Rekurzeme.lv ARHĪVS

Zane Kugrēna: Mainoties pašam, mainās viss

VALIJA BELUZA

2015. gada 22. aprīlis 07:00

2780
Zane Kugrēna: Mainoties pašam, mainās viss

Kad divi jauni liepājnieki Andris Kalns un Zane Kugrēna pirms četriem gadiem pārcēlās uz dzīvi Gaviezes pagastā, viņu draugi un paziņas neizpratnē raustīja plecus. “Visas ezoteriskās lietas mudina doties prom no pilsētas,” iemeslu atklāj Zane, “Saviem spēkiem būvējam koka karkasa māju. Mans vīrs, pēc izglītības amatnieks, ar savu brāli to gandrīz ir pabeiguši, “Pilskalnos” jau dzīvojam.” Ģimenīte sakuplojusi – vecākajam dēliņam divarpus gadi, otrajam – seši mēneši.

Alkohola vietā – talkošana
Pēc kāzām jaunā sieva palikusi savā uzvārdā. “Jautājām numerologam, kā mums labāk darīt. Izvērtējot visus variantus, izrādījās, ka labākais ir palikt katram savā uzvārdā. Duglasam un Lūkasam ir mans uzvārds, arī tāpēc, lai būtu Kugrēnu dzimtas turpinājums, vīrs tam piekrita. Mums nav gredzenu, kāzas notika ceturtdienā un noteiktā diennakts stundā, un man bija spilgti dzeltena kleita. Tādi dīvainīši mēs esam!”
Zane uzskata, ka dzīvē katram pienāk lūzuma punkts, kad jāizvērtē: vai nu gluži pats esmu rīkojies, kā vajadzētu, vai arī pie tā, ka neiet, vainoju visus citus. Un valsti. “Nelietojam alkoholu, narkotikas, nesmēķējam. Kad sāku satikties ar Andri, biju tikai apgrābstījusi teoriju, bet vīrs pavilkās man līdzi.” Zane neslēpj, ka kardināli mainījies draugu loks. Pat it kā tuvi draugi teikuši – ja jūs nelietojat alkoholu un neēdat gaļu, kā mēs pavadīsim kopā vakaru? “Tas ir bēdīgi, ka daļa sabiedrības prot komunicēt tikai caur tusiņiem, apreibinošām vielām,” nopūšas cita ceļa gājēja. Pēc aptuveni četru gadu atsvešinātības daži draugi tomēr atgriezušies. “Abu mazo dēļ izpaliek vakara un nakts pasākumi, to vietā mēdzu aicināt uz talku laukos. Šobrīd viss ir pakārtots bērniem, tāpēc arī labāk saprotamies ar ģimenēm, kurās ir mazuļi.”

Novērtē kritienus un klupienus
Pavērsienu dzīves uztverē ietekmējuši gavieznieki Andris un Egija Skujiņi. “Mēs draudzējamies, bieži braucām ciemos pie nākamajiem vedējiem un lauku īpašumu Gaviezē lielākoties viņu dēļ nopirkām. Uz jautājumu, kāpēc to izvēlējāmies tādā vietā, ne, piemēram, Nīcas pagastā, atbildēju, ka jūra taču nāk virsū un gribu, lai māja būtu arī maniem mazmazbērniem. Turklāt manas mammas Zaigas ģimene ir no Bunkas, pie Vārtājas kapiem mums bija lauki.” Gaviezes bērnudārzā rindas neesot, bet līdz trīs gadu vecumam Duglass un Lūkass tikšot audzināti mājās. Par to, lai puikas būtu pieskatīti, kamēr vecāki strādā, rūpējas galvenokārt Zanes mamma, periodiski pieslēdzas arī vīra māsa.
Pēc augstskolas beigšanas Zane bijusi pārliecināta, ka strādās attiecīgā jomā, bijusi biroja vadītāja, klientu menedžere. “2009. gadā, kad pienāca krīze, iepriekšējā darbavietā bija variants strādāt 16 stundas diennaktī un pelnīt neko. Tā kā sevi mīlu un organisms signalizēja ar veselības problēmām, pieņēmu lēmumu. Sešus mēnešus biju bez darba, gāju bezdarbnieku kursos, bet visi mani urdīja, kāpēc nemācu dejas. Mans iepriekšējais vīrietis bija deju skolotājs, kopā izveidojām deju klubu. Bet dzīvē nekas nav nejauši. Viss ir nolemts no augšas, mēs tikai izpildām savas lomas un uzdevumus. Dažs labāk, attīstot sevi, cits vairāk pavelkas uz zemes dzīves labumiem. Tagad saku viņam paldies par visu, ko māku. Jo septiņus gadus dažādos ampluā biju viņa deju zālē. Esmu pateicīga arī par to, ka mani salauza, jo nokļuvu pie šī dzīvesveida. Un satiku savu vīru, ko pirms gadiem nebūtu novērtējusi.”
Attiecībām beidzoties, krusts tika pārvilkts arī dejošanai. Tomēr krīzes augstākajā punktā Zane reģistrējās kā pašnodarbinātā un Liepājā izveidoja balles deju grupu ar četriem deju pāriem.

