Ātrākais aitu cirpējs audzē cūkas un govis

2015. gada 27. aprīlis 07:00

2185

Ātrākais aitu cirpējs audzē cūkas un govis

Sarunai ar “Kursas Laiku” Medzes pagasta “Žodziņu” saimnieks piekrīt, smejot: “Sen neesmu avīzē bijis.” Aivara Bergmaņa zvaigžņu brīži saistās ar pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados izcīnītajām uzvarām aitu cirpšanas sacensībās Latvijā un ievērojamiem panākumiem Vissavienības mērogā. Tagad savulaik populārais zootehniķis ar aitu cirpšanu nodarbojas hobija līmenī.

Darāmā netrūkst
Ziemas dienas Aivaram nav diez ko bagātas ar notikumiem un kontaktiem. Tā kā dzīvesbiedre Agita Bergmane strādā Liepājas 15. vidusskolas virtuvē, līdz jūnijam viņa dzīvo pilsētas dzīvoklī un lauku mājas apciemo vien nedēļas nogalēs. Smukumdārzs – viņas sirdslieta.
Šo pavasari Aivars raksturo kā diezgan sausu, jo ziemā bijis maz sniega un arī lietus ar mitrumu skopojies. Citādi īpašas atkāpes no normas neesot manāmas. “Tumšajos ziemas vakaros te ir, kā ir, bet, ko darīt, vienmēr pietiek. Māja jāpariktē, istabas jāremontē, ceļš jāpielabo, kūtī cūkām aizgaldi jāsakārto. Un man taču ir savs “uzņēmums” – kūts, tur visādi dzīvnieciņi iekšā, izņemot aitas,” uzdzirkstī Aivara gaišais humors.
Jēdziens “dažādi” neietver arī zirgu, kaut arī saimniecības ēkas sienu grezno sakas. “Te agrāk onkulītis dzīvoja, kurš ar zirdziņu veda pienu.” Izrādās, pašam aitu cirpējam nav arī aitu: tām nepieciešama nosprostošana. “Aita ir visēdāja – ja izlaužas ārā, sāk ar puķēm. Nē, nē, neturēšu, pietiek, ka viņas cērpu.”
Pa sētsvidu šiverē suns un četri kaķi, bet stallī rit cita dzīve. Sivēnmātei 10. aprīlī atskrējuši vienpadsmit sivēntiņi. Barotājai sešpadsmit pupu, visiem vēl kādu nedēļu pieniņa pietiks, tad būs jāsāk piebarot, pastāsta Aivars. Atsevišķā nodalījumā starp četriem cūcēniem pusaudžiem un desmit mēnešus vecu ruksi steliņģis uzdāvinātam teliņam – bārenītim. Govs nomirusi, un paziņām nav slaucamu govju. Bergmaņiem toties sešas galvas – divas govis un četri bullīši. Govis Aivars slauc pats, piens paliek ģimenes vajadzībām. “Arī cūkas audzēju pašpatēriņam. Mums kopā ar sievu ir pieci bērni. Viņai trīs meitas, bet man – dēls un meita. Kad pēc cūku bērēm sadala gaļu, tā tik vien ir.”
Piemājas saimniecības “Žodziņi” kopējā platība ir piecpadsmit hektāri, aramzeme – septiņi. Audzē kartupeļus un dārzeņus, bet sienam un skābsienam iesēj zālāju. Kapsēdes pusē uz augšu no šosejas augsne esot mālaina, bet lejpus – smilšaina. “Pašam lauksaimniecības tehnikas man nav, ar kaimiņu savstarpēji izlīdzamies. Kaimiņam palīdzēšu apsēt graudus, tad abi vienā laukā stādīsim kartupeļus. Vēl zemē neko neesmu ielicis, ātrāk par 10. maiju necenšos, pagaidu, lai iesilst,” Aivars ieskicē darāmo.

Iespēj trīs minūtēs
Jautāts, kā apguvis aitu cirpšanas prasmes, Aivars teic, ka to, kā jebkuru darbu, var iemācīties, tikai mēģinot un darot. “Pēc Kazdangas sovhoztehnikuma beigšanas dzīvoju Vecpilī. 1979. gadā tur strādāju par zootehniķi. Pavasarī gāja aitu cirpšanas kampaņa. Pārvaldē strādāja Voldemārs Pāvulītis, šā darba pratējs, viņš savāca jauniešus, lai apmācītu. Pārnācis no dienesta armijā, aizgāju paskatīties. Likās baigi vienkārši, un vēl naudu par to maksā. Pamēģināju, un padevās.” Aitu cirpšanas sacensībās kontroles laiks esot trīs minūtes, par ilgāku cirpšanu nākot soda punkti. Sākumā Aivars Bergmanis katru pavasari aitas cirpis Vecpilī, bet pēc 1982. gada, kad atnācis dzīvot uz Medzes “Žodziņiem”, braucis cirpt uz saimniecību Embūtē. Padomju laiku elektriskā cirpšanas mašīna bijusi citāda, tagad iegādājies vācu ražojumu. Aitu pirms frizēšanas nesasien, noliek priekšā sēdus. Ar vienu roku tur aiz priekškājas, ar otru cērp un valsta no viena sāna uz otru. Ne jau visas tā ļaujoties, tad jāpacīnās, jāgaida, lai nomierinās, jo pierunāt stūrgalves nevarot. Iegriezīs ādā ar pļaujmašīnas tipa aparātiņu vai ne, tas atkarīgs no cirpēja pieredzes. Aivars novērojis, ka labāk cirpšanai padodas apaļīgāki dzīvnieki, tāpēc rudenī to darīt ir vieglāk. Parasti pavasara cirpšanu izvēloties saimnieki, kuri lopiņiem nepiedāvā siltu ziemošanas vietu. Aitai nevajag siltu kūti, ja biezais kažoks mugurā.
“Nu vairs palikuši tikai privātie, piemēram, Grāmatiņš ar palielo ganāmpulku. Kļūstot vecāki, daži cilvēki aitas likvidē, citi atkal iegādājas no jauna. Bet lielākoties ganāmpulki ir nelieli – ar desmit, piecpadsmit aitiņām. Vairāk darbojos Durbē, Virgā, Priekulē. Ja aicina, arī Sikšņos. Savulaik aitas turēja Nidā, bet tur ļaudis lielākoties pārgājuši uz gaļas lopiem. Aitkopība, tāpat kā citas nozares, šodien pieprasa lielus apjomus,” zina speciālists.
Agrāk vilnas pārstrādes cehs funkcionējis arī Vecpilī, bet tagad nocirpto vilnu pieņem Kurzemē vienīgā vilnas pārstrādes fabrika Pācē. Jārēķinās ar nogādāšanas izdevumiem vai jākooperējas. Tādam niekam kā 100 kilogrami vilnas pācenieki, protams, pakaļ nebrauc. Cirpšanas sezona ir šobrīd un rudenī. Divas reizes gadā aitas vairs necērp, izvēlas vienu no gadalaikiem. “Ja cērp divas reizes, no aitas var iegūt vairāk vilnas. Agrāk vilna bija vērtīgāka nekā šodien, kad nēsājam daudz vairāk sintētisku apģērbu.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Ātrākais aitu cirpējs audzē cūkas un govis

Kategorijas