Ar pasaules vējiem burās

2015. gada 17. aprīlis 07:00

260

Andreju Jaunzemu daudzi pazīst kā spilgtu pedagogu un arī kā laipnu un erudītu ekskursiju vadītāju. Pasaules iepazīšana sākusies kā Jaunzemu ģimenes vaļasprieks. Mācību un pieredzes apmaiņas braucieni. Paplašinot tūristu apvāršņus individuālā komersanta statusā, Andrejam izkristalizējusies atziņa, kuru “kompāniju” dēļ ir vērts pūlēties.

Favorītes – Austrija un Islande
Andreja iecienītākais galamērķis ir Austrija – draudzīgās attieksmes dēļ. “Pirms divdesmit gadiem man, padomju cilvēkam, bija grūti saprast tādu pretimnākšanu un uzticēšanos. Aizrakstīju uz Vīni, un turienes tūrisma birojs atsūtīja laipnu ielūgumu un materiālu paketi, ko joprojām izmantoju. Jāmaksā bija tikai pēc ierašanās.”
Ceļotājs uzskata, ka atzinības vērta ir austriešu prasme pastāvēt par savu zemi un kultūru. Marija Terēzija jau 18. gadsimtā atcēla dzimtbūšanu un ieviesa obligātu sešu klašu izglītību, kamēr Latvijā tiktāl nebija vēl 20. gadsimta sākumā. “Kopā ar bērnudārzu audzinātājiem bijām iepazīt izglītības sistēmu Austrijā, Nīderlandē un Vācijā. Vislabāk bija Austrijā: mazāk augstprātības.”
Halštate – šarmants ciematiņš, kas slavens ar pasaulē vecākajām sāls raktuvēm, Donava un, protams, krāšņā daba. Uz Austriju pieredzējušais gids aizvedis pārdesmit grupas, piedāvājot sešu dienu ekskursiju, kas nav pārāk dārgs prieks. Pats nereti sēdies lidmašīnā tikai ar vienu mērķi – apmeklēt Vīnes operu.
“Uz katru izrādi ir dabūjamas arī 530 stāvvietas, ko uzrauga speciāls darbinieku štats. Jūs nopērkat biļeti stāvvietā, tas maksā trīs līdz četrus eiro, un stundu pirms sākuma aptinat ap stieni savu mutautiņu. Nevienam neienāk prātā līst bez rindas. Tie bija krievi no Maskavas, kas sajauca kārtību operā. Viņus izraidīja, pirms tam atvainojoties: piedodiet, bet pie mums tā neuzvedas.”
Kad Vīnes operas veikaliņā latvieši pirkuši Elīnas Garančas ierakstu, viņiem atbildēts latviski. Meitenes valodu apguvušas tikai slavenās operas dīvas dēļ.

Ziemeļblāzmu nevar pasūtīt
Eksotiskajā Islandē Andrejs pirmo reizi nokļuvis kopā ar dzīvesbiedri. Maršrutu, protams, meklējuši paši. “Islandes teritorija ir krietni lielāka par Latvijas, bet iedzīvotāju skaits tikai 300 tūkstoši. Reikjavīkā ir viena no pasaules dižākajām teātra un operas hallēm “Harfa”. Kas par arhitektūru, dizainu un akustiku!” jūsmo klasikas feinšmekers.
Andrejs neslēpj, ka viņa un tūrisma firmas “Impro“ ceļošanas koncepcija stipri atšķiras. “Cilvēkiem, kas dzīvoja blakus viesnīcā, pavisam cita pasaules uztvere. Ja neviens no grupas neaizgāja uz operu “Trubadūrs”, tas parāda gan viņu, gan firmas vadības attieksmi.”
Islande piesaistījusi arī ar mežonīgo dabu – geizeriem, zilo lagūnu, ūdenskritumu. Un spēcīgo vēju, kas var noslaucīt autobusu no ceļa. “Kādā no etnogrāfiskajiem muzejiem ir baznīciņa, kuras saimnieks, vīriņš ļoti cienījamos gados, nedaudz saprot latviski un, izdzirdot mūsu valodu, atbraucējiem vienmēr liek dziedāt latviešu dziesmas. Kopīgais mums laikam – vikingi,” spriež pieredzējušais ceļotājs.
Vilšanos Islandē sagādājis vien dārgais brauciens ziemeļblāzmas aplūkošanai. “Tās vienkārši nebija: ziemeļblāzmu jau nevar pasūtīt. Labāk būtu vēlreiz noskatījies “Trubadūru”, jo karavīru koris tur labākais no manā mūžā dzirdētajiem!”
Spānijas robežu Andrejs šķērsojis reizes astoņas. “Lai zinātu, ko citiem rādīt, vispirms aizbraucām abi ar sievu – izpētīt, izzināt un izjust. Barselonu vērtēju ļoti augstu: Gaudi arhitektūra, Barselonas strūklakas. Ir vērts apskatīt iespaidīgo dubulto cietoksni Karkasonu, kur latvieši parasti nebrauc.”