Dejo no trīs gadu vecuma
“Sapratu, ka Liepājā vīrieši uz dejošanu ir kūtri, toties sievietes to dara labprāt. Kāda tur strādāšana, ja ir trīs vīrieši un padsmit sievietes! Nedod dies, jāpamainās, tad ir greizsirdības scēnas,” Zane pamato, kāpēc 2010. gadā paralēli izveidojusi deju grupu “Solo Latino” – tieši daiļā dzimuma pārstāvēm, kuras nu varējušas apgūt salsu, čaču, džaivu, rumbu un citas Latīņamerikas dejas. Klāt pielikti vingrojumi – figūrai un veselībai.
Nodarbības notikušas kafejnīcā “Putnu dārzs”, Biedrības namā, Jūrniecības koledžā un “Fonteinā”. Kopš 2011. gada deju studija darbojas Celtnieku ielā 18, kur vakaros mēdz būt gan pilna zāle, gan daži cilvēki. Joprojām Zanei ir viena stabila grupa ar pieciem pāriem, par kuriem “vienmēr stāvēšu un kritīšu”.
Iegūtā izglītība palīdzot, bet pamatā tomēr ir trenera darbs, kas patīk un uzlādē. Viņa ir stingra skolotāja, necieš šļūkāšanu, prot motivēt labam, skaistam rezultātam – lai, paskatoties spogulī vai video, pašiem patiktu. “Z-Dance Studio” uzstājusies Zvejnieku svētkos Pāvilostā un Liepājā, citos pasākumos. Tuvākā atrādīšanās uz lielās skatuves būs Liepājas Dejas dienās 30. aprīlī. Zanei bijusi grupa arī Gaviezē, bet pēc pamatskolas meitenes izklīdušas. Nākamā ideja, ko realizēs Gaviezē, vēl netiek atklāta.
Kopā ar deju enerģiskā sieviete ir kopš trīs gadu vecuma. “Tautiskās dejas Pionieru namā pie Antras Zommerfeldes, pēc tam sporta dejas pie Ineses Čabovskas un Metal­urgu kultūras pilī. Kad materiālu apsvērumu dēļ vecāki mani izņēma no dejām, bija tāda sāpe, ka gadiem nevarēju uz dejām skatīties. Pie Kristīnes Kleinšmites biju pirmajā karsējmeiteņu grupā. Septiņpadsmit gadu vecumā satiku savu iepriekšējo vīrieti – deju pedagogu. Treniņi, sacensības katru nedēļas nogali.” Jautāta, kāpēc neizvēlējās ar dejošanu saistītu izglītību, Zane atspurdz: “Nu lielā mīla taču, nevarēju mācīties Rīgā, ja vīrietis paliek Liepājā. Astoņpadsmit gados smadzenes ir tādas, kādas ir.”

No gaļēdājas par veģetārieti
Zane stāsta: “Agrāk ēdu gaļu brokastīs, pusdienās, vakariņās un vēl klāt piekodu gaļu. Bet vēdiskais dzīvesveids iet roku rokā ar veģetārismu. Mans vīrs tagad ir vairāk veģetārietis nekā es. Pirms bērnu piedzimšanas tas bija princips “neēdu citus”. Gaļa dod zemas vibrācijas, un gribēju savas vibrācijas pacelt. Pēc laika organisms gaļu vairs neprasa.” Bērniņa gaidīšanas laiks bijis īpašs: “Man sapņos rādījās kūpināti vistas stilbiņi, pa kluso tos ēdu mašīnā. Pēc tam jau arī atklāti, bet mājās gaļu neesmu gatavojusi.” Vērojot pāra ievedēju – zvērinātu veģetāriešu – un viņu bērnu veselību, jauneklību, fizisko un garīgo spēku un dzīvesprieku, šaubas nerodoties. “Zivis, piena produktus un olas ēdu: mums mājās ir vistas. Ciemos dēliņam nerauju ārā no rokām cīsiņu, bet viņš pēc tā netiecas. Bērnudārzā, pieļauju, ka pieteikšu, ko neēdam, bet, ja par varītēm gribēs kotleti, lai apēd, bet pati uz galda gaļu nelikšu. Tā būs viņa izvēle.”
Tikko cilvēks izvēlas radikāli izmainīt savu dzīvi, iet dažādi. “Šķiet, ka esi šausmīgi gudrs, jo salasījies grāmatas un saklausījies lekcijas. Gribas visus pamācīt: tā nevar, vajag šitā! Sākumā tuviniekiem noteikti bija grūti, tagad ir pieņēmuši un pat kaut ko pārņēmuši. Mammai ir vairāk veģetāriešu pavārgrāmatu nekā man.”