Astoņpadsmit dažādi sieri

2015. gada 13. maijs 07:00

2542

Dzīres pie vecpilnieces Ingūnas Vītolas nedarbniekam Emīlam būtu jāreklamē ne tikai ar septiņpadsmit dažādiem sieriem vien. Izstādē to skaits sasniedzis astoņpadsmit, bet kopumā nav pat apzināts.

Vecpils pagasta ZS “Strēlnieki” saimniece Ingūna nelielā ganāmpulka produkcijas noieta nišu atradusi, gatavojot mīkstos sierus. “Cilvēkiem garšo, man patīk,” viņa ir gandarīta.

Skolā nemāca
Ingūna vecāku mājās atgriezusies pēc izmaiņām ģimenes dzīvē un joprojām strādā vienā no apgūtajām profesijām – ir dzelzceļniece Ilmājas stacijā. “Mamma visu sagādājusi – zeme ir, saimniecība ir, jāturpina.” Ganāmpulks nav liels – desmit gotiņas, bet līdzekļi vajadzīgi gan vecākā dēla studijām Jelgavā, gan jaunākā audzināšanai mājās.
Braukusi uz zemnieku mācībām Durbē un tur sastapusi Skaidrīti Solovjovu, kura organizējusi projektu “Lauku sēta pilsētā”. Tajā brīdī piena iepirkuma cena bijusi četri santīmi par kilogramu, ar ko izdzīvot nav iespējams. Ar krējuma un biezpiena realizāciju arī ne, tāpēc mēģinājusi taisīt sieru, “un aizgāja”. Otra Ingūnas profesija ir pavāre, bet “skolā mums neko tādu nemācīja”.
Izstādē “Ražots Liepājā” kāda meitene izskaitījusi, ka Ingūna piedāvā 18 šķirnes, bet izmēģinātās nemaz nav saskaitāmas. Pamats visām ir vienāds, garšas īpašības piešķir piedevas un tehnoloģija. Idejas rodoties, palasot žurnālus. “Pašai ir interesanti, kas sanāks.”

Degustē “pelīte”
Siers ar baravikām, krabju nūjiņām, dillēm, piparmētru, “Vegetu”, “Santa Maria” garšvielām, saulē kaltētiem tomātiem. Klāsts paplašinājies, kad Liepājā atvērts “brīnišķīgs garšvielu veikaliņš”. Kūpinātais ar ķiploku top speciāli būvētā kūpinātavā. To nedaudz nogatavina, bet parastos tirgo jau nākamajā dienā, jo, nelietojot E vielas, derīguma termiņš nav ilgs.
“Velna uzkodiņa” der īpaši asu garšu cienītājiem. Nekad neesot vilšanās ar tradicionālā ķimeņu siera noietu. Vēl garšīgāk, ja uzsmērē pašas gatavoto sviestu. Variācijas ir neizsmeļamas, spriež Ingūna.
Jaunu recepšu “eksperimentu trusīši” ir vecāki un vecākais dēls. Ļoti labs degustators ir arī mazais dēls, kurš mammai aiz muguras izkož robu kādam ritulītim. “Mazā pelīte ir pastrādājusi.”
Pavasarī pieprasīts ir siers ar nātrēm. Nātres, lupstāju un maurlociņus Ingūna izmanto arī biezpiena bumbiņās. Lupstāja garša pašai nepatīk, bet pircēji pieprasa.
Pamēģinājusi gatavot arī saldos sierus, bet tie nepadodoties tā, kā Ingūna gribētu. Mēģinājusi ar sukādēm, rozīnēm, želejas konfektēm, bet “tiem neesmu uzķērusi knifu”. Varbūt tāpēc, ka pašai saldie sieri ne visai garšo. Pieprasījums būtu.

Pārtrumpo ar klasiku
Daļu piena Ingūna realizē kooperatīvajai sabiedrībai “Alpiņi”, bet ar siera klāstu katru sestdienu brauc uz “Lauku sētu pilsētā”. Citos tirgos un pasākumos piedalās, ja viņu aicina. “Ļoti patīkami no pircējiem dzirdēt: zinājām, ka būsiet, un nācām tieši pēc jūsu siera.”
Pabijusi konkursā “Mans īpašais siers” Rīgā, Siera kluba vadītājas Vandas Davidanovas rosināta, rādījusi savas prasmes Liepājas tehnikuma audzēkņiem. Arī Līvas tirgū uz vietas demonstrēs, kā siers sienams.
Pret sava ražojuma kvalitāti Ingūna ir paškritiska. “Desmitiem kilogramu ir apēduši suņi, kaķi un cūkas. Gribu, lai pircējs arī otru reizi nāktu pie manis.” Tirgū produkcija reti kad paliekot pāri. Konkurentus Ingūna pārtrumpo ar to, ka gatavo pēc klasiskās metodes – no piena vispirms iegūstot biezpienu. Pārējie pielietojot ātro variantu – ar citronskābi, kas uzkarsēto pienu uzreiz sarauj siera kunkulī. Ingūnas paņēmiens prasa vairāk izejvielu un laika. Mēģinājusi arī ar citronskābi, bet klasiskais patīk labāk. Process aizņem vairāk nekā divas stundas. Gatavo masu Ingūna lej vienreiz lietojamos margarīna vai citos nelielos trauciņos un zem sloga neliek. Ķimeņu sieru visi gribot apaļu, īpaši Jāņos.
Patīkami bijis, kad piezvanījis svešs kungs un teicis, ka grib tieši viņai nodot savu recepti, lai tā neizzustu. Taču tas bijis variants ar citronskābi.

Paplašināties nesanāk
“Tur, kur nevajag – puķu dobēs – zāle aug,” bet ganībās aukstā pavasara dēļ tā esot pašvaka. Tas atsaucas arī uz produktu garšu – vasarā kultais sviests noteikti esot smeķīgāks.
Procesā nepieciešanā karsēšana notiek uz malkas plīts. Uz tās ceptās badapankūkas tiešām ir garšīgākas nekā uz gāzes plīts, pārliecinājusies Ingūna. Vai tāpat ir ar sieru, viņai trūkst salīdzinājuma, jo lielos piena katlus uz mazās plītiņas grūti novietot.
Ingūna uzskata, ka šāda ražošana ir mazo zemnieku niša. “Lielie uz ko tādu neparakstīsies. Tas ir traks darbs.” Pašlaik pienu iepērk par 17 centiem kilogramā, un Ingūna cer, ka iekarotā tirgus niša ļaus noturēties arī tad, ja cena bezkvotu apstākļos mainīsies vēl. Paplašināties neļauj prasība, ka lielākam ganāmpulkam nepieciešams izbūvēt mēslu krātuvi, kas prasītu lielus līdzekļus. Taču Ingūna ir pārliecināta, ka savā saimniecībā vienmēr būs, ko darīt. “To es nesaprotu, ka daudzi sūdzas, ka laukos darba nav!”

+ 4

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Astoņpadsmit dažādi sieri

Kategorijas