Ātrākais aktieru klasē

2015. gada 15. maijs 07:00

595

Liepājas teātrī pirmizrādi piedzīvo pēdējais šīs sezonas jauniestudējums, ko veido režisors Regnārs Vaivars, “Klibais no Inišmānas”. Galvenā loma izrādē uzticēta aktierim Viktoram Elleram. Darbs sarakstīts 1996. gadā, un autors ir īru izcelsmes Anglijā dzimušais dramaturgs un scenāriju autors Mārtins Makdona. Darbība notiek Inišmānas salā 1934. gadā. Tās iedzīvotāji vada dienas, tenkojot viens par otru, jo nekā cita šajā salā darīt nav ko, līdz viņu ikdienas rutīnu satricina ziņa, ka blakus salā ieradusies filmēšanas grupa no Holivudas, kas meklē aktierus salas iedzīvotāju vidū. Prom gribas tikt visiem, bet izdosies tikai vienam no viņiem.
“Mans varonis jauns puisis, kroplis. No ārienes gan, bet iekšēji ļoti normāli domājošs cilvēks, kas uzaudzis pie tantēm un kuram visu mūžu aktuāls ir jautājums, kas noticis ar viņa vecākiem, un kuram ir ļoti liela vēlme tikt prom no salas,” savu varoni raksturo Viktors. Izrāde būs par iespējām, slimību un vienpusēju mīlestību pret meiteni. Režisors savu darbu nodēvējis par letālu komēdiju. “Būs interesanti.”
Jautāts, vai arī šī izrāde krasi sadalīs skatītājus piekritējos un noliedzējos, kā šosezon notiek ar Liepājas teātrī notikušajām pirmizrādēm, aktieris domā, ka tā nenotiks. “Visiem patīk tikai dolārs, bet es domāju, ka tik krasi publikai nevajadzētu sadalīties kā pēc Bogomolova izrādes “Mans blasters ir izlādējies”. Dramaturģija ir laba, Regnārs Vaivars ir malacis, uzķēris to, ko vēlas, un mērķtiecīgi dodas uz to. Izrāde ir par cilvēkiem.” Viktors piekrīt, ka šosezon skatītāju viedokļi par iestudējumiem atšķiras, bet tas esot labi, jo skatītājs domā un redz, ka teātris ir tik plašs un dažāds. Viņš atgādina, ka vienmēr ir teicis – jābūt mazajai zālei, kur iestudēt darbus “dļa ļubiteļei”.
Aktieri uz skatuves jūt, ka zālē sākas kustība un skatītāji ir neizpratnē, norāda Viktors. “Tas nedrīkst izsist no līdzsvara, jāsaglabā darba būtība un jāturpina.”

Divi gadi, un prom
Viktors Liepājas teātrī ienāca kopā ar kursabiedriem pirms pieciem gadiem. “Ar to īsto vietu un teātri ir tā: katru reizi, kad kaut kas nesanāk, kad ir grūtības, vienmēr padomāju, vai šī ir mana īstā vieta? Kad ir gandarījums par padarīto, pilnās zāles, kas mums ir, un cilvēki, kuri nāk klāt un saka paldies par izrādēm, tas atkal atsver to.” Aktieris nenoliedz, ka ir domājis, vai teātris ir viņa īstā vieta, un nekad nesaka “nekad”, jo nevarot zināt, ko dzīve piespēlēs. “Esmu jau teicis, ka man nav plāns visu mūžu strādāt teātrī. Spēlēšu, kamēr tas sagādās prieku man un kamēr es spēšu sagādāt prieku citiem. Kad šī sajūta beigsies, tas nozīmēs, ka dzīvē jāiet tālāk un jādara kas cits. Šobrīd noteikti nejūtu, ka šī sajūta ir beigusies,” teic aktieris. “Daudzi ir teikuši, ka tas ir prieks, ja uz darbu ej ar smaidu uz lūpām. Cilvēkiem ir raksturīgs slinkums, dažkārt mums negribas, piemēram, svētdienas rītā iet uz darbu. Un tad es domāju, kāpēc nekļuvu par menedžeri – sestdienas, svētdienas brīvas, svētku dienas brīvas, nostrādā savas astoņas stundas un ej mājās. Viennozīmīgi atbildēt, kas sniedz prieku teātrī, ir grūti,” viņš vērtē.
Patīkot sajūta, kad ieej tukšā teātra zālē, uzkāp uz skatuves, kad sajūt atmosfēru un dēļu smaržu. Liepājas teātrī Viktors nokļuva pēc mācībām Rīgā, pēc studijām Dailes teātra 9. studijā un neiekļūšanas Kultūras akadēmijā. “Neesmu rīdzinieks, esmu liepājnieks,” viņš atbild, kad jautā, kā rīdzinieks jūtas Liepājā. Bērnībā uzaudzis Kuldīgā, kur ir viņa lauki, skolā gan mācījies Rīgā. “Rīgu nekad neesmu uzskatījis par savu pilsētu. Bet varu teikt atklāti: kad sāku strādāt teātrī, domāju, ka nostrādāšu divus gadus un iešu uz Rīgu. Bet tad es satiku savu sievu, satiku draugus, esmu laimīgs par to. Tagad man Liepāja ir kaut kas vairāk. Esmu ieraudzījis šo pilsētu pavisam savādāku, un pēc diviem nostrādātajiem gadiem man vairs nebija jautājumu, vai gribu iet uz Rīgu?” Aktierim patīkot turp aizbraukt, pamainīt vidi.

