Karš ar bērna acīm

2015. gada 16. marts 07:00

378

“Nevis ar interesi, bet ar dziļām šausmām skatos televīzijā, kā krievu karavīri darbojas Ukrainā. 1944. gada nogalē, kad vēl biju maza meitene, redzēju, kā viņi karo, ko dara un kas pēc tā visa paliek. Tagad tas ir jāredz ukraiņu meitenītēm, un es lūdzu Dievu, lai tas reiz beidzas,” sarunu ar “Kursas Laiku” uzsāka Dunalkas pagasta iedzīvotāja, 82 gadus vecā Zenta Priedniece.

Zenta dzimusi 1933. gadā Nīkrāces pusē, “Zariņu mazmājās”. Tur viņa pieredzēja, kā vecāki uzceļ jaunu māju, sakārto saimniecību. Viņas dzimtā bijusi apvienota vecsaimniecība un jaunsaimniecība, kas devis iespēju vecākiem kopā ar vecvecākiem labi saimniekot. Padomju okupāciju Nīkrāces pusē 1940. gadā Z. Priedniece neatceras. Iespējams, tā bijusi pietiekami nemanāma un arī vecāki par to daudz nav runājuši. Otrā pasaules kara sākums bijis mierīgs. “Zariņu mazmājās” izvietojusies vācu karalauka virtuve. Kara gados Zentai skolā iet bijis liegts, jo plosījusies difterīta epidēmija, kas paņēmusi vairāku viņas māsu dzīvības. Palikušas trīs māsas un brālis. Tomēr lielākās šausmas Zentai vēl bija jāredz.

“Ivan kommt”
Līdz 1944. gada ziemai Zentai un citiem bērniem klājies labi. “Mums bija, ko ēst, un vācu kareivji pret bērniem izturējās labi. Mūsu mājās bija izvietoti arī krievu bēgļi, tādēļ labi iemācījāmies krievu valodu. Arī viņiem nekā netrūka. Kādu rītu pie mums ienāca divi vācu virsnieki un teica, ka ejot uzbrukumā. Ja viņus atsitīs, tad būs “Ivan kommt”. Sapratām, ka krievi būs klāt, ja nesanāks kauja. Tā arī notika,” atceras Z. Priedniece. Ap mājām palicis kluss, un tēvs licis bērniem kopā ar vecvecākiem doties uz Lētižas upes krastā celto bunkuru. Tur visi patvērušies.
“Nezinu, kādēļ, bet tēvs ar māti un vecāko māsu Ernu palika vēl mājās, un tad sāka svilpt granātas,” bunkuru upes krastā atceras Zenta. Māsa stāstījusi, ka redzējusi vienu no granātām ieurbjamies zemē un sprāgstam. Tēvs Ansis Iesalnieks nav paspējis nokrist zemē, un šķemba sadragājusi viņa krūtis māsas acu priekšā. Tēvs vēl gribējis ko teikt, bet nomiris, nespējot izdvest atvadu vārdus.

Vīri maskās
“Bunkurā sēdējām labi ilgi, līdz noklusa artilērijas kanonāde. Kad viss it kā bija beidzies, vectēvs un mēs viņam nopakaļ līdām skatīties, kas notiek. Te pēkšņi pār upes krants malu sāka nākt vīri melnās maskās. Ne tādās, kā šodien viņi valkā. Tās bija tādas kā ķeseles galvā. Nezinu, kādēļ nēsāja tādas maskas, varbūt sala seja, bet izskatījās biedējoši. Viņi, mūs pamanījuši, pacēla plintes un bļāva, lai ceļam rokas gaisā. Pārmeklēja mūs un bunkuru un tad likās mierā,” stāsta Z. Priedniece.
Necik ilgi, un vīri maskās Zentiņas acu priekšā uzstādīja mīnmetēju. “Tas bija briesmīgs troksnis. Kā viena bumba izlido, uzreiz otru pa galu iekšā, un tā bez gala – kaukoņa un dārdi. Vēlāk pati redzēju, kas notiek, ja tāda mīna trāpa. Stāvēja tie paši krievu karavīri, un viņiem tieši pa vidu mīnmetēja bumba nokrita. Ķermeņa daļas, rokas, kājas un deguni, asinis un cilvēku miesa bija vienuviet, un tie mirstošo cilvēku vaidi bija visbriesmīgākie. Nevienam bērnam to nevajadzētu redzēt,” uzskata Z. Priedniece.

Utubungas un zagļi
“Krievi nebija tādi kā vācieši. Viņi atnāca netīri, izbaduši un utaini. Mūsu mājā viņi gulēja, un mēs arī tur dažas naktis palikām. Utis dabūjām visi. Kā gan nedabūt! Kad viņi novilka drēbes – tās visas bija pilnas ar baltiem kukaiņiem un mazām gnīdām, gluži kā prosa pa drēbēm būtu nobērta. Par laimi, mums lika pārcelties tālāk no frontes uz Nīgrandi, jo civilie frontes tuvumā nevarēja uzturēties,” atceras Z. Priedniece.
Zentas māte vezumu likusi steigā. Ātri ņemts viss pēc kārtas, arī medu no kārēm izgriezusi un spainī likusi. “Iznācām mēs no klēts, un medus spaiņa vairs nav. Kāds jau paņēmis. Kad krievi ienāca – mājās bija divas cūkas ar sivēniem. Vācieši tās neņēma, jo sivēni. Jau otrā rītā ne cūkas bija, ne sivēni. Visu bija noēduši pa tīro. Tos krievu karavīrus, kurus redzējām, redzējām izbadušus. Viņiem ēst nedeva, lai tikai karo, gan paši atradīs. Vēlāk, kad fronte stabilizējās, bija lielāka kārtība,” lēš dunalcniece.

