Smaragda vērta kopā būšana

2015. gada 15. maijs 07:00

752

Viņi gluži kā jaunībā saskatās un sasmaidās, pirms runā, viņi joprojām mīt pieticīgā Jūrmalciema namiņā, ko ieskauj augļu un puķu dārzs. “Spārēs” nav vairs kādreizējās rosības, bet Olga un Aivils Reķēni nejūtas vientuļi: turpat blakus māju un pirtiņu jau uzbūvējis dēls Aldis un ir, kam uzticēt zemnieku saimniecību. Otra atvase Guntis pēc studijām ieprecējies Aizputē, un mazdēls Gints nevar vien sagaidīt studiju beigas Londonā, lai ātrāk atgrieztos mājās. Kas gan vairāk var priecēt cilvēkus, kuri tieši šodien atzīmē smaragda jubileju – 55. kāzu gadadienu?!

Zvejnieku bērni
Jautāts, kā ticis pie tik neparasta vārda, Aivils atsmej, ka bez vārda dienas jāiztiek mātes brāļa dēļ, kurš, sūtīts pierakstīt jaundzimušo, pa ceļam aizmirsis vecāku likto vārdu. Olga samierinoši piebilst, ka pietiekot jau ar dzimšanas dienām un darba cilvēkiem svinēšanām nav laika.
“Zvejnieku namiņu, kas vairākkārt pārbūvēts, savulaik uzcēla mans no Papes ienākušais vecvectēvs. Vectēvs Jēkabs Cibulis apprecēja jūrmalnieci Annu, un viņiem piedzima divi dēli un meita. Esmu vecākā dēla Miķeļa vecākā atvase,” radurakstus šķetina Olga.
To, ka liktenis vienojis, viņi nebrīnās: ik dienu abi redzējušies, vienā pamatskolā mācījušies, abu tēvi zvejnieki bijuši. Aivils nāk no astoņu bērnu ģimenes, sešas klases tikai pabeidzis, jo kopā ar vecāko māsu gan jaunākos vācis, gan visus lauku darbus darījis. “No septiņiem gadiem ar zirgu stādīju kartupeļus, lielie tikai palīdzēja vagas galā sagriezt.”
Olga pēc Jūrmalciema pamatskolas izglītojusies Nīcā, tad Liepājā, bet vidusskolu nav pabeigusi. “Viņš vainīgs,” Olga velta zīmīgu skatienu vīram. “Mūsu vecajā skolā, kur tagad Saieta nams, balles notika, un Aivils blakus dzīvoja.” Uz dejām nākuši arī dažādu tautību izskatīgi puiši no padomju jūrnieku bāzes, nav paticis, pat kautiņi ar jūrmalciemniekiem gadījušies, bet “kaut kā tam Aivilam izdevās dabūt mani savā pusē”.
“Kolhozā ar zirgiem strādāju, Olgai šie dzīvnieki kopš bērnības ļoti patika, un viņa mani arī paņēma līdzi,” šķelmīgs smaids ielavās Aivila sejā.
Kad fronte tuvojusies, no mājām izdzītās zvejnieku ģimenes devušās Bernātu virzienā. “Pēc kara pa ceļu uz Pērkoni nevarēja paiet – līķi no vienas vietas mētājās.” 1945. gada pavasarī Aivila tēvs paņēmis vienu no vāciešu zirgiem un pārbraukuši mājās. “Spāres” noārdītas, arī “Gūžeļi” izdemolēti – ne krāsns, ne logu. “Pirmās ziemas sildījāmies pie bleķa krāsnītes, tēvs visu nakti kurināja, lai bērni nenosaltu. Gotiņas nebija, ēdām tikai zivis. Eļļu un taukus nevarēja dabūt, pankūkas cepa kausētās mencu aknās. Viss namelis oda. Kartupeļu mizas pirmajā pavasarī iestādījām,” saimnieka domas aizmaldās pagātnē. Olga visu to pašu piedzīvojusi: varot iedomāties, kā tagad iet Ukrainā.
Izsūtīšana Cibuļiem un Reķēniem gājusi secen. “Ņēma jau kulakus, bet zvejniekiem jau tikvien zemes kā pleķītis pie nameļa. Lai varētu saimei piecus pūrus kartupeļu izaudzēt, zemi no “Paipām” nomājām. Viņus izsūtīja,” Aivils atceras to 1949. gada pavasara rītu pēc izvešanas, kad bērni pamanījuši – trūkst skolēnu. Pārējie zvejnieki iebiedēti tā, ka rindā stāvējuši, lai pierakstītos kolhozā. “No Papes līdz Liepājai visi zvejnieku kolhozi “sarkani” bija – “Sarkanā blāzma”, “Sarkanais karogs” un “Oktobris”.”
Dzimtajā ciemā Olga strādājusi par zvejnieku izpalīdzi un zivju kūpinātavā, ko vadījusi Astra Kronberga. 1971. gadā, kad likvidēts kolhozs, zvejnieki pievienoti saimniecībai “Nīca” un turpinājuši darboties. Tagad Reķēni svaigas zivis drusku dabūjot no radiem, kuri iet jūrā, bet lielo gardumu – mazsālītu siļķi – Aivils sestdienās pārved no tirgus Liepājā.

