumiem izmanto Latvijas Dabas muzejs, žurnāli “Vides Vēstis”, “Putni Dabā” un “Geo”, portāls “Dabasdati.lv”, dažas mācību grāmatas. Užavā tiek veidots stends par dabas objektiem. Ir iznācis jauns disks “Putnu balsis”, un pie fonogrammām internetā ir klāt manas bildes. Atrakstīja ornitologi no Šveices, kas izdod katalogu par putniem Alpu kalnos. Vajagot bildi, kur ķivulis ēd sēkliņas no egļu čiekuriem. Vasarās esmu Vācijā, kur strādā vīrs. Reinas ielejā Partenheimas rajonā ir dabas liegumi, visur var piekļūt ar velosipēdu un droši to atstāt. Sabildēju pelēkās dzilnas, zivju dzenīšus un tumšo čakstīti.” Selga labi zina vācu valodu un iepazinusies ar vietējo dabas mīļotāju biedrību. Izrādījies, ka viņa Vācijā sabildējusi ļoti retus tauriņus.
“Man pašai un putniem garšo āboli, plūmes un bumbieri. Vācu ozolzīles, pīlādžu ķekarus sažāvēju un ziemā gan beru pie zemes, gan piestiprinu pie kokiem. Fotoaparāts stāv uz paklāja pie virtuves loga. Turpat binoklis. Saulainā laikā diennakti nekustīgi sēžu uz skapīša pie loga un gaidu. Izdevās nobildēt tramīgo zvirbuļvanagu un pelēko vanagu, kas uz iztīrītās taciņas ar pabērtu barību notver strazdu. Tā bija titulbilde “Vides Vēstīs” uz vāka. It kā traģisko procesu uztveru pozitīvi: dabiskā ķēde – ja kāds nav uzmanīgs, pats vainīgs. Nenoķers viņu šoreiz, noķers nākamreiz.”

Piedzīvojumu netrūkst
Ķerot labākos kadrus, fotogrāfei gadījies piesmelt zābakus ledainā jūrā, līst četrrāpus pa smiltīm un ūdeni, lai pielavītos klāt putniem, vaktēt ķīru koloniju, azartiski rāpjoties betona bluķos pie Ziemeļu mola. “Ausainajam cīrulim reāli līdu pakaļ no pieminekļa jūrniekiem līdz Dienvidu molam. Mugura sašķobījās, tā sāpēja, ka nevarēju piecelties.”
Interesanti sanācis Tāšos, kur saimnieks novācis foto mednieces maskēšanās zarus. Ierodoties pirmoreiz, gribējusi prasīt atļauju, taču nevienu nav sastapusi. “Trešo reizi aizbraucu, uztaisu zaru slēpni pa jaunu, ieklāju plēvi un guļu. Piebrauca neapmierināts lauka īrnieks. Pēc sarunas svētsvinīgi atļāva man gulēt zaru būdā.”
Reiz Selga nomaskējusies tupējusi niedrēs pie nolaista dīķa Vecpilī, kur peldējuši gulbji. Pēkšņi ieraudzījusi blakus mētājamies patronas. “Ja nāktu saimnieks vai mednieks, viņš mani noturētu par savādu kustīgu zaru kaudzi un izšautu,” nobijusies nepajokam
“Foto tusiņā pie Kaņieru ezera pārbridu Stariņu upīti. Priekšā baigā nezāļu čupa, kam gribēju iespert. Labi, ka to neizdarīju, jo no čupas parādījās putnu fotogrāfa Māra Strazda fotoobjektīvs.”
Kādu rītu aizbraukusi uz Otaņķiem, lai otrpus ezeram bildētu zivju gārņus. “Pieteicu vīram, kurš mani vienmēr atbalsta, lai nebrauc pakaļ, kamēr nezvanu. Bildējot putnus, pazūd laika sajūta. Saule norietējusi, krēslo, lepni eju pa ceļu, bet telefona operators paziņo, ka kredīts beidzies. Meža malā sastaptie maijpuķīšu lasītāji piedāvāja pārvest, bet es palūdzu tikai vienu zvanu. Ja tā nebūtu, vīrs mājās aizmigtu, viņam ciešs miegs, un man būtu 18 kilometri jāsoļo kājām.”

Saprot dabas ķēdi
Bērnībā Selga dzīvojusi laukos pie Igaunijas robežas. Vienīgā izklaide – daba. Mamma un tētis barojuši putnus, stāstījuši, kā katru sauc. “Sarkankrūtīši un zīlītes nāca strīpām ēst, rubeņi un medņi bija bērzos. Bet, mācoties Naukšēnu vidusskolā, man fotoaparāta vēl nebija.”
Kazdangas sovhoztehnikumā izmācījusies par zivkopi tehniķi. Stipendiju maksājis kolhozs – lai pēc tam, kad uztaisīs zivju dīķus, Selga atstrādātu. “Dīķus neuztaisīja, tāpēc pieņēmu piedāvājumu tehnikumā pastrādāt par zivkopības pasniedzēju. Kazdangā iepazinos ar savu vīru Daini Bērziņu, sāka dzimt bērni. Meklēju vietu, kur būtu gan darbs, gan dzīvoklis, un abus atradu zvērsaimniecībā “Grobiņa”.” Pēc astoņiem zvērkopībā nostrādātiem gadiem, sākoties juku laikiem, ģimene pārcēlusies uz Liepāju, kur “pa lēto” nopirkuši māju.

+ 5

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Putnu kadru medniece

Kategorijas