Desmit skarbi gadi svešumā

2015. gada 25. marts 07:00

174

1949. gada 25. marts daļai sabiedrības saistās ar skaudriem notikumiem. Šajā dienā uz Tores staciju kopā ar Liepājas Politiski represēto kluba biedriem dodas arī Andrējs Pāvils. Lai mestu atmiņu laipu pār izsūtījumā piedzīvoto.

Izved ar sešiem bērniem
Tas bija šausmīgi, atceroties liktenīgo 25. marta rītu, teic Andrējs. “Kaimiņu mājās “Dižķuņķi“ cilvēki kliedza, viņus paņēma pirmos. Tad visa banda – karavīri ar automātiem un divi privātie uzrādītāji – nāca pie mums. Saulīte vēl nebija uzlēkusi, kad mūsu mamma Anna sešus bērnus modināja,” tāda šī diena uzaususi Nīcas novada „Pāvilu“ iemītniekiem.
“Man, vecākajiem no bērniem, bija sešpadsmit, jaunākajai māsiņai tikai divi, bet Anna, Kate, Ilmārs un Jānis – mums pa vidu. Omamma gulēja uz gultas ar lauztu gūžas kaulu, tāpēc arī opaps netika paņemts. Zaldāts man lika iejūgt zirgus. No mantām paķērām, cik uztraukumā ar trīcošām rokām paspējām. Nīcas parkā bija dienu iepriekš savāktie puiši vecumā pēc divdesmit, viņus apmānīja – aicināja it kā tiltu būvēt. Mūsu un kaimiņu zirgi ar visiem ratiem palika savā vaļā. Kas viņus savāca, vairs neredzējām.”
Pēc dokumentu noformēšanas vēlā vakarā cilvēki sēdināti mašīnās un vesti uz Tores staciju. Par ko ģimenei 1949. gadā nācās atstāt dzimtas mājas, Andrējs joprojām nezina. “Tēvam bija 14 hektāri aramzemes un tikai divi zirgi. Varbūt nāca gaismā, ka vienreiz mamma iedeva latviešu partizāniem maizi, kad tika iebiedēta ar pistoli?”
Tas saistās ar 1945. gadā piedzīvoto. “Pēc kapitulācijas krievi Nīcas vīrus, arī tēvu Jāni Pāvilu, savāca. Laikam nebija jaunajai varai labvēlīgi. Emigrantu mājā Liepājā viņus pratināja un tad ar vilcienu nosūtīja uz Urāliem. Cits atgriezās pēc trīs gadiem, cits – nekad, bet tēvam palaimējās tikt mājās pēc pusgada. Iespējams, par pirmo izsūtīšanu parūpējās netālajās “Piekšēnu” mājās piedzīvojušais partorgs, kurš visus novēroja un ziņoja,” spriež A. Pāvils.

Tālo Austrumu virzienā
“27 Nīcas novada iedzīvotājus ielādēja slēgtā lopu vagonā ar bleķa krāsniņu. No rīta sešos vilciens atstāja Tores staciju. Nokārtot dabiskās vajadzības pirmo reizi atļāva tikai pēc diennakts, kad bijām šķērsojuši krievu zemes robežu. To skatu nevarat iedomāties! Pilnīgi klajā laukā satupuši vienā rindā vīrieši, bērni, sievietes, blakus stāv zaldāti un vaktē. Staņicās ar spaiņiem nesām uz vagoniem ūdeni. Trīs pieturās, izstāvot rindu, saņēmām zupu un “ķieģelīti””.
Galapunktu – Omskas apgabala Ņižņijomskas rajonu – sasnieguši aprīlī. Sitņokovska kolhoza nomalē barakā izsūtītajiem ierādīta telpa ar nārām. Kādai sievietei no Nīcas tur piedzimusi meitiņa. Kam pietrūcis nāru, piebāzuši maisu ar salmiem un guļvietu atraduši blakus istabā pie kalnišķniekiem.
“Vēl bija dziļš sniegs, mūs pielika pie graudu vētīšanas. Pavasarī atbrauca traktori ar dzelzs riteņiem un mani, kas traktoru pat nebija redzējis, uzlika par tehnikas piekabinātāju. Neviena jumtiņa, kur paslēpties, lietus laikā jālien zem traktora. Drīz tiku par traktoristu. Mamma šeptējās pa māju, aprūpējot bērnu pulku, bet tēva uzdevums bija pieskatīt buļļu pajūgus: ne ar mašīnu, ne zirgu tur neko nepārvadāja. Vietējiem alga bija labāka, bet mums – cik atmeta. Strādājošiem izdalīja pa puskilogramam maizes, ko ieliku pufaikas kabatā un līdz vakaram norubināju. Neviens cepums šodien neliekas tik garšīgs kā tā maizīte!“