Divi kāzu datumi
Tā sanācis, ka Reķēni kāzu gadadienu atzīmē divos datumos. “Bijām jau gandrīz ģimene, dzīvojām “Spārēs”. Lai varētu zemīti pushektāru dabūt, vajadzēja agri pavasarī sarakstīties, un 1960. gada 19. martā kājām stundas laikā pa taisno aizgājām uz ciema padomi. Bez baltas kleitas, bez ancuka. Laulībām izvēlējāmies 15. maiju, kad lauki zaļi un silts.” Daudz radu, ievedēji, jaunie aiz brūtes un brūtgāna – viss, kā pienākas. “Šajai bagāts krusttēvs Treikans, ar “zimu” mūs uz Jūrmalciema baznīcu aizveda. Rucavas mācītājs Plāte salaulāja, bet papīrus nekādus nedeva,” tā Aivils. Viesu skaitu Reķēni vairs neatceras, vien to, ka kāzinieku bijis pilnas istabas, un jaunais pāris uz pagrabaugšas nakšņojis. Dancošana Olgai labāk padevusies, jo viņa skolas tautisko deju pulciņā gājusi.
Sākumā nav viegli klājies, jo par izstrādes dienām kolhozā ļoti maz maksāts, “vien kādu graudu iedeva”. Kad Aivils sācis strādāt par traktoristu Nīcā, viss pavērsies uz labo pusi – gan laba alga saņemta, gan haltūrās drīkstējis piepelnīties. “Maijā nopirkām pirmo automašīnu, jaunu “moskviču”, un augustā piedzima mūsu pirmais dēls,” Aivila atmiņā iespiedies 1967. gads. Pēc gada un četriem mēnešiem atskrējis otrs puika.

Godu saimniece un traktorists
Agrāk katrā Jūrmalciema sētā bijis pa govij, kopumā divsimts, arī pienotava un trīs piena vedēji darbojušies. Tagad ciemā tikai piecas gotiņas, divas no tām – Reķēniem.
Slaukumu savāc kooperatīvs “Laura”, nāk kaimiņi, kuri negrib veikala pienu, bet vasarā piebrauc atpūtnieki. Kūtiņā arī divdesmit vistas. “Spāru” saimnieka pienākumos ietilpst govju sakopšana un kartupeļu piegāde tirgošanai tirdziņā Ķempes ielā. Olga ir “galvenā slaukšanas operatore”, ziemā cītīgi vingro Jūrmalciema sabiedriskajā centrā, turpina darboties interešu kopā “Aizjomietes” un pasākumos zupas vāra. Mācēšanu apguvusi pie godu saimnieces Margrietas Daukšas. “Mēs četras sametāmies un svinībās, kāzās un ballēs galdus klājām. Dažreiz sataisījām un vedām uz Nīcu ēdamo četrsimts cilvēkiem. Daudzi saprecināti, reiz saskaitīju kaklā uzkārtās piemiņas medaļas – pie četrdesmit pāriem sanāca. Citi jau arī neiedeva.”
Aivils sabiedriskajai sieviņai pārmet caur joku: “pa kāzām gāja un mani vienu mājā pameta”, uz ko Olga rāmi pretī, ka darbs bijis diezgan nogurdinošs: nedēļa sovhozā jānostrādā un piektdien jāsāk kāzu ēdienus gatavot.
Kuri bijuši labākie no 55 kopdzīves gadiem? Olga nešaubās – jaunība! “Nedomājām, kas būs rīt vai parīt. Vecāki strādāja un nodrošināja, bet mēs lustējāmies, ekskursijās pa Latviju un Padomju Savienību braucām. Dažreiz ceļazīmi saimniecība par velti piešķīra. Mans tēvs ar infarktu nomira jūrmalā, bija aizgājis no rīta gaidīt, kad jūras mēsli nāks malā. Mammīte Maiga bija tā, kas mājas pieskatīja.”
Septiņi gadi, kamēr puikas vēl mazi, prasījuši nopietnību. Vēlāk Aivils katru rītu sēdies satiksmes autobusā un kopā ar saviem skolnieciņiem braucis uz Nīcu. Vēlāk strādnieki un skolas bērni vadāti ar saimniecības mašīnu. Guntis pamatskolu beidzis Nīcā, Kandavā četrus gadus mācījies mehāniku, pēc tam Jelgavā izstudējis par lauksaimniecības inženieri. Septiņpadsmit gadus viņš skolots, vajadzēja arī pastutēt, atzīst vecāki. Aldis pēc galdnieka profesijas iegūšanas Liepājas 31. arodskolā uzreiz aizgājis dienēt armijā. “Kā atgriezās, tā Nīcā par traktoristu strādāja, līdz pienāca šitie laiki. Tagad viņš ir uzņēmuma “ADS Pagrabs” līdzīpašnieks.”
Par veselību smaragda pāris diži nesūdzas, īpaši, ja samasē vedekla Aivita, viņa mācās par ārsta palīgu. Aivils jūtoties pulku veselāks, kad ar traktoru un savu automašīnu dabū pabraukt. Pats mežā vēl malku spēj sazāģēt un atvest mājās, “bet saskalda tie, kas grib alu”. Olgas vaļasprieks ir rušināšanās dārzā un jaunu puķu pieradināšana. Taujāta, kas palīdzējis tik ilgi kopā noturēties, viņa spriež, ka savulaik lielu pacietību vajadzējis. Jo traktorists samaksu par izpalīdzēšanu kaimiņiem nereti saņēmis graudā – alkoholā. “Tagad vairs brandavu nedzeru, nu ir miers mājās,” sarunu izlīdzina dzīvesbiedrs.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Smaragda vērta kopā būšana

Kategorijas