Ar tiem, kam nevajag pusstopu
Vislabāk gida pūliņus novērtējot skolēnu grupas, ja vien pusaudži ievēro nosacījumu brauciena laikā nelietot čipsus un saldinātos dzērienus: tikko vienam no trīsdesmit bērniem ir problēma, tā skar visus.
Otrā pateicīgākā kompānija esot cilvēki gados. “Viņi pieņem visu, ko gids rāda un stāsta, un viņiem trīs reizes dienā nevajag pusstopu. Bet ar pašvaldību pārstāvjiem gan vairs nekur nedošos. Tie mēdz pieprasīt “Radisson SAS” komforta līmeni, ko nevar atļauties, un arī kasti šņabja. Un atklāti saka, ka brauc atpūsties, nevis kaut kādā tur ekskursijā. Tad man nav jēgas pūlēties.”
Norvēģijā ekskursijas vadītāju pārsteigusi tūrisma biroja “Mārītes” pārstāvju attieksme. “Vakarpusē iebraucām kempingā. Nākamajā rītā bija paredzēts kāpt kalnos un braukt ar laivām, tāpēc vajadzēja agri izbraukt. “Mārīšu” autobuss nostājās tieši priekšā mūsējam. Kad lūdzu atbrīvot ceļu, atcirta, ka tā nav viņu problēma. “Mārīšu” maršruti ir cēlušies no mana piedāvājuma – viņu censones pirms gadiem desmit brauca kopā ar mani. Nu jau esmu pensijā, ar tūrismu turpmāko dzīvi negatavojos saistīt, bet smuki no viņu puses tas nav,” sirmā kunga balsī ieskanas rūgtums.
Lielākā grupa – sešdesmit cilvēku – bijusi, ceļojot divstāvu autobusā. Un kur nu bez kurioziem! “Grācā mums viens pazuda: bija par daudz paņēmis uz krūts. Meklējām, meklējām un tad ziņojām policijai. Policisti mierināja, lai neuztraucos: pieaugušajam jāatbild par sevi pašam. Devāmies tālāk un vēlāk no vēstniecības paziņoja, ka ir atradies – pamodies krūmos.”

Uz Liepāju caur Ropažiem
Ar Daci, topošo dzīvesbiedri, Andrejs iepazinies, studējot Latvijas Universitātē, abi dziedājuši korī “Gaismas pils”. Pie vecākiem Rīgā dzīvot nav gribējuši un pieņēmuši Ropažu piedāvājumu. Andrejs Ropažu vidusskolā pasniedzis matemātiku un vēsturi, bet Dace – angļu valodu. “Kolosālā vecā muižā mums iedeva istabiņu. Ziemā auksti, toties bija malka, ar ko iekurt krāsni. Ūdens akā, bet, lai tiktu klāt, ledus jāizdauza. Toties mežā ogu un sēņu papilnam, un Lielās Juglas krastā pavasarī tik burvīgi ziedēja ceriņi un purenes!” kopdzīves sākuma romantiku atceras pedagogs.
Visas trīs Jaunzemu atvases ir ropažnieki. Andrejam bijis tiem laikiem progresīvs projekts “Lauku skolas modelis”, ar to viņš Cēsīs uzstājies Vispasaules latviešu skolotāju saietā. Ideja bijusi bērnus sadalīt pa spēju līmeņiem – A, B un C , lai katrai grupai būtu atšķirīgas prasības.
Jau tolaik Jaunzemu ģimenei paticis ceļot, taču 1991. gadā tas vēl bijis pietiekamai dārgs un sarežģīts prieks. Vietējā pasu galda priekšniece paudusi sašutumu: kas te būs, visi sāks braukt uz ārzemēm! “Bet Vācijā ieraudzītais kapitālisms nepārsteidza: tajā jau dzīvojām. Lai skolotājs vasarā varētu ar bērniem aizbraukt uz ārzemēm, naudu piepelnīju piemājas dārziņā. Katru rītu mugursoma pilna ar sīpoliem un ar autobusu prom uz Matīsa tirgu. Ziniet, rentējās!”
Tenisa treneris, tolaik Latvijas labākā rakete Aivars Rozentāls pratis aizraut daudzus jaunos ropažniekus, arī Jaunzemu dēlu Mārtiņu. Kad leģendārais treneris pārcēlies uz Liepāju, viņam sekojusi visa Jaunzemu ģimene. Dacei Jaunzemei 5. vidusskolā piedāvāts angļu valodas skolotājas darbs, Andrejs strādājis ar RTU Mācību zinātniski tehniskā kompleksa audzēkņiem. Drīz Dacei piešķirta Fulbraita stipendija, un gadu ģimene nodzīvojusi Losandželosā.
“Tagad ceļojam priekš dvēseles. Kopā ar sievu pērn devāmies uz operas festivālu Zalcburgā, šogad brauksim atkal.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Ar pasaules vējiem burās

Kategorijas