Ideālo ganāmpulka apmēru nesasniegs

2015. gada 10. aprīlis 07:00

1910

Durbes novada “Kūmās 3” mītošais aitu ganāmpulks ir mainīgs – no 250 līdz 500 galvām. “Pavasaris ir jēru laiks. Aitas nedzemdē divus jērus optimālai zīdīšanai, bet vai nu vienu, vai arī trīs. Arī šajās Lieldienās pasauli ieraudzījuši trīnīši,” pastāsta saimnieks Āris Grāmatiņš.

“Labprāt turētu četrus tūkstošus aitu, tomēr tas nav iespējams, jo mūsu ģimenei piederošās zemes ir izmētātās pa visu apkaimi. Aitu pārdzīšana no vienām ganībām uz citām būtu tīrās galvas sāpes, tādēļ nodarbojamies ar graudkopību,” atklāj Ā. Grāmatiņš, kurš aitas audzēšanai pirmo reizi iepircis 1989. gadā. Jautāts, kādēļ tieši 4000 aitu, saimnieks atbild, ka tad spētu nodrošināt jēru kravu eksportam viens pats. Šobrīd kravu nespējot savākt pat visā Kurzemē.

Saimniecībā katrs jērs no svara
“Šopavasar aitu dzemdībās bija daudz nelaimīgu gadījumu. Vistrakākais – pēc neveiksmīga ķeizargrieziena nomira gan aita, gan trīs no četriem jēriem. Pirmos divus aita piedzemdēja, viens bija miris, bet atlikušie divi bija sapinušies. Operācija neizdevās,” nelaimi atceras saimnieks, tomēr turpat steidz rādīt Lieldienu prieku – trīnīšus – jērus, kuri pasauli ieraudzījuši Lieldienu rītā. Katrs jērs ir no svara, jo pārdodot par to var saņemt līdz 80 eiro, bet teķis maksā 1000 eiro.
Ā. Grāmatiņš atzīst, ka darba nekad nav trūcis. “Es tagad saimniecībā esmu tāds kā sakarnieks. Dēlu un strādnieku izvadu uz lauka un palaikam sazinos, ko kuram vajag. Tad arī pievedu nepieciešamo – ir ko noskrieties,” stāsta saimnieks. Graudkopība saimniecībā ir otra nozare un nodrošina saimniecības līdzsvarotu darbību.
Aitkopību Ā. Grāmatiņš pilnībā uzrauga pats. “Kūmās 3” Latvijas melngalvaino aitu vairs neuztur kā tīršķirni. “Viņas jau man sajauktas ar ‘Tekseli’. Tā ir gaļas šķirne, un rezultāts ir daudz labāks. Pie mums Latvijā daudzas lietas cenšas saglabāt Ulmaņlaiku modē. Zemes reforma, piemēram, ir neizdevusies. 100 hektāru saimniecības šodien nevar pastāvēt. Tas pats ir ar aitām – paliks izdevīgās šķirnes,” lēš Ā. Grāmatiņš.

Vietējās krusto ar ārzemniekiem
Latvijas melngalves Ā. Grāmatiņš krusto ar ārzemju šķirnēm jau sen, jo novērojis, ka pašmāju aitām tendence uz aptaukošanos. “Kurš tad vēlas treknu aitas gaļu pirkt?” piebilst saimnieks.
Jaundzimušos jērus tur atsevišķi kopā ar māti, bet pēc tam sadala pa vecumiem. Jēriņi, kuru mātēm trūkst piena, jābaro no pudelītes. Tas biežāk gadās, ja piedzimuši vairāk par diviem jēriem vai arī aitas nav pienīgas. Jērus no mātēm atšķirs, vedot uz vasaras ganībām.
“Latviešiem vēl daudz jāmācās un, galvenais, jāmācās sadarboties. Reiz tirgū dzirdēju, kā mani uzrunāja par konkurentu. Mēs nevaram būt konkurenti, jo esam kolēģi. Latvijas aitkopji saražo nepietiekamu daudzumu, lai nodrošinātu eksporta piegādes atsevišķi, tādēļ ir jāsadarbojas,” uzsver Ā. Grāmatiņš pēc aitkopības jomā pavadītā ceturtdaļgadsimta.

+ 7

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Ideālo ganāmpulka apmēru nesasniegs

Kategorijas