Teātra "mafija", no kuras neaiziet

2015. gada 16. marts 07:00

573

Pagājušosestdien Priekules dramatiskais kolektīvs atzīmēja 95. gadadienu, kopš pilsētā tiek spēlēts teātris. Gadskaitlis gan esot nosacīts, tam par atskaites punktu ņemta senākā atrastā liecība – publikācija 1922. gada 3. novembrī avīzē “Kurzemes Vārds”. Tajā stāstīts, ka Priekules apkārtnes mazajam teātrim “visādi mēģina kaitēt vietējie darbinieki ar dalības neņemšanu, kritiķi ar nelabvēlīgām atsauksmēm un neapzinīgā publika ar izrāžu neapmeklēšanu”. Kolektīva pašreizējie dalībnieki spriež, ka minētais teātris, iespējams, “vēl nopietnāk nekā tagad” darbojies vairākus gadus iepriekš un varbūt jau svinama simtgade.

Lepojas ar glītiem zēniem
Pašlaik režisores Ināras Kalnarājas vadībā trupā darbojas desmit dalībnieki. “Citām skauž,” ir gandarītas sešas dāmas, jo gandrīz puse – četri – ir “glīti zēni”. Teātra spēlēšanā viens vīrietis atsverot divas sievietes.
Aina Ķipste teātri spēlējusi jau vidusskolas un studiju laikā. Atnākot uz Priekuli, izdzirdējusi jautājumu: “Vai tu neesi teātri spēlējusi?” Uz Ainas izbrīnu saņemts skaidrojums: “Tev balss tāda.” Tā priekulnieku izrādēs skan kopš 1982. gada. Kas notur pie šā vaļasprieka? “Pirmkārt, kolektīvs – tas ir pamatu pamats. Strādāju par grāmatvedi, visa diena ar cipariem, un mēģinājums ir atelpa pavisam citā pasaulē. Reiz jokojāmies, ka esam mafija, un no mafijas tik viegli ārā neiet.”
Edgars Sokolovskis, kurš kolektīvā ir no 1984. gada, atminas, ka pirmā loma – Puķu Ansis – spēlēta Bulduru sovhoztehnikumā. “Tāpēc jau tu esi dārznieks,” secina Aina. “Mums visiem teātra spēlēšana ir pretēja nodarbe tam, ko darām ikdienā, bet sirdij tuva,” spriež Edgars.
Elitu Māliņu nākt uz skatuves, jokojot un smejoties, pierunājuši daži trupas dalībnieki. “Viņi vainīgi!”
Rigondu Džeriņu 2003. gadā “šajā padarīšanā” ievilcis vīrs Oļegs Samsonovs, kurš spēlē jau 20 gadus. Viņu bērns teātra vidē esot no dzimšanas – nāk līdzi uz mēģinājumiem. “Tas ievelk,” secina Rigonda. Arī citu bērni iesaistīti izrādēs, kad bijis nepieciešams.
Nosacīti “zaļais gurķis” kolektīvā ir Liena Braže. Teātris vienmēr paticis, spēlējusi jau skolā. Pirmā loma bijusi ļoti, ļoti svarīga – rožu krūms “Sniega karalienē”. Tēls bijis “jāiznes” bez teksta – jāvīst un jāuzplaukst, visu izrādi tupot uz ceļiem.

