Fotoaparāti – mūža līdzgaitnieki

2015. gada 17. aprīlis 07:00

1698

“Ar digitālo aparātu fotografēt var katrs, pat pērtiķītis: parādi tik, kura poga jānospiež,” smej pensionētais pedagogs Kārlis Birznieks. Ap četrdesmit seni verķi, kas ierūmējušies kazdandznieka grāmatu skapī, paģērējuši pavisam citas prasmes un iemaņas.
Amerikāņu fotoaparāts “Zeiss Ikon” un Krievijā ražotais “Moskva-2” izskatās līdzīgi kā dvīņubrāļi. Tāda tehnika, izmantojot filmiņu 6×9 vai 6×6, esot lietota pirms un pēc Otrā pasaules kara. Kurš pirmais tādu modeli izgatavojis? “Krievs. Kā gan citādi. Krievs taču nekad nešpiko!”
“Bald” ir no tās pašas šnites, tikai citāda vaļā dabūšana, sirmais kungs vērš uzmanību uz izbīdāmo fotoobjektīvu, kas atgādina plēšas. Laika un lietotāju nobružāts arī “Komsomoļec“.

Pielabinās ar “svešu” mantu
Interese par foto jomu Cīravā dzimušajam Kārlim sākusies Dzērves pamatskolā. “Klases audzinātājam Viktoram Lagzdiņam bija grāmata ar eksponēšanas tabulām, cits skolotājs bija nopircis spoguļkameru “Ekza”. Kad ieraudzīju nobildēto ābeļu ziedēšanu, biju sajūsmā. Vēlāk jau pats aktuālākos notikumus skolā un klasē iemūžināju ar “Fed-2”. Attāls radinieks Pavītols, kuram Liepājā bija fotodarbnīca, man nopirka “Komsomoļec” par septiņdesmit astoņiem rubļiem. Bilžu taisīšanai vajadzīgās sarkanās lampas vietā izmantoju spuldzi, ap ko aptinu sarkano kaklautu. Kad tiku pie kārotā “Zorkija”, tas izrādījās brāķis. Nedēļas laikā izārdīju un sataisīju: nebija jau citas izejas,” atceras fotoentuziasts.
Braucot ar klasi ekskursijā pa Kurzemi, Kārlis iepazinies ar rajona avīzes fotokorespondentu Albertu Segliņu, nākamo rūpnīcas “VEF” direktora vietnieku, kurš zēnam atļāvis pafotografēt ar savu “Kodak”.
Pēc Aizputes vidusskolas absolvēšanas lauku zēna ceļš vedis uz Liepājas Pedagoģisko institūtu. Mērķis – kļūt par fizikas un matemātikas skolotāju. “Pirmais izlaidums, starp citu!“ palepojas pedagogs.
Kopš iepazīšanās ar Liepājā populāro fotogrāfu Aivaru Āķi viņš arvien centies paplašināt teorētiskās zināšanas, lasot speciālo literatūru. Prāva kaudze ar žurnāliem “Sovetskoje Foto” joprojām glabājas kazdandznieka dzīvoklī.
Par aizsākumu fotoaparātu kolekcijai var uzskatīt aizputnieka Jāņa Oškāja dāvāto “Ļubiteļ”. Pārējie atnākuši pa visādiem ceļiem. “Kāds skolnieks, mans radinieks, neattaisnoti kavēja stundas. Lai pielabinātos, viņš man iedeva kameru “Fotokor” – pirmo krievu korespondentu aparātu. Vēlāk gan pikts ieradās puiša krusttēvs un aparātu savāca, jo puika to bija paņēmis bez atļaujas. Reiz, sēdot pie šķūnīša Valtaiķos, ieraudzīju, ka bērni pa dubļiem velk šņorītī iesietus saplīsušus fotoaparātus “Škoļņik”. Trīs aparāti ar spoguļkamerām atrasti nojaucamu māju bēniņos.”