Ziemu pārlaiž mājelē bez grīdas
Rudenī Pāvilu ģimene pārcelta uz ģerevņu. Mājeli vīri uzcēluši, pie stabiem piesitot kārtis un to starpas piestampājot ar māliem un govju mēsliem. Uz spārēm sakrāvuši velēnas. Beidzoties līdzpaņemtiem produktiem, pārdevuši apģērbus. “Krievu mājās bija grīdas, mūsējā – uz kailas zemes. No rīta ķisenis piesala pie sienas, un ūdens apsala spainī uz plīts, ko kurinājām ar zaļu malku. Nākamajā gadā ielika grīdu un uztaisīja bleķa krāsniņu. Viens no izsūtītajiem krieviem teica, ka mūsu apstākļi, salīdzinot ar viņu, ir pupu mizas: viņi izsēdināti purva malā un trīs gadus par šiem neviens nelicies ne zinis.”
Lauku brigādē Andrējs strādājis līdz pēdējai izsūtījuma dienai. Nauda izmaksāta neregulāri, ar aizkavēšanos. “Algas dienās vietējā veikalā bij’ teātris, ļaudis cits citu kopā lauza. Krievenes gāja streipuļodamas, pirkumus saceltos lindrakos un lakatos salikušas. Pēc divām dienām nauda bija pa tīro. Krievi brūvēja un dzēra brašku; kad vienā mājā tā beidzās, viss bars ar garmošku gāja uz nākamo māju.”
Krieviski puika sākumā nav pratis nemaz, iztulkot palīdzējis Sermuļu pāris no Durbes, bet lielākoties valodu no traktoristiem apguvis. Brigadieris iemācījis, kā krieviski ir “uz redzēšanos”.
“Pavāre atveda produktus, traktoristi, nogaidot, kamēr lietus pāries, turpat rosījās. Sievietei promejot, pieklājīgi, kā biju mācīts, teicu: “Iģi nahui.” Vīri smējās līdz ģībonim, bet es mierīgi sēdēju un neizpratnē skatījos viņai acīs. Tā kļuvu populārs pa visu ģerevņu.”

Hruščova atkusnis ved mājup
1956. gadā izsūtītie varējuši sākt posties uz mājām. “Oktobrī mana ģimene, visi dzīvi, pārradās, bet te bija vēl trūcīgāki kolhozi nekā Krievijā. Es vēl tur paliku, jo apprecējos ar krieveni un mums piedzima dēls Vitālijs. Olga bija no krieviem, kas cīnījušies pret padomju varu, aizbēguši uz Ķīnu un līdz ar Hruščova atkusni atgriezušies. Palaisti devāmies uz Kuzbasu, lai dažus gadus papelnītu ogļu šahtās.”
1959. gadā Lieldienās ģimene ieradusies Latvijā, bet Grobiņā izsēdināta: Liepāja taču aizliegtā zona. Nakts, autobuss aizbraucis, bērniņš uz rokas, jāmeklē naktsmājas. ‘‘Takša šoferi teica, ka Liepājā neviena pārbaudītāja nav. Pilsētā uzmeklēju paziņas, tie caur kaimiņiem sazinājās ar vecākiem. Tilts pāri Bārtai vācu laikā bija pārzāģēts, uz Otaņķiem nevarēja tikt. Tēvs un brālis ar lukturīšiem mūs sagaidīja, ar pārceltuvi beidzot tikām mājās.”
Dažas dienas sabijis “Pāvilos”, Andrējs devies uz kolhozu ‘‘Zelta zvaigzne” lūgt atļauju pierakstīties. Pie gara galda sēdošie virsnieki ar apbalvojumiem pie krūts pavēlējuši viņam 24 stundu laikā pazust no Liepājas rajona. Sieva ar dēliņu palikusi pie tēva, bet Andrēju brālēns aizvedis uz Grobiņu. ‘‘Nākamajā naktī posos tālāk. Aizputē sovhoza direktors iedeva mehanizatora darbu un istabiņu mācītājmuižā. Rudenī kopā ar ģimeni pārcēlāmies uz mājām ‘‘Pilskalni”, to saimnieki nebija atgriezušies pēc 1941. gada izsūtījuma.”

Darbs veicas arī dzimtenē
Par apzinīgu darbu padomju saimniecībā ‘‘Aizpute” priekšniecība Andrēju cienījusi, pie prezidija galda sēdinājusi. Tāpat tas bijis Sibīrijā. Ar traktoru viņš paspējis gan valsts darbu labi padarīt, gan haltūrās piepelnīties.
“Partijā neiestājos: tie cilvēki man nesimpatizēja. Daudz strādāju, lai ģimenei būtu labi. Kad pārcēlāmies uz Liepāju, Olga caur darbavietu dabūja sev dzīvokli. Puika jau bija pieaudzis, un mēs izšķīrāmies.”
Dzīvojot Liepājā, Andrējs turpinājis strādāt par mehanizatoru saimniecībā “Nīca”, ko tolaik vadījis Jānis Vilsons. Arī viņa otrā laulība beigusies ar šķiršanos. Vienīgais dēls apguvis skārdnieka amatu un uzcēlis sev māju Grobiņā. ‘‘Vitālijs beidza latviešu skolu un uzskata sevi par latvieti. Viņš apciemo mani, palīdz nomaksāt dzīvokļa rēķinus un nekad neredz uz galda pudeli. Man nekā netrūkst. Mazmeita Kristīne precējusies ar itāli un dzīvo Itālijā, arī mazdēls Mareks tur strādā. Abas mazmazmeitas latviski nesaprot. ‘‘Pāvilos” pašlaik dzīvo mana brāļa Ilmāra atvases.”
Rūgtuma un naida par izsūtīšanu Andrējam Pāvilam nav. Otrādi. Redzētie Krievijas plašumi, iepazītie daudzie un dažādie cilvēki mainījuši viņa dzīves uztveri.
Pēdējoreiz kaimiņzemi viņš apciemojis sešdesmitajos gados. ‘‘Tur ir bardaks, jo valstij nav īsta saimnieka un krievi nav darba darītāji. Ja visa zeme būtu uzarta, varētu sevi un vēl visus “melnos” pabarot. Patreizējais valdnieks – negatīvs cilvēks, jo prot tikai tankus gatavot,” secina sirmgalvis.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Desmit skarbi gadi svešumā

Kategorijas