Rekurzeme.lv ARHĪVS

Izlaidumā valsis griezts pat uz kapenēm

LIENE GINTERE

2015. gada 23. marts 07:00

1893
Izlaidumā valsis griezts pat uz kapenēm

Par neskaitāmu simtu cilvēku izglītību liecina diploms no vairs neeksistējošas iestādes – Kazdangas lauksaimniecības tehnikuma. Pils apkaimē nekas vairs neliecina par to, ka mācību iestādes ziedu laikos, aptuveni sešdesmitajos gados, tur skolojās pat seši simti audzēkņu.
Tehnikums Kazdangā pastāvēja no 1930. gada līdz likvidācijai 2009. gadā, šā gada septembrī tas svinētu 85 gadu jubileju. Lai arī daži mācību procesa vēstneši ēkā vēl saglabājušies, tehnikums šobrīd dzīvo vien skolēnu un pasniedzēju atmiņās. Rudenī Kazdangas Parka svētki tiks apvienoti ar salidojumu, tiks aicināti visi absolventi, lai pils kaut uz brīdi atkal pārvērstos tehnikumā.

Grāmatvežus nomaina suņi
Šodien pilnīgi tukša stāv pils klēts, kur tehnikuma laikā pirmajā stāvā bija klases, bet otrajā atradās dzīvokļi, pastāsta Kazdangas muzeja vadītāja Ilze Holštroma, kura tehnikumā vairākus gadus strādājusi par lietvedi. “Šī ēka šobrīd ir tukša un diezgan kritiskā stāvoklī. Vienā pusē bija izbūvēti lodziņi, tie gruva nost un bija jānoņem.”
Savukārt otro pils klēti, kas vēl sendienās pārtapusi par dzīvojamu ēku, apdzīvojuši tehnikuma direktori, turpat bijis arī viņu kabinets. “Darbu nevarēja neņemt uz mājām,” smejoties piekrīt I. Holštroma. Bijis laiks, kad arī viņas kabinets atradies šajā klēts ēkā, turpat strādājuši grāmatveži, bijusi arī kase, kur studenti rindām stāvējuši pēc stipendijām. Norādes par kasi tur atrodas arī tagad, tikai telpā papīrus un naudu nomainījusi Jāņa Pavlovska suņkopības vēstures izstāde. “Šeit sēdēja grāmatvedes, agrāk visi kabineti bija pilni,” atceras tehnikuma lietvede. Kāpnes uz otro stāvu saglabājušās kopš laika, kad pils bija īsta pils. Kāpjot aug­šup, muzeja vadītāja norāda, ka kāpņu galā pie ieejas dzīvoklī vēl saglabājusies zvana poga, kas iemītniekus aicinājusi ielaist ciemiņus. Tuvāk mūsdienām skolas vadītāji ēkā blakus darbavietai vairs nav apmetušies, tad dzīvokļos izguldīja tālākus tehnikuma viesus. Tieši par šo ēku dzirdēti dažādi nostāsti, ka tur paretam spokojas, arī muzeja vadītāja pati dzirdējusi dīvainas skaņas.