Tanks, dubļi un motorzāģis
1958. gadā pēc augstskolas sekojis norīkojums darbā uz Kazdangas lauksaimniecības tehnikumu – mācīt fiziku un metroloģiju. Pirmie audzināmie – zootehniķi – beiguši skolu 1962. gadā, un iemūžināt izlaiduma norises ieradies par labāko Latvijas fotogrāfu dēvētais Krišs Rake. Gatavās fotogrāfijas leģendārais meistars Birzniekam atsūtījis ar pagodinošu norādi: “Ļoti cienītam konkurentam.”
K. Birznieka vadītā fotopulciņa dalībnieki bildējuši ar fotoaparātiem “Smena” un Latvijas tehnikumu audzēkņu darbu konkursā uzslavēti par veiksmīgu kompozīciju.
Radošs cilvēks pamanās ieraudzīt raksturu un faktūru arī ikdienišķajā. Saglabājies Džūkstes Tehnikas muzejā bildēts sešdesmit tonnu smagā krievu tanka “JS-3” attēls un daži skolotāju konferencē apbrīnoti fotodarbi, piemēram, “Sievastēvs ar motorzāģi”, “Dubļi Valātas dīķī” un “Meitiņa ar vardi”.
“Tehnoloģijas gan vienkāršākas, gan sarežģītas, bet interesantākais bija melnbaltā attēla tapšanas process. Jāievēro noteikta temperatūra, laiks un daudz kas jādara pilnīgā tumsā. Sākumā bildes attīstīju tehnikuma ēkas pažobelē, tad klasē, aizklājot logus. Vēlāk kopā ar novadnieku Ernestu Treimani bilžu sērija tapa klubā.” Tehnikumam K. Birznieks veltījis visu darba mūžu un 40 gadus Kazdangā darbojies kā vēlēšanu komisijas priekšnieks.
“Visus savus audzēkņus atcerēties nav iespējams: turpat pusgadsimta laikā to varētu būt aptuveni astoņi tūkstoši. 2009. gadā, kad tehnikumā nenokomplektēja pirmo kursu, mācību iestāde tika slēgta. Tas bija laikā, kad strādājošam pensionāram atņēma 70 procentus pensijas. Uzrakstīju atlūgumu.”

Jaunajiem nav intereses
Foto lietpratējs rāda krievu pusautomātisko “Sokol” un teic, ka to atdevis viņa audzēknis Brūveris, kurš dzīvo un strādā ārzemēs. Daudzi aparāti ir audzēkņu dāvināti. Paturēt rokās, paklikšķināt joprojām esot interesanti. Pēdējais Kārļa pavadonis bijis “Kodak” ar mazu plēšu izvirzītu objektīvu, taču nu jau fotografēšanu esot metis pie malas. Labāk tīkot lasīt un paminēt krustvārdu mīklas. Eksakto zinātņu pārstāvis pieņēmis izaicinājumu – iedraudzēties ar datoru, ko meita atvedusi.
“Gandrīz visi kolēģi jau zem zemes, ko tu darīsi – aizlaižas. Man jau arī 79 ar pusi.”
Par labāko laiku mūžā viņš sauc vidusskolas gadus. Sākoties darba gaitām, abi ar dzīvesbiedri, vācu valodas skolotāju, rāvušies vaiga sviedros. “Režīms bija tāds, ka atjēdzies – mūžs jau galā, bet nekāda bagātība nav sakrāta,” nopūšas pedagogs.
Zināšanas par fotolietām nodot tālāk neesot īsti, kam: jaunajai paaudzei trūkstot intereses. Vai pāries selfiju mode un atgriezīsies melnbaltā foto māksla, sarunas biedrs neņemas prognozēt. Papildināt kolekciju viņš īpaši neraujas, vien apsver iespēju pieņemt aizputnieka Valda Berga piedāvāto vēstures liecību. Kas ar fotoaparātiem notiks tālāk, nav domājis.
Iespējams, lemšanu uzticēs meitām Ilzei un Dacei, kuras gājušas vecāku pēdās un māca literatūru Apriķu un Jaunlutriņu skolā.

+ 1

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Fotoaparāti – mūža līdzgaitnieki

Kategorijas