Zdislavs Romanovskis ģitāru dabū par pastmarku

2015. gada 6. maijs 07:00

1385

Zdislavs Romanovskis ģitāru dabū par pastmarku

Steidzīgajiem un paviršajiem šķiet, ka pastmarku kolekcionēšana ir “sausiņu” un pedantu padarīšana, turpretī īstie filatēlisti sevi uzskata par smalkmehāniķiem, kas “pazīst drēbi”. 60.–70. gadu estrādes zvaigzne Zdislavs Romanovskis pastmarkas sācis krāt, mācoties 6. klasē, bet nopietni ar to aizraujas kopš 1954. gada. “Kad iestājos Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, mamma teica, ka ar stipendiju varu darīt, ko gribu, un naudiņu ieliku pastmarkās. Piemēram, Maskavā pasūtīju desmit markas, vienu paturēju sev, pārējās iemainīju. Pāris reižu piedalījos izstādēs Skolotāju namā, atrādījos Vispasaules izstādē “Expo 58”. Krāšanas mānija man laikam no vecākiem. Trīsgadīgs puišelis būdams, reiz uz skapjaugšas atradu tēva burtnīcu ar salīmētām markām. No mātes puses esmu vācietis, un gandrīz katrs otrais vācietis krāj pastmarkas. Kolekcija ir vairākas reizes pārdota un atkal atsākta,” viņš atklāj un ir gatavs stāstīt arī vairāk.

Nonāk VDK redzeslokā
1963. gadā par pastmarku krājējiem sāka interesēties PSRS Drošības komiteja. Mans skolotājs filatēlijā Aleksandrs Ridņiks prata daudzas svešvalodas un Latvijas pirmās brīvvalsts laikā bija tulks ostā. Pēc kara viņš uzņēma plašus apgriezienus ar partneriem filatēlistiem ne tikai Maskavā, bet arī ārzemēs. Viens ļoti slims cilvēks palūdza Aleksandram atgādāt zāles no ārzemēm, ko viņš, labu gribot, arī izdarīja. Kad ar šīm zālēm cilvēks nomaitāja veselību, viņš par to ziņoja Valsts drošības komitejai (VDK). Aleksandru apcietināja un notiesāja uz septiņiem gadiem. Viņa kolekciju arestēja, Liepājas filatēlistus sauca uz VDK, un filatēlistu pulciņš faktiski beidza darboties, un arī man pārtrauca korespondenci. Mums ieteica: labāk dzeriet nekā sarakstāties ar ārzemniekiem! Piecos gados sakrāto pārdevu kādam ļeņingradietim, kuru arī vēlāk apcietināja. Man bija jābrauc uz Ļeņingradu liecināt, ka esmu markas viņam sūtījis. Ar kolekcionēšanu man ir gājis kā pa viļņiem.
1966. gadā, kad atsākās koncertēšana ārzemēs, aizrakstīju bijušajiem interešu biedriem un kolekcionēšanu atsāku. Bija brīvie līdzekļi: maksāja ne vien algu, bet arī komandējuma naudu. Braukājot pa PSRS pilsētām, vienmēr nosūtīju savējiem vēstules.