Pārceļoties aizmugurē
Kad Zenta kopā ar ģimeni pārcēlusies uz Nīgrandi, līdz mājām nonākusi tikai artilērijas kanonāde. Netālu no bijušajām mājām mežā palikusi lauka lazarete, pārvilkta ar brezentu, uz kura uzvilkts krusts, lai vācieši nemestu bumbas uz ievainotajiem. “Braucot prom no frontes, redzēju, kā ar suņu pajūgu no frontes līnijas izveda ievainotos. Tas bija īpaši pielāgots pajūgs. Ar lielajiem ratiem visur izbraukt nevarēja, jo zemi dubļu putrā bija samaluši tanki. Kad naktī braucām, krievi un vācieši gaisā laida tādas degbumbas, bija tāda gaisma kā dienā, tikai tā bija nāves gaisma, jo mēs kļuvām par mērķiem. Pirms aizbraukšanas vēl tanku izmeņģētā kartupeļu laukā gribēju kartupeļus sakasīt. Tur arī tā mīna krievu barā iekrita, par kuru iepriekš stāstīju. Kādi vairs tur kartupeļi, dziļās šausmās braucām prom,” stāsta Z. Priedniece, bet tūdaļ jau smaida: “Atcerējos. Ņēmām līdzi daudz lietu ratos. Arī pienmašīnu, un krievs prasa, vai ar to samagonu taisot.” Tēvu ģimene paspējusi apglabāt Nīkrāces kapos pirms aizbraukšanas. Kapu zvanu tornis bijis aizkrauts ar munīciju, tādēļ visiem, ieskaitot nelaiķi, vajadzējis pārvarēt nepilnu metru augsto žogu.
Nīgrandē pajumti atraduši “Lejnieku” mājās.

Tēva mājas iekuram
“Lejnieku” saimnieks no turīgajām mājām bija aizbēdzis, bet krievi tur jau savu ielikteni bija pagādājuši – latvieti, kurš tautietim pat maizes garozu nedotu. Turklāt zināms bija, ka atnākusī ģimene ir budži un kulaki. “Tā mēs tur dzīvojām pusbadā. Vienu nakti māte ar vecotēvu atmūķēja klēts durvis un nozaga rudzu maišeli. Citādi jau būtu arī visi badā nomiruši. Vectēvs un vecmāte ilgi šādu dzīvi neizturēja un tiešām nomira viens aiz otra. Mēs ēdām rudzu putru. Māte gāja uz Embūti nabagos. Pārnesa kādu oliņu, kādu kancīti maizes un pat gaļas kripatu sadabūja,” stāsta Z. Priedniece.
Tā karš arī beidzies, un dzīvi palikušie nolēmuši atgriezties tēva mājās.
Krievu karavīri sildoties 1945. gada ziemā bija sakurinājuši visu, kas deg, lai arī netālu bija mežs. “Grīdas un griestu sijas, klēts un kūts. Viss, kas bija no koka, sabāzts ugunskurā. Pāri palikušas tikai mūra detaļas. Kas nebija sadedzināts vai nozagts, tas uzspridzināts ar bumbām. Visapkārt bija viens vienīgs posts, cik vien tālu manas acis sniedzās, un tagad es tikai brīnos, kā pārdzīvoju to laiku. Dzīvojām pie kaimiņiem. Kad māte mūs laida skolā pirmo ziemu, karstā ūdenī sakūla olu ar sāli, un to katrs pa krūzītei dzērām. Vēlāk viņai kā budzei lika maksāt nodokļus un mūs neizsūtīja, jo māte patvērās Kazdangā, kur pie radiem gāja par kalponi. Bērnus bez vecākiem vagonos neņēma,” atceras Z. Priedniece.

Turpina dzīvot un strādāt
Zenta no pieredzētajām kara šausmām un bada nav sabrukusi. Liktenis bijis labvēlīgs, un dzimta kopīgiem spēkiem atradusi risinājumus. Tagad pensionārei trīs meitas. Viņa 20 gadus vadījusi Dunalkas ēdnīcu, bet šobrīd “Tauriņu” mājās saimnieko pati. “Tā pa bišķam, bet kustos visu laiku, un, redzi, pagājušajā gadā mani no pagasta apsveica par sakoptu sētu,” Z. Priedniece lepojas ar sakoptākās pagasta sētas diplomu.
Sētā sirmā kundze pati savēlusi akmeņus, kas viņas rokām pārtapuši krāsainos ziedos. “Šīs puķes man visu gadu zied, bet ir arī tādas, kuras dobēs stādu. Lūk, tur tālāk,” savu saimniecību izrāda dunalcniece. Viņai jau Lieldienu dekorācija gatava pašā sētas vidū. “Kursas Laikam” prom dodoties, Zenta uz atvadām piebilst: “Te pie mums Latvijā ir cita aplamība nekā Ukrainā, bet sekas tās pašas. Mums cilvēkiem nedod strādāt, kvotas izdomā un pabalstus, bet, ja cilvēki nestrādā, viņi izmirst,” lēš Z. Priedniece.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Karš ar bērna acīm

Kategorijas