Prom aizbrauc ar vilšanos, atgriežas – bez aizvainojuma

2015. gada 15. aprīlis 07:00

3720

Prom aizbrauc ar vilšanos, atgriežas – bez aizvainojuma

Vītolu ģimenē aug četri bērni, un dzīvi Latvijā viņi atsākuši Kazdangas muižas bijušajā klēts kompleksā “Eglaines”, kur labu laiciņu valdīja posts un sabrukums. Namā no vārtiem līdz pat namdurvīm gadiem auga krūmi un, lai tiktu mājā, vajadzēja ko vairāk par mačeti.
Stāstu par ģimenes aizbraukšanu no Latvijas uzsāk Kristīne Vītola: “No Kuldīgas pārcēlāmies uz Ventspili, bet tas bija tikai sākums ceļojumam 2006. gadā uz Īriju. Ekonomiskā krīze lika pārvērtēt daudz ko, tostarp varēšanu sagādāt ģimenei iztiku.” “Tā bija vilšanās par daudz ko. Bijām jauni un gribējām lietas un dzīvot dzīvi. Aizbraucot mums bija divi bērni. Šķiršanās no dzimtenes nebija viegla. Paši uz savu galvu noteikti nebūtu braukuši, bet mans brālis jau bija Īrijā un aicināja mūs arī,” atminas Raitis Vītols.
Aizbraucot bijis noīrēts dzīvoklis uz nedēļu, kuras laikā bija jāatrod darbs. Raitis to arī atradis, neprotot ne vārda angļu valodā. “Man bija vārdnīciņa. Parādu viņam, ko gribu teikt, un šis vārdnīcu otrādi un rāda man vajadzīgo.
Sapratāmies, pieņēma mani īrs darbā un pēc manis ņēma tikai latviešus. Beigās viņa mazajā uzņēmumā strādājām trīs latvieši,” savu darba meklēšanas pieredzi atceras R. Vītols.

Īrijā paliek bērnu dēļ
Sociālo garantiju jomā Īrija ir krietni priekšā Latvijai. “Šeit bērnu pabalsts ir desmitnieks, bet tur 150 eiro. Latvijā minimālā alga ir 320 eiro, bet tur 600 eiro ir minimālais ienākums uz galviņu ģimenē. Mums Īrijas valdība mazliet piemaksāja, jo bijām seši ģimenē. Ja runājam par cenām, tad pārtika šeit maksā mazliet dārgāk, saimniecības preces ir par ceturtdaļu dārgākas, bet bērnu preces ir trīs reizes dārgākas,” valstis salīdzina K. Vītola. Viņa tikko bijusi veikalā, kurā redzējusi zīdaiņu rāpulīti par septiņiem eiro. “Īrijā par to naudu varēja nopirkt trīs, iespējams, piecus rāpulīšus. Par bērnu apavu cenām nav vērts runāt, tās Latvijā ir kosmiskas,” piebilst R. Vītols.
K. Vītola uzskaita vai desmitu daudzbērnu latviešu ģimeņu tikai savu paziņu lokā Limerikā vien, kuras Īrijā dzīvo tikai tādēļ, lai bērni būtu pārtikuši. Kā piemēru viņa min Anitas Šuplinskas septiņu bērnu ģimeni. A. Šuplinska vada tautas deju kolektīvu, kas jau ieguvis tiesības uzstāties Dziesmu svētku lielajā estrādē. “Aizputes novadā vēl neesam atraduši bērniem deju kolektīvu, bet tas noteikti būs,” saka R. Vītols. Jautāti, vai būs vēl mājās braucēji, Vītoli šaubīgi groza galvu. “Pasaule galvā jāapgriež ar kājām gaisā, lai atgrieztos Latvijā. Mēs to izdarījām, bet par citiem spriest grūti,” saka R. Vītols.