Nav variantu – jāizpeld!
Dramatiskais kolektīvs centies apzināt gadu gaitā spēlētās izrādes, un to uzskaitījums jubilejai veltītajā izdevumā aizņem veselu lappusi. Svaigākais priekulnieku veikums ir pēc O. Henri stāstiem veidotais uzvedums “Gausīgie ierāvēji”. “Ņēmām stāstus un paši inscenējām.”
Tam būšot arī turpinājums.
2004. gadā ar O. Henri “Dzīves virpulī” tikuši uz skati valsts mērogā. Aktieri stāsta, ka autors ir interesants, bet dod grūti iemācāmu tekstu un uztveramu zemtekstu. Amerikāņa valoda – specifiska, bet sulīga. Skatītāji teikuši: te patiešām ir jāklausās. Stāstus vajadzējis lasīt vairākas reizes, lai saprastu, un tad uztaisīt tā, lai aizietu līdz skatītājam. Rakstnieka 1935. gadā aprakstītās situācijas un varoņi derot arī mūsdienās un Latvijā – “cilvēka daba nav mainījusies”.
Jaunajā izrādē esot grūtāk improvizēt nekā citās. Aktieri atklāj, ka tieši šis iestudējums tapis ļoti grūti. “Mēs neviens to nesapratām, nepieņēmām!” Režisore Ināra Kalnarāja pamazām pie šā darba pieradinājusi, bet aktieri līdz pat pirmizrādei nav ticējuši, ka būs labi. Smējušies, ka jānorauj izliktās afišas, lai neviens nenāktu skatīties. “Bet nospēlējām tik labi, ka paši brīnījāmies.” Pēc pirmizrādes beidzot sapratuši O. Henri, un tagad spriež: tā bijis tāpēc, ka “trīs vienā” – ģenerālmēģinājums, pirmizrāde un skate. “Sajūta tāda – tevi iemet, un peldi! Nav variantu – ir jāizpeld,” izjūtās dalās Elita. Zāle bijusi skatītāju pilna, dzirdētas labas atsauksmes. “Tiešām?” arī Edgaram, izrādei beidzoties, bijis grūti noticēt, ka viss laimīgi beidzies – bez aizķeršanās, vārdu sajaukšanas.

Beidzot var būt paši
“Rozīnītes” rodoties mēģinājumos, kas esot ļoti radoši. “Citreiz pat ākstoties rodas tik laba ideja, ka režisore saka: jā, šitā vajag!” atklāj Rigonda. Vairāki pašu radītie teicieni jau folklorizējušies un ieviesušies sadzīvē, piemēram “māsa Dzintra”, “māsa Aina”.
Repertuārā arī anekdotes, folklora. Publika vairāk vēloties humoru. Ļoti daudz reižu spēlēts latviešu tautas anekdošu salikums “Rikšiem, bērīt”, ar to “aprikšota” visa Latvija. Skatē Vircavā pirmās dienas vakars pasvinēts, un nākamās dienas skatē žūrijas locekle Lūcija Ņefedova slavējusi Oļegu Samsonovu, kura varonim arī bijis “grūti”: “Ai, cik dabīgi!”
Vairākus gadus priekulnieki organizējuši amatierteātru festivālus, arī ar nosaukumu “Citrons un medus”. Vai tās ir teātrim raksturīgākās “garšas”? Netrūkstot arī asā pipariņa.
Dažkārt, pārnākot no darba, it kā neesot vairs spēka un nekur negriboties iet. Bet, tikko pārsperts solis mēģinājumu telpas slieksnim, šī sajūta pazūd. “Tā ir vitamīnu deva,” spriež Elita. “Nost no ikdienišķām rūpēm,” pievienojas Rigonda. “Vai tad mājās kādreiz viss ir līdz galam padarīts?” Andris Retējums jautā tiem, kuri aizbildinās ar neatliekamiem darbiem.
Mēģinājumos, kad var “atlaist sevi”, ir lielā izsmiešanās, un “tāpēc mēs tik labi izskatāmies”. Rigonda spriež, ka ārpusē tiek spēlēta grāmatvedes, skolotājas, sievas, mātes un citas lomas, bet “teātrī mēs beidzot varam būt paši”.
Andris atgādina, ka teksta mācīšanās vingrina smadzenes. Viņš, pēc trupas dāmu domām, esot priekšzīmīgākais tā apgūšanā.

