Māca neredzīgajiem klūdziņu pīšanu

2015. gada 27. marts 07:00

388

“Jūs mānāties, neredzīgs cilvēks to nevar izdarīt! Šādu piezīmi esam dzirdējuši bieži, arī izstādē “Ražots Liepājā”,” teic pīšanas pulciņa vadītāja Liepājas Neredzīgo biedrībā Inga Gūtmane. “Uz Eiropas projektiem tieku pieņemta darbā par rehabilitētāju; kad projektu nav, nāku vairākas reizes nedēļā un palīdzu brīvprātīgi.”

Meistars no gaisa nekrīt
Pamatprasmju un teorijas apgūšanai vajag dažus mēnešus, un rezultāts atkarīgs no roku veiklības un no pīšanas tehnikas. Vienkāršāk ir uzpīt paplāti uz finiera pamatnes, bet grozu sāk darināt no krustiņa. Jo lielāks grozs, jo vairāk ribiņu vajag. Tad ar divām klūdziņām izveido viducīti, skaidro I. Gūtmane.
Neredzīgo biedrība iepērk Lietuvā vairāku šķirņu kārkla klūdziņas. Biedrības aktīvisti arī paši sākuši tās audzēt Ziemupē, taču tās stāv sagarinātas un tiks pītas nemizotas. Tīrīšanai būtu vajadzīga liela vārāmā vanna un uzparikte, caur ko klūdziņas izvilkt, bet to vēl nav.
“Kamēr nemāk, parasti sanāk šķidrāk, klūdziņas lūst, un cilvēks nervozē, sūdzas par sliktu materiālu. Astoņi līdz desmit viducīši jāuzpin, tikai tad var groza pamatā ielikt. Tālāk vajadzīgs “celms”, ap kuru ar ribām veido groza formu slāņu jeb kārtu pinumā. Interesanti, ka divi vienādi grozi nekad nesanāk! Savu pirmo darbiņu, lai kāds arī sanācis, katrs grib pārnest mājās,” novērojusi entuziaste. Mācekļu brāķīšus Inga ārā nemet, nes mājās un sprauž uz zedeņu žoga.
Veiksmīgākos pinumus to autori izmanto dāvanām, grūtākais šobrīd esot produkcijas realizācija. “Divus gadus Invalīdu biedrībai, bezpeļņas organizācijai, bija veikaliņš, bet beidzās subsidētā darba vieta. Lieldienās tirgojām “Rimi”, dažkārt gadatirgos. Tagad mūsu darbiņi pieejami Diakonijas centrā, kur ir invalīdu veikaliņš. Kam pinumi patīk, padalās ar informāciju, nāk un pasūta.”
Katra izdevība savu pinumu realizēt vājredzīgajam un neredzīgajam sniedz nelielu atspaidu pie pensijas, konfektēm sanāk, bet bizness gan ne: pat simboliskās cenas lielai daļai pircēju šķiet par lielu.

Kad vienas durvis aizveras
Inga pati pīšanas tehniku savulaik apguvusi tepat biedrībā, un tas prasījis gandrīz gadu. Šo darbu viņa iemīlējusi. “Sēdi, darbojies un ne par ko nedomā. Sava veida meditācija, līdzīgi kā adot.”
Speciālas, ar mākslu saistītas izglītības liepājniecei nav, bet ceļš līdz pīšanai bijis savdabīgs. “Mācījos 5. vidusskolā un paralēli mūzikas skolā – klavieru un ģitāras klasē. Lai kļūtu par mūzikas pasniedzēju, būtu vajadzējis studēt konservatorijā, bet izveidojās ģimene un uz Rīgu vairs negribējās braukt. Gadus četrpadsmit nostrādāju par ēdinātāju Metalurgu slimnīcā. Turpināt nevarēju veselības stāvokļa dēļ, man ir nopietna vispārēja invaliditāte. Saslimušu, darbu zaudējušu un ar traku depresiju mani atrada un uzaicināja Neredzīgo biedrības rehabilitētājas, kad tika realizēts kārtējais projekts cilvēkiem ar invaliditāti. Kādu brīdi turējos pretī, bet pielauza un sāku nākt uz pīšanas nodarbībām. Kad vienas durvis aizveras, citas – atveras, šis teiciens trāpīja kā naglai uz galvas. Agrāk gadatirgos jūsmoju par pinumiem, sapņoju iemācīties, un šī iespēja pavērās,” notikumus pirms sešiem gadiem atceras Inga.
Nu, kad roka piešauta, palielu paplāti, piemēram, sirds formā, kādu parasti pasūta jubilejām vai kāzām, viņa var izveidot četrās stundās, zemeņu grozs top dienas laikā, bet sēņu vai ābolu grozam vajag divas dienas.
Ja būtu izdevība, Inga labprāt vēl apgūtu zīda apgleznošanu, pērļošanu un papildinātu zināšanas floristikā.