Ne valsts, bet zemes vārdā
Atgriešanās dzimtenē ir visas dzīves filozofijas jeb domāšanas maiņa. “Mēs zinājām, ka neviens mums ceļu rozēm nekaisīs. Par Latvijas valsts reemigrācijas programmu jautājām oficiālām valsts amatpersonām, ko tā mums varētu līdzēt, un saņēmām konkrētu, cilvēcisku atbildi: “Pilnīgi neko!” Tā ir patiesība, ar kuru jārēķinās. Latvijā nav kārtības, nav naudas un ir ļoti daudz birokrātu. Ļoti, ļoti daudz. Bet mums daudz ir palīdzējuši tepat uz vietas – Aizputes novadā, Kazdangas pagastā. Daudz informācijas pirms atgriešanās atradām Limerikas latviešu kopienā un Latvijas vēstniecībā,” atklāj K. Vītola. Īpaši mamma atceras Kazdangas pamatskolas skolotāju degsmi, palīdzot vecākajiem zēniem tikt uz ceļa mācībās. Skolotāja Ilga Bloka sūtījusi visu nepieciešamo, Vītoliem vēl esot Īrijā. Šobrīd mazais Edvards jau dabūjis vietu bērnudārzā un braukāšana uz Aizputi izpaliks. “Strādāju Kuldīgā. Tas nebija grūti atstāt Edvardu Aizputes Samariešu biedrības audzinātājām, jo bija pa ceļam, tomēr bērnudārzs ir tepat Kazdangā,” priecājas K. Vītola.
R. Vītols pauž, ka Latvijā atgriezušies ne jau tādēļ, ka kāda no Latvijas valdībām būtu aicinājusi. “Atgriezāmies dzimtajā zemē, zem Latvijas debesīm, lai te dzīvotu laimīgi,” uzsver saimnieks. Pārdot valsti nozīmē arī notirgot tās pilsoņus ārvalstu darba tirgos, ar Vītoliem tas nav izdevies.

Sapņu nams džungļos
“Visvairāk mums šeit ir palīdzējuši ļaudis, kas nesaņem lielas algas. Pagastā daudz dod padomu, palīdzēja skolotāji, kaimiņi,” saka R. Vītols.
“Savu māju esam gribējuši vienmēr. Jau 2012. gadā izlēmām, ka Latvijā ar četriem bērniem iespējams dzīvot tikai laukos, kur piemājas zemē varam izaudzēt nepieciešamo pārtiku. Mājas meklējumi aizņēma laiku. Dzīvokli Ventspilī vēl aizvien mēģinām pārdot. Bija dažādi piedāvājumi, bet šo māju ieraudzījām 2013. gadā, vienu dienu pirms aizbraukšanas uz Īriju. Māja bija tas, kas vajadzīgs. Lai arī ieaugusi krūmos līdz durvīm, tā bija īstā māja,” stāsta K. Vītola.
“Atgriežoties nolēmām nolikt malā aizvainojumu, domas par papīriņiem – naudu. Nolēmām, ka vienkārši jādzīvo Latvijā, un mums veicās, ka atradām šo pa pusei sabrukušo ēku kompleksu. Bija piedāvājums iegādāties Līvānu māju par 12 tūkstošiem, bet visu summu nevarējām segt. Solījām pārdot dzīvokli Ventspilī, bet māju mums nepārdeva. Jurists paskaidroja, ka četru bērnu ģimeni no mājas izlikt nebūs iespējams, ja nemaksāsim atlikušo. Labi vien, ka tā iznāca, jo kredīts radītu nevajadzīgu saspringumu. Tagad lēnām remontējam šo māju, un ar laiku te būs labāk nekā baronu laikos. Mūris celts 1825. gadā un nostāvēs vēl 200 gadu,” lēš R. Vītols.

Justies laimīgam ir jāmācas
“Nav augstākas vērtības par ģimeni. No tās sākas dzimtene un laime, tajā dzīvojot. Būt laimīgam ir jāmācās, jo, kad braucām prom, bijām vīlušies,” stāsta K. Vītola. “Domas par mūsu valsts aplamību, par naudu, kuru vienmēr vajag, atstājām Īrijā,” saka R. Vītols. Abi atzīst, ka prom devušies kopā un atgriezušies kopā, jo tāda bijusi viņu kopējā izvēle. “Mēs atgriezāmies stiprāki un vairāk. Divreiz vairāk, ja skaita ne tikai bērnus, bet arī mūsu suņukus. Kopīgi pārbaudījumi stipros norūda,” piebilst saimniece, atklājot, ka redzējusi, kā tie, kuri uz Īriju braukuši peļņā vieni, zaudē saikni ar ģimeni un šķiras.
“Justies laimīgiem ir jāmācās un jādara tas ir kopā. Ja jūs zinātu, cik jauki ir pie šīs mājas iziet pagalmā visiem kopā, kad jau nakts, un apsēsties, lai raudzītos zvaigznēs pēc padarīta darba. Tā ir mūžība, cerība un uzvara vienlaikus. To nevar nopirkt ne par kādu Īrijas naudu vai ieraudzīt TV kastē. Tā sajūta ir mazliet naiva, bet tik vajadzīga. Neviens mums to vairs neatņems,” pārliecināti saka K. Vītola.
Uz atvadām “Kursas Laikam” ģimene apkampusies skandē: “Mēs esam Vītoli, mēs visu varam.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Prom aizbrauc ar vilšanos, atgriežas – bez aizvainojuma

Kategorijas