Virs baroniem spēlē bumbu
Ārpusē, aiz sporta laukuma, par kura sportisko nozīmi liecina vien futbola vārtu karkass un mājiņa, kur glabāts inventārs, redzama sarkana daudzstāvu māja, kur vēl pirms sešiem gadiem dzīvoja studenti. Sporta laukumu vasarās treniņiem izmanto sporta kluba “Bandavas strēlnieki” loka šāvēji, teic “Kursas Laika” gide. Kopmītnes uzceltas aptuveni 80. gados. Vairāki ēkas stāvi ir tukši, dažos mitinās vietējie iedzīvotāji. Otrā dienesta viesnīcas ēka ir vecāka, tā celta 70. gadu sākumā un stāv pilnīgi tukša. Savukārt ēdnīcā, kas rūpēja ēdienu tehnikuma audzēkņiem un darbiniekiem, plītis nestāv aukstas, tur ēdāju pietiek arī šodien un darbojas ēdnīca SIA “Juna-1”, kas gatavo maltītes Māteru Jura pamatskolas audzēkņiem un citiem ēst gribētājiem.
Tehnikuma audzēkņi visos tā pastāvēšanas gados zinības krājuši gandrīz blakus baronu kapsētai. Kapenes, kas pēc skata atgādina paaugstinātu skatuvi ar trepītēm, padomju laiku tehnikumā arī izmantotas ķermeņa un gara stiprināšanas mērķiem – uz kapenēm bijis sporta laukums, tur notikušas teātra izrādes, izlaidumi un citi līdzīga rakstura pasākumi. Šis izvirzījums virs kungu mirstīgajām atliekām iesaukts par “zaļo teātri”, pastāsta muzeja vadītāja. Tur apglabāto baronu vārdi izlasāmi tikai muzejā, jo pirms kapeņu izmantošanas ne to tiešajam mērķim no tām noplēstas un apraktas visas piemiņas plāksnītes. Šodien “zaļais teātris” apsēts ar zālīti, par sporta laukuma līnijām nekas vairs neliecina un, domājams, muižkungi var atdusēties mierīgi, nedzirdot bumbas driblēšanas troksni.
Starp kapenēm un tehnikuma ēku aug kāds ļoti īpašs koks – korķa koks. “Tam lapas kā osim. Ja nezina, nemaz nevar pateikt. Tehnikuma laikā tam apkārt bija apvīts žogs, tomēr tas vēl vairāk pievērsa uzmanību un piesaistīja audzēkņus tam mizu parubināt. Tad izlēma, ka žogs dara vairāk skādi nekā labu, un to noņēma. Tagad ir absolventi, kuri ienāk muzejā un izsaka nožēlu, ka koka vairs nav. Tad es atklāju, ka tas joprojām ir, tikai “nomaskējies” – bez žoga,” smejas vadītāja.

Par skolu vēl liecina smakas
Tas, ka vēl ne pārāk sen pilī bijusi mācību iestāde, visspēcīgāk apjaušams pirmajā stāvā, ķīmijas noliktavas telpās – tur noglabāts lērums dažādu ķīmiskām vielām pildītu pudelīšu, kas izdala spēcīgu aromātu. “Ar tām ir problēma, jo šādas vielas vienkārši izmest nevar,” skaidro I. Holštroma un pastāsta, ka Māteru Jura pamatskola sev paņēmusi visu, ko atradusi par noderīgu, un šie ir pārpalikumi. Turpat starp ķīmijas ekipējumu vēl redzami kaudzēm augkopības un zivkopības plakātu, grāmatu un dažādu uzskates līdzekļu. Viss aktuāls vēl šodien. “Gan ar laiku muzejs kaut ko no šī izmantos,” mierina tā vadītāja un pastāsta, ka ar laiku muzejā plānotas nelielas pārmaiņas un kosmētisks remonts, tad ieplānota arī telpa tehnikuma piemiņai.
Otrajā stāvā jau vairākus gadus izvietota Boju meža muzeja ekspozīcija. Pēc tehnikuma slēgšanas ar tās izveidošanu 2010. gadā ēka atdzīvojusies. Iepriekš mācību laikā šajā stāvā atradusies gan skolotāju istaba, gan mācību klases. Bijušos studentus īpaši vilina otrā stāva balkons, uz kura kāpt studiju laikā viņiem bija liegts, teic muzeja vadītāja. Blakus klasē izvietota darbarīku izstāde, no tehnikuma klases palicis vien globuss un sekcija, kuras plauktos grāmatas nomainījuši eksponāti. Stāvu augstāk ir Kazdangas muzeja izveidotāja Ernesta Treimaņa rūpēta ekspozīcija.
Muzeja vadītāja pastāsta, ka ceturtais stāvs pilij oriģināli nemaz nav bijis, tas uzcelts tikai tad, kad celtni bija nodomāts pārvērst par skolu. “Dažādos laikos tehnikumā varēja apgūt dažādas specialitātes. Šeit skolojušies agronomi, zootehniķi, zivkopji. Šeit bija Latvijā vienīgā vieta, kur varēja apgūt zivkopību. Vēlākos gados te mācījušās sekretāres, pārtikas produktu pārstrādātāji – te pat desas ir taisītas. Mehāniķi, vides saimniecības tehniķi, zemessargi,” uzskaita muzejniece. Šogad, tehnikuma pusapaļajā jubilejā, visi šie speciālisti varēs atkal atgriezties savā skolā un kopā ar biedriem atcerēties laiku, kad tehnikumā valdīja zinību gars.