Raibāmuiža – "sava republika"

2015. gada 30. marts 07:00

4509

Raibāmuiža ir Durbes pilsētas daļa, kas laiku griežos nosaukumu nav zaudējusi, bet vizuālo tēlu gan. Uz kādreizējā barona īpašuma slejas daudzdzīvokļu mājas, un cilvēki dzīvošanu sauc par “mīlīgu”.

“Mums te pašiem sava republika. Ļoti skaisti, vienmēr tīrs gaiss,” stāsta Raibāsmuižas iedzīvotāja Anna. Iepirkties un citās darīšanās viņa vairāk dodas uz Liepāju, nevis Durbes centru. Tur lielāka izvēle un lētāk. Vietējā pārtikas veikalā produkti ar uzcenojumu, nav vēlamā sortimenta. Netālā Rīgas–Liepājas šoseja netraucē, bet nodrošina labu satiksmi. Viņai piekrīt Regīna Gricjuviene, kurā arī īsti nezina, kā vēsturiski šī vieta veidojusies. No avota, kas bijis jau muižas laikā, iedzīvotāji ūdeni ņemot tad, ja atgadās ķibele ūdensvadā.

Avots neaizsalst
Irma Prūse Raibāmuižā dzīvo no 1979. gada. Kolhoza laikā, uzceļot vairākas daudzdzīvokļu mājas, izveidojies ciematiņš. Viņa mīt jaunākajā ēkā. Mājas paliekot arvien tukšākas, jaunie ejot prom. “Aizbrauc gudrākie un vērtīgākie.” Taču te dzīvojot arī ļoti jaukas ģimenes ar maziem bērniem, spēcīgi zemnieki. Daļa dzīvokļu privatizēta. Autobuss pienāk “pie durvīm”, un cilvēki brauc strādāt uz Liepāju.
Raibomuižu ar Durbes centru vieno Raiņa iela, bet tai perpendikulārā Robežu iela norāda, ka mazpilsēta beidzas. “Te ir mīlīgi dzīvot,” atzīst Irma, to attiecinot uz visu Durbi, kas apvīta nozīmīgiem senatnes notikumiem un piemiņas vietām. Par Raibāsmuižas vēsturi Irma dzirdējusi stāstu, ka barona dēls ļoti gribējis dancot, bet latviešu meitas “deva kurvīti”. Tad ģērbies kā latviešu puisis – vadmalas biksēs.
Muižas avots nekad neaizsalstot, ūdens esot kaļķains, bet garšīgs. Cilvēks, kas varot noteikt enerģētiku, atzinis, ka ūdenim tās nedaudz ir.
Aizaugušais dīķis gan nav iztīrīts. Agrāk to nav darījuši, lai tur neietu un neiekristu bērni. Nu tur “čuhņa”.
Pašvaldība sagādājusi bērniem rotaļlaukuma ierīces, bet tēvi paši izveidojuši laukumu, iesējuši zālīti. Pats jaukākais bijis brīdis, kad mammas organizējušas bērnus izlasīt no grants akmeņus. Tos nesuši pat paši mazākie.

Sapūst nelasīti
Dzintra un Aldis Lējēji atzīst, ka ir nedaudz atdalīti no Durbes. “Iztikt var,” viņi saka par dzīvošanu Raibāmuižā un arī slavē satiksmi. Divi veikali, “nekur nav jāskrien, sīkumus var dabūt tepat”.
Nepatīkama esot cenu celšanās par komunālajiem pakalpojumiem. Pa dzīvokļa logu paveras skats uz plašo pagalmu, kurā vecs ābeļdārzs. To tīru uzturot sētnieks, iedzīvotāju pašu ziņā puķes mājas priekšā. Ar āboliem paradokss – tie pūst, bet lasīt nedrīkst, jo tad citi pukst. Kalvenē, kur dzīvojuši agrāk, cilvēki bijuši sirsnīgāki. Te esot atturīgi. Paši nesūdzas, bet vēro, ka jaunajiem darba nav, tie stipri dzerot un sagādājot daudz neestētisku skatu. “Ja būtu darbs, varbūt būtu citādāk,” spriež Lējēji.
Svaigākais Raibāsmuižas vaibsts ir veikals “Būvei. Saimniecībai”, kas kādreizējā pārtikas veikala telpās atvērts pagājušā gada oktobrī. Veikala vadītāja Sigita Brikmane spriež, ka nu jau cilvēki par tā esamību zina. Iegriežoties gan vietējie cilvēki, gan no apkārtējiem pagastiem. “Pārdodam no visa kā pa druskai. Ko cilvēki prasa, mēģinām sagādāt. Pastrādāsim un skatīsimies, vai ir to vērts,” atklāj Sigita. Tagad, sākoties pavasarim, prasot instrumentus dārza darbiem, gumijas zābakus, galošas.

Uzdāvina cars
Raibāsmuižas vēsturi ieskicē Durbes muzeja vadītājs Reinis Bahs. Ap 1809. gadu Liepājā bija nometināta armijas vienība, ko komandējis ģenerālis fon Kreics. Viņš gribējis precēties ar Iļģu muižas īpašnieka meitu, bet nav bijis pietiekami turīgs. Barons fon Mīrbahs iepazīstinājis Kreicu ar caru Aleksandru Pirmo, kad tas viesojies Liepājā, un cars viņam piešķīra muižu. Tās vāciskā nosaukuma Bunthoff izcelsme varot būt divējāda: no vārda “bunt” – raibs vai “bund” – savienība.
Kreici bijuši labvēlīgi pret zemniekiem. Kad vētras laikā sagāzies muižas šķūnis, materiāli novēlēti skolas celšanai latviešu bērniem. Tā izveidojusies Raibenieku skola.
Starp Raibomuižu un Durbi bijis neliels “tukšums”, kas laika gaitā apbūvēts. Kolhoza laikā muižas teritorija apbūvēta ar daudzdzīvokļu mājām. No muižas laikiem saglabājušās nelielas dzirnavas, kas malušas vēl kolhoza laikā. Joprojām urdz avotiņš, senāk izlikts ar akmeņiem. No tā dzeramo ūdeni uz savu muižu licis vest Līgutu barons, un cilvēki ūdeni tur ņemot joprojām. “Durbeniekiem ar to vajadzētu taisīt biznesu,” iesaka R. Bahs.

+ 2

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Raibāmuiža – "sava republika"

Kategorijas