Līvija Arāja: "Čakli strādāju, lai bišķīt labāk dzīvotu"

2015. gada 20. marts 07:00

1057

Līvija Arāja: "Čakli strādāju, lai bišķīt labāk dzīvotu"

Rokdarbu izstādē “Manis paša radīts” atzinību izpelnījās arī Nīcas tautastērpa krekls ar rūpīgi izšūtām aprocēm un apkaklīti. Tādu – baltā vai krāsainā izšuvuma tehnikā – pieredzējusī meistare Līvija Arāja dabū gatavu viena mēneša laikā.

Klavieru vietā rokdarbi
Mežsarga meitu Ernu (dzimušu Jeksti) un Žani Grietēnus Dievs svētīja ar trīs atvasēm. Līvija Arāja zina, kā viņas vecāki Mazgramzdā iepazinušies. “Žani, latvieti no Skodas, mans vectēvs Žanis Jeksts ņēmis savās mājās par puisi, un strādnieks izrādījies tik labs un patīkams, ka mana mamma Erna, arī ļoti strādīga, viņu apprecēja.”
Haralda Biezā grāmatā “Gramzdas draudzes vēsture” pieminēti no 16. līdz 20. gadsimtam draudzē kalpojušie ļaudis, arī Līvijas opis. “Māsīca, kura dzīvo Amerikā, zinādama, ka ļoti interesējos par vēsturi, Zviedrijā iespiesto grāmatu atveda. Vēl neesmu izlēmusi, kam šo retumu, izdotu tikai 80 eksemplāros, novēlēšu. Gribētu – Gramzdas skolai.”
Kamēr Bērzkrogā būvēta mežsarga māja, Līvija mācījusies Mazgramzdas pamatskolas 2. klasē un kopā ar citiem bērniem kāpelējusi pa jaunceltni. Viens no vīriem pamanījis meitenes slaidos pirkstus un pareģojis pianistes karjeru. Mazā cirtusi pretī, ka nekādas klavieres nespēlēs, bet mācīsies daiļamatniecības skolā. Līvijas brālis un māsa vairāk spēlējušies laukā, bet viņa pati – istabā, tādēļ guvusi iesauku “istabas puķe”.
“Mamma pārveda un piegrieza audumu manam un māsas naktskreklam, es abus sašuvu un izšuvu. Visvairāk iespaidojos no darbmācības skolotājas Mazgramzdas skolā Annas Lēvaldes. Vairākus manus darbiņus aizsūtīja uz tautas sasniegumu izstādi Maskavā, bet atpakaļ tos nedabūju.”

Raud par Staļina nāvi
“Mūsu tētis nomira 42 gadu vecumā dēļ aklās zarnas. Es, brālītis Imants un māsiņa Aina pillā kaklā brēcām: tik žēl mums bija, ka tēta vairs nebūs. Neviens nesaprata, kāpēc tā raudāju arī, kad nomira Staļins. Nezināju, cik viņš zvērīgs, tikai padomāju, ka viņa bērniem, tāpat kā mums, būs jāaug bez tēta. Skolotāja uzlika man roku uz pleca, bet neko neteica. Vienīgā no klases negribēju stāties pionieros. Mamma tolaik skolā bija rēķinvede un teica, ka vairs nevarēs strādāt, tāpēc nācās iestāties.”
Ar pirmo piegājienu tikt Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā neizdevās, jo Līvija Grietēna izgāzusies eksāmenā PSRS konstitūcijā. Apbēdinājums bijis liels – mājās raudājusi tā, ka viss mežs skanēja. Pēc 8. klases Priekules vidusskolā Līvija mēģinājusi vēlreiz un tikusi uzņemta.
“Katru rītu uz šūšanas nodaļu gāju ar prieku: tas taču bija tas, ko ļoti gribēju. Citas meitenes grēkoja ar fizkultūru, bet man padevās. Piecus gadus vienmēr saņēmu stipendiju, jo man nebija trijnieku. Darba prieks mums no mammas. Burkānu vagas tik garas likās, bet vajadzēja noravēt, un viss. Kad pabeidzu mākslas skolu, mani ar to mazo izglītību norīkoja par pionieru vadītāju Bunkas astoņgadīgajā skolā. Divus gadus ar aizrautību Izriedē nostrādāju, jauniešiem tautas dejas mācīju. Par Bunkas vēstures albuma izveidošanu no rajona Izglītības nodaļas uzslavas rakstu saņēmu. Tad nāca precēšanās un vīrs mani aizveda uz Liepāju,” atceras pensionāre.