Palikuši pēdējie mohikāņi
Dažkārt piekrātais apnīk, gribas sākt jaunu tematu, bet markas ar Pītera Paula Rubensa gleznām tā arī neesmu pārdevis. Izaugušam filatēlistam pastmarkas vien liekas pārāk vienkārši, rodas interese par zīmogiem. Tie ir vērtīgi uz veselas vēstules, nevis izgriezti ar marku. Vācijā nonācu kontaktā ar tiem, kuri krāj un pēta pirmskara Latvijas markas. Atbraukušais vācietis mani ieinteresēja par mūsu tā laika greznuma telegrammām. Pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas sāku citu tēmu, jo PSRS un demokrātisko valstu markām vairs nav vērtības: tās tiražēja miljonos eksemplāru. Markas cenu ceļ tās retums. Arī speciālizlaidums bukletā, piemēram, par godu Latvijas Pasta dalībai kādā starptautiskā filatēlistu izstādē, markām bez zobiņiem ir īpaša vērtība.
Mazās valstiņas tagad cīnās, lai varētu pastāvēt milzīgajā brandžā, bet dažreiz izlaiž muļķības. Pasta departamenta pārstāve sākumā aicināja filatēlistus iesniegt priekšlikumus, ko atzīmēt pastmarkās. Liepājnieku piedāvājumus atservēja – acīmredzot bija Rīgai svarīgāki un augšā stāvošo sirdīm tuvāki temati. Par izlaisto pastmarku jaunajam, manuprāt, vājajam TV raidījumam “Te” man ir kauns. Štrunts!
Labi, ka vismaz izgatavoja speciālos zīmogus par godu gleznotājam Stārastam un par godu Liepājas trīssimtgadei izdeva pastmarku sēriju, kurā attēlotas pilsētas arhitektūras vērtības.
Agrāk filatēlija bija populāra, Liepājā bija Mūnica veikals, viņš izdeva ilustrēto Latvijas pastmarku albumu, bet rīdzinieks Šneiders 1939. gadā laida klajā ilustrēto pastmarku katalogu.
Mums, maisā dzīvojošajiem, filatēlija bija līdzvērtīga šodienas internetam. Inteliģencei bija avots, no kā uzzināt ārpusē notiekošo. Pašlaik filatēlija iet uz norietu. Esam te palikuši trīs pēdējie mohikāņi: es, dakteris Sūnākslis un pensionētais metalurgs Andris Kalniņš. Par speciālajiem zīmogiem labs speciālists ir Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas filiāles “Varavīksne” vadītājs Artūrs Kokarēvičs.

Naudas ieguldīšanas veids
Šobrīd manas kolekcijas tēmas aprobežojas ar Latviju un Vāciju. No Lietuvas pastmarkām daudzi filatēlisti atteikušies, jo viņu tiražēšanas politika vērsta uz naudas ieņemšanu: komplektā jāpērk arī nevērtīgais.
Adreses Vācijā iegūtas filatēlijas žurnālā, kurā periodiski publicējos. Pieteikušies trīsdesmit korespondenti – vācieši un austrieši. Maiņā piedāvāju Baltijas valstu pastmarkas. Viens krāj puķes, otrs – zvēriņus, citi – sportu, tiltus, transportu.
Ar parastām pastmarkām bagāts nepaliksi, bet ir speciālas izsoles, kur piedāvā retumus trīsdesmit tūkstoš eiro vērtībā un vairāk. Filatēlija, kā gleznu kolekcionēšana, ir naudas ieguldīšanas veids. Miljonāri, pat uz vairāksolīšanā iegūtajām markām nepaskatoties, nogulda tās bankas seifā un pēc daudziem gadiem pārdod ar peļņu.
Pie mums nav vietas, kur novērtēt kolekciju, nav arī, kur pārdot. Latvijas Filatēlistu biedrība ar to nenodarbojas. Drošākais ceļš – kontakti ar draugiem filatēlistiem. Kad kurpe spiež, šķiras arī no kaut kā labāka. Par pirmskara Latvijā izdotajām markām, par Cukura lidojumu uz Āfriku lietuvietim samaksāju 600 eiro. Krievijā bija daudz Uzvaras dienā Vācijā nozagtu kolekciju, arī no tām ir pirkts un mainīts.
No savējām esmu izdevīgi pārdevis klasiskās pastmarkas. Taškentā dabūto dārgumu “Drēzdenes trijnieks” nosūtīju uz Vāciju, palīmējot zem krievu markas. Drošībnieki noķēra, un bija smaga saruna ar VDK pārstāvi, kas kūrēja orķestri “REO”. Pie vienas no savām ģitārām 1964. gadā tiku, realizējot Liepājas pastmarkas – uz markām ar Hitlera galvu un ērgli bija uzdrukāts “Kurland”. Mēs, filatēlisti, esam specifiski smalkmehāniķi: par vērtīgām pastmarkām ir smalkas ziņas katalogos, tās ir uzskaitē. Drošas kā valūta.

+ 5

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Zdislavs Romanovskis ģitāru dabū par pastmarku

Kategorijas