Tiešā pirkšana pierāda dzīvotspēju

2015. gada 30. aprīlis 07:00

1733

“Tas ir tirgus aizvietotājs,” kodolīgi tiešās pirkšanas pulciņus raksturo kazkopis Rolands Ekšteins. Viņš tajos realizē no kazu piena gatavotu sieru. Bet pulciņa dalībniece Anna Priedola to salīdzina ar pieaugušo “spēlēšanos pārdevējos”.

Latvijā tiešās pirkšanas pulciņi aizsākās pirms trīs gadiem Rīgā, bet nu jau izpletušies daudzās vietās – Cēsīs, Valmierā, Smiltenē un citviet. Aptuveni piecus mēnešus tāds pastāv arī Liepājā, uz šejieni ideju no Rīgas atvedusi Ilze Grunska. Sistēma jau iestrādāta – apzināti zemnieki un ražotāji, kuri piedāvā bioloģiskos produktus, un interesenti, kuri vēlas šādu pārtiku. Mērķis ir pirkt tikai no bioloģiskajiem audzētājiem, taču, kamēr produktu vēl nav daudz, dažkārt pieņemot arī no citiem.

Dežūra var atbaidīt
Mājvietu tiešās pirkšanas pulciņš atradis ekoveikalā “Alvīne”, tirdzniecība notiek reizi nedēļā. Pašlaik tajā ir ap 30 dalībnieku, bet interesentu esot vairāk. Šis skaits ir darbībai optimālais, tāpēc plānots dibināt otro pulciņu, kas varētu bāzēties Vecajā ostmalā.
“Alvīnes” pārdevēja Laura Maisiņa uzsver, ka katram pulciņa dalībniekam tajā jāiegulda savs brīvais laiks un darbs. Rotācijas kārtībā jādežurē – jāapzina pieprasījums, jāpaziņo piegādātājiem nepieciešamais daudzums, jāpieņem un jāizsniedz prece, jāveic norēķini. To uzzinot, daudzi no iesaistes pulciņā atsakoties.
Katram pulciņa dalībniekam piešķirts savs numurs un grozs. Zemnieki pasūtījumus safasē atbilstoši numuriem un norāda cenu. Visa grāmatvedība tiek ievadīta un kontrolēta datorprogrammā. Lai darbs ritētu raiti, jāievēro disciplīna. Ja pasūtīšanas laiku nokavē, tad uz nedēļu jāpaliek bešā. Izsniegšanai paredzētas divas stundas, bet dežurantiem vieglāk, ja visi neatnāk vienlaikus.
“Katrs var uz dežūru pierakstīties, kad viņam izdevīgi,” stāsta Maruta Audare. Viņa šeit ir dubultstatusā – gan piegādā, gan pērk. “Tas ir interesanti.” Marutai patīkot vārīt un šmorēt, un viņa iecerējusi turpmāk piedāvāt konservējumus.
“Paspēlējas veikalos,” dežuranta pienākumus ar rotaļu salīdzina Anna Priedola. Viņa stāsta, ka daudziem liepājniekiem jau ir individuāli kontakti ar zemniekiem un ka ne visiem ir aktuāla tieši bioloģiskā produkcija.

Sortiments paplašināsies
Pircēju vecums “nosedz visu segmentu”, un summas, par kādām viņi iepērkas, ļoti dažādas un individuālas – no dažiem eiro līdz desmitiem. Pulciņa biedra nauda ir viens eiro mēnesī, tā tiek lietota maksai par elektrību, jaunu grozu iegādei un citiem saimnieciskiem izdevumiem. Vasarā būšot jāpērk ledusskapis.
Pirms pircēju ierašanās katra grozā jau salikti pasūtītie produkti – piens, maize, siers, bērzu sulas, jēra gaļa un desas un citi. “Tik labus piena produktus diezin vai citur var dabūt,” spriež pulciņa dalībniece Linda. Viņa atklāj, ka iepērkas vidēji par 20 eiro, dārgākā esot gaļa.
Piegādātāju pašlaik esot ap 20. Beigusies pērno ābolu un dārzeņu sezona, tāpēc marts un aprīlis bijis tukšāks periods. Piedāvājums paplašināsies, kad ienāks jaunās ražas dārzeņi. Anna spriež, ka uz Rīgu vest zemniekiem ir izdevīgāk, jo tur daudzajos pulciņos var realizēt lielāku apjomu. Liepājā piedāvājums varbūt būšot plašāks tad, ja pieaugs pulciņu skaits. Laura uzskata, ka šī sistēma ir dzīvotspējīga arī ārpus Rīgas. Citas tirdzniecības vietas, piemēram, “Lauku sēta pilsētā”, viņa par konkurentiem neuzskata. Pulciņa aktīvisti plāno arī apmeklēt piegādātāju saimniecības.

Pāri nepaliek
Liepājas pievārtē dzīvojošā Nadīna Eversone pircējiem piedāvā paipalu olas. Par šo iespēju uzzinājusi no draudzenes, kura iesaistījusies pulciņā. Šī neesot lielākā iespēja olas realizēt, “bet tomēr”. Katru piektdienas vakaru viņa saņemot e-pastu ar vajadzīgo skaitu, otrdien tas jāpiegādā. Cenu nosaka pārdevējs, un pircējs, protams, novērtē, vai tādu maksās. Nadīna atzīst, ka produkts ir specifisks, ko ne visi izvēlas kā alternatīvu vistu olām.
Medzenieks Rolands Ekšteins stāsta, ka viņa ražotā kazas siera galvenais noiets ir 14 Rīgas tiešās pirkšanas pulciņos un nu arī Liepājā. Kopējais pieprasītais apjoms esot pietiekams, lai uz turieni vestu. Rīgā šī kustība augot, gandrīz katru mēnesi kāds pulciņš nākot klāt un arī pieprasījums lēnām aug.
Pozitīvais šāda tirdzniecības veida aspekts – aizvestie produkti nepaliek pāri, raksturo R. Ekšteins. Mājās viņš safasē, cik daudz katrs ir prasījis. Ne tik pozitīvais – pieprasījums “šūpojas”. Piemēram, pēc Jaunā gada un septembrī prasot mazāk. Rīgā pulciņi darbojas pirmdienas vakarā, siers jāaizved no rīta, tāpēc fasēt sanāk svētdienas vakarā, kad saimnieks labprāt būtu brīvāks. Liepājā šajā ziņā izdevīgāk – te pulciņš darbojas otrdienas vakarā.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Tiešā pirkšana pierāda dzīvotspēju

Kategorijas