Paliek uzticīga “Kursai”
Šūšanas ražotni tekstilkombinātā “Lauma” Līvija sauca par savu darbavietu 30 gadus. Atvaļinājumā paticis ceļot, bet padomju laika sistēma bijusi tāda: drīkstēs vai ne cilvēks par savu naudu braukt uz ārzemēm, “augšā” lemts pēc savdabīgiem kritērijiem. Vienreiz Līvija nelaista tāpēc, ka par maz plāna pārpildes procentu uzrādījusi subotņikā, bet brauciens uz Vācijas Demokrātisko Republiku atteikts, jo dzīves aprakstā nebija uzrādījusi 1948. gadā mirušā tēva apbedīšanas vietu.
Kā šuvēju brigādes kultorgs aktīvā sieviete kolēģēm organizējusi dažādas izstādes. “Man patika darbs divās maiņās, jo brīvo laiku varēju daudzveidīgi izmantot. Tad nāca Atmoda un sievietes, kam jau bija 55 gadi, dzina pensijā, un arī es 1995. gadā beidzu strādāt. Labi, ka paralēli man bija vēl viens kolektīvs – “Kursa”, kur darboties.”
Līvija nekad neaizmirsīs 1980. gada rudeni, kad daiļamata meistare Erna Pumpure viņai pačukstējusi par jaunu dalībnieku uzņemšanu Tautas lietišķās mākslas studijā “Kursa”. “Sen jau to gribēju, interese bija ļoti liela, tāpēc 1. septembrī nopirku puķi un aizsteidzos pieteikties. Vispirms iemācījos aušanas pamatus. No septiņpadsmit, ko pieņēma, esam palikuši divi: es un mūsu vadītāja Ilma Rubene. Agrāk bieži piedalījos izstādēs, braucu arī uz gadatirgiem Brīvdabas muzejā, bet nu jau par grūtu pavadīt naktis teltī. Lai brauc jaunie! Iedodu tikai kādu savu darbu līdzi.”
Blūzes, krekli, gultasveļa, adatu spilventiņi, kleitas, priekšautiņi un aubes – tik daudz kas pa šiem gadiem šūts un izšūts! Lai vakaros nebūt garlaicīgi, skatoties televizoru, tiek saaustas prievītes Līvas tirgum.

Pa tējkarotei, pa spicglāzītei
Trīsdesmit gadu vecumā Līvija jau turēja rokās sava dzīvokļa atslēgas. “Pirmais vīrs nebija izdarīgs, mīlēja dzert, kopā dzīvojām, bet visu darījām atsevišķi. Valsts dzīvokļu rindā būtu jāgaida astoņus gadus, bet kooperatīvā “Dzintars 68” varēja iegādāties ātrāk. Piecpadsmit gadu laikā norēķinājāmies par dzīvokli, paralēli sakrāju naudu arī kājminamai šujmašīnai un jaunai automašīnai. Negribu sevi slavēt, bet esmu tikpat čakla kā mamma. Strādāju, lai bišķīt labāk dzīvotu.”
Reizi gadā Līvijas kundze rīko tējas vakaru. “Janvāra vidū sievietes no mūsu kāpņu telpas ar saviem rokdarbiem sanāk pie manis. Kaimiņienei iemācīju adīt uz grābekļa un veidot krokainās šalles no lentītēm. Mājas 35. jubilejā no laukiem atvedu lauku ziedus. Piezvanīju pie katrām durvīm un uzdāvināju pa pušķim. Šogad mūsu mājai 45. jubileja, ieteicu rīkot saietu otrpus Rubīna dīķītim.”
Reizi nedēļā Līvija brauc apkopt savu dārziņu Sikšņos. Viss izaudzētais tiek sakonservēts, dārzeņi pārziemo uz lodžijas. Tas ir liels atspaids pašiem, gan pietiek, ko aizvest brālim Imantam, kurš dzīvo Kuldīgā. “Imants Bulduru dārzkopības tehnikumā izmācījās par dārznieku. Māsa ieguva zootehniķa profesiju un tagad Priekulē kopj savus lopus.”
Vaigi kā rozes un nekas nesāp – tā ne katrs var teikt pirms septiņdesmit piektās jubilejas. Līvijai ir savas receptes veselības uzturēšanai. “Ja ko apņemos, to arī cītīgi daru. Piemēram, negribu būt resna, tāpēc attiecīgās Mēness fāzēs neēdu. Divas reizes dienā vingroju un daudz staigāju. Nevis čāpoju, bet nesu augumu. Dzeru augu tējas, gatavoju uzlējumus. Ik rītu pēc brokastīm ieņemu pa tējkarotei no uzlējuma, cidoniju sīrupa un medus. Un katru dienu ēdu pupiņas – lai nesāp kauli un bez zālēm holesterīns un cukurs ir savā vietā.”
Svētdienu pusdienas dzīvesbiedriem ir greznākas – ar mazu glāzīti paštaisīta kafijas liķiera, tik salda, ka lūpas līp. Asinsritei. “Ja grib naktī labi gulēt, jādomā tikai labi. Man nekas slikts nenāk prātā, visur labi gājis, un gribu, lai arī citiem ir labi.”

+ 2

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Līvija Arāja: "Čakli strādāju, lai bišķīt labāk dzīvotu"

Kategorijas