Neļauj zemu nolaisties
Aktieri pauž apbrīnu I. Kalnarājas enerģijai un nenogurdināmībai. No viņas varot paņemt ne tikai aktiermeistarības knifus, bet arī personības šķautnes. “Viņa piedāvā pamēģināt, mums nepatīk, negribam, bet pamazām aiziet un izrādās – tik labi,” darba procesu atklāj Aina.
Ar teicienu “Es tik zemu nevaru nolaisties” I. Kalnarāja allaž mudinot spēlētājus varēšanas latiņu noturēt augstu. “Liekas, tam nemūžam nevar tikt pāri, bet – var,” pieredzējusi Aina.
Ar režisori Mirdzu Mālkalni bijis grūtāk – kā nakts pret dienu ar I. Kalnarāju. Bijusi stingra, nav ļāvusi piedalīties mēģinājumā tiem, kuri nav iemācījušies tekstu. “Ainiņ, tu saproti, ko tu tur pateici?” šis režisores jautājums aktrisei joprojām skanot ausīs kā paškontroles signāls, lai nemētātu tukšas frāzes.
Andrim paticis ar kolektīvu īsu brīdi strādājušā režisora Naura Klētnieka paņēmiens. Viņš taktiski iemācījis aktierus skaļi runāt. Sēžot zālē, licis roku pie auss un vaicājis: “Ko tu teici?” Tik ilgi, kamēr sasniegts vēlamais skaļums. Pieradinājis runāt zālei, ne tikai partnerim.
Agrāk paši gādājuši tērpus, bet nu atbilstošus lugai tos gādā vai pati uzšuj kostīmu māksliniece Dace Lanka – “radošs un smuks minimālisms”. Nu jau uzkrāta plaša garderobe, kuras tapšanā savu artavu devusi Priekules novada pašvaldība.
Aizkadra cilvēks, kam aktieri velta ļoti atzinīgus vārdus, ir gaismu un skaņu meistars Nauris Jaunzems. Sufliera gan kolektīvam nav, un tas esot labi – jāpaļaujas tikai uz sevi. Arī šajā ziņā “Gausīgie ierāvēji” bijis liels pārbaudījums – visi visu laiku uz skatuves, nav brīža, kad aiz kulisēm ieskatīties tekstā. “Labs trakums,” rezumē Andris.
Toms Šilinis, kuram lugā visvairāk teksta, stāstījis, ka to mācījies, braucot darba gaitās ar automašīnu pie klientiem. Pirmais apguvis ne tikai savu tekstu. Aina smej, ka dialogos aktieri parasti labāk zinot partnera tekstu, nevis savējo.
Vēlas kopības izjūtu
Aktieri neslēpj, ka gribētu biežāk uzstāties, bet katram jārēķinās ar pamatdarbu. Viņi apspriež ideju izveidot vienreizēju pasākumu – kopīgu Jāņu svinēšanu ar pārējiem pilsētniekiem. Ar lustīgu uzvedumu, lai pašiem prieks un svētku sajūta.
“Tā, kā jūs spēlējāt Blaumaņa “Ļauno garu” – šķita, ka to rāda liels, kārtīgs teātris, nevis amatieri. Man liekas, ka publika saprata – jā, te ir, ko redzēt,” Liena atminas sajūtas, vēl sēžot skatītāju rindās.
Andris norāda, ka lugu un mūzikas brīvai izvēlei šķērslis ir autortiesības. Tāpēc “gabalus” nākas kombinēt pašiem. Par jaunajiem autoriem priekulnieki nav augstās domās – amatieriem piedāvātās lugas esot prastas, bez domas un “rozīnītes”.
Teātra spēlēšana dažkārt palīdzot iziet no situācijām, drošāk runāt. Liena apliecina, ka, strādājot bērnudārzā, jābūt lielai aktrisei. Tāpat kā jebkuram cilvēkam saskarsmē ar citiem.
Andris pastāsta, ka viņa rīcībā nonākusi avīze ar sākumā minētā raksta turpinājumu, kur kāds centies negatīvās norādes atspēkot, metot akmeni uz aktieriem: “Bet vai jūs paši spēlējat tādā līmenī, lai publika nāktu skatīties?” Teātra direktors rakstot, ka no lauciniekiem uzreiz tiek prasīta “lielā māksla” un tas draudot teātri atkal izjaukt. Taču tas nav noticis arī pēc 95 gadiem.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Teātra "mafija", no kuras neaiziet

Kategorijas