“Tās ir manas acis”
Kad turpmāko projektu laikā Neredzīgo biedrība meklējusi jaunu pasniedzēju, I. Gūtmane piekritusi. “Liepājā noteikti vēl kāds pin, bet nevienam netīk krāmēties ar vājredzīgiem un neredzīgiem cilvēkiem. Es jau gadu biju komunicējusi ar viņiem, sapratusi viņu gribēšanu un spējas. Starp redzes invalīdiem ir tādi, kas neredz nemaz – melna tumsa vai tikai balta gaisma, daži redz tikai ar vienu aci, bet citiem ir noteikts redzes atlikums. Tās ir manas acis, kas ierauga vajadzīgo klūgas krāsu un novērtē materiāla kvalitāti. Kāds sataustījis nepareizi vai kaut ko izlaidis, esmu viņiem pastāvīgi vajadzīga. Vienlaicīgi daudziem nevaru palīdzēt, tāpēc vairāk par sešiem cilvēkiem grupā nevar būt.”
Liels izaicinājums Ingai bijis pirmais pinēju pulciņš, ko nācies vadīt krievu valodā. “Mājās mamma jautāja, ko es tur pati ar sevi runāju. Bija traki, jo visu, ko biju apguvusi, nācās pārtulkot. Mēs cits citu sapratām. Atsevišķs projekts vēlāk tika realizēts cilvēkiem ar citu invaliditāti. No tiem, ko piecos gados esmu apmācījusi, tikai dažiem pīšana likusies par garlaicīgu, pārējie labprāt paliktu. Kādi četrpadsmit strādā biedrībā uz vietas, tikpat – mājās. Visvaldis un Zoja mums ir tie lielie pinēji: Rīgā viņiem bija apmācība, pēc kā saņemts zeļļa statusu apliecinošs dokuments.”
Cilvēki ļoti gaidot, kad būs nākamais projekts un atsāksies nodarbības. Taču visus pīt gribētājus nevarot pieņemt: nav iespējams apmaksāt pulciņa vadītājas darbu. “Ja ir pacietība, nekā grūta šajā procesā nav,” uzskata Inga. “Redzes invalīdi no bērnības dzīves laikā daudz kam spēj pielāgoties. Turpretī tiem, kas redzi zaudē pēkšņi, acu traumas vai smagākas saslimšanas dēļ, ir diezgan traki.”
Sanita Drulle Neredzīgo biedrībā ar klūdziņu pīšanu nodarbojas jau ilgāku laiku. Kā pirmās grupas redzes invalīdei viņai pienākas valsts apmaksāta rehabilitācija, un ik gadu, tikko ir projekts, Sanita atkal var pievērsties tīkamajai nodarbei. “Invaliditāte man ir no bērnības, diemžēl pamazām paliek arvien sliktāk un šobrīd ir vairs tikai četri procenti redzes atlikuma, bet kaut ko es redzu. Inga ir laba skolotāja,” saka Sanita.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Māca neredzīgajiem klūdziņu pīšanu

Kategorijas