Gatavs izaicinājumam
Viktors atzīstas, ka viņam ir dažādi vaļasprieki, kas palīdz atslēgties no teātra un izvēdināt galvu. Katram cilvēkam un it īpaši aktierim, lai būtu jaunas lietas, ko paņemt nākamajai izrādei, ir jābūt dzīvei ārpus teātra. “Man ir daudz vaļasprieku, un neredzu labāku vietu Latvijā, kur to visu izbaudīt, kā Liepājā.”
Viens no vaļaspriekiem Viktoram ir makšķerēšana. Kopā ar sievu viņš dodas uz Liepājas un Durbes ezeru, kas ir iemīļotāks, Bārtas upi. “Šobrīd varu teikt, ka esmu uzbūvējis automašīnu un braucu rallijā. Šeit ir cilvēki, kam paprasīt padomu – Gunārs Francis, Latvijas leģenda. Aizbraucu pie viņa, kāpjam mašīnā un braucam uz Vecpils dopu,” ar entuziasmu stāsta aktieris. Saņēmis padomus, ar ko jāsāk, lai vispār sevi varētu sākt dēvēt par autosportistu. Viņš atklāj, ka pasaulē ir vien divi ceļi, kuros var izaugt patiesi autosportisti, un viens no tiem ir Vecpilī. “Tas ir ātrs, bīstams un ļoti pamācošs ceļš. Tāpat aizbraucu pie sava čoma Ķenava (autosportists Miks Ķenavs – red.) un izbraucu kartinga trasē, un arī viņa tēvs Armands nekad neatteiks padomu. Man ir gan asfalts, gan grants,” sajūsminās Viktors. Autobraukšana vienmēr ir bijusi viņa sapnis jau no bērnības. Augot Rīgā, daudzi draugi dzīvoja Kuldīgā un daudz tuvāk dažādām tehnikām, garāžām. “Man tas Rīgā nebija, vien sestdienās, svētdienās un vasarā. Parasti visi smējās: “Ko tad Vikiņš, viņš tak rīdzinieks!””
Brālēna tētis 13 gados Viktoram uzdāvinājis pirmo mopēdu – par septiņiem latiem. Tā bija viņa pirmā tehnika, ko pats varējis arī skrūvēt un meistarot. “Tā arī viss sākās un viena iemesla dēļ – kad esi mašīnā, neko vairs nedomā, esi tikai tu, ceļš un ātrums.” G. Francis esot teicis: tu ar savu čomu ceļu cīnies pret laiku. Bailes esot, jo tādu nav tikai muļķim, pašsaglabāšanās instinkts. “Es nekad nebūšu ātrākais, es to apzinos. Būs daudz ātrāki par mani, bet es būšu labs.” Viktoram ir arī nolikts mērķis nākamajiem četriem gadiem autosportā, bet to vēl neatklāj, vien lēnām uz to iet. Pats secina, ka viņam ir laba īpašība – braucot ar prātu. “Šobrīd man ir salīdzinoši laba tehnika, ar ko varu sākt braukt jau augstākā līmenī. Daudzi jaunie braucēji spiež tik pedāli un nedomā, bet es pieeju tai lietai analītiski, izdomāju, kā varu palielināt tempu, ko varu izdarīt.” Nobraucis šogad jau minirallijā “Kalnamuiža”, kur cīnījies ar sevi un laiku. “Gandarījums liels, un, runājot par Kurzemes ralliju, domāju, ka braukšu – pa nullīti, pateicoties Uldim Hmieļevskim, kurš mani atbalsta šai lietā. Ne daudzi aktieri brauc rallijā,” smaidot teic Viktors. Par viņu jau smejoties rallistu aprindās, ka Ellers esot ātrākais savā – aktieru – klasē. Rīgā improvizācijas teātrī esot aktieris Krišjānis Caune, kurš ir leģendārā braucēja Ivara Caunes dēls, un arī viņš braucot. “Gan jau Krišjānis būtu krietni ātrāks par mani trasē,” nosmej Viktors. Bet no profesionālo teātru aktieriem gan viņš būtu gatavs pieņemt izaicinājumu un tikties Kurzemes rallijā.
Aktieris smej, ka viņam ir divas sirdslietas: vienā viņš maksā, otrā viņam maksā. Teātrī strādājot tikai tie, kuriem tā ir sirdslieta, bet autosports savukārt varot būt sirdslieta, ja spēj par to samaksāt. “Par teātra algu autosportā neko nevar, vien aizbraukt paskatīties, kā citi brauc, tāpēc man jāsaka liels paldies tiem cilvēkiem, kuri mani atbalsta – Gatim Zvirbulim, kurš man noticēja, un Jānim Vilnītim – bez viņiem man būtu tikai viena sirdslieta – teātris.”

Dīvainā iestāde – teātris
Jautāts, kas teātrī vēl ir tas neatklātais, Viktors nopietni teic, ka nemaz nezina, kas teātris tāds ir par iestādi. “Tā ir mūžīgā skola. Iestājoties augstskolā, zini: četri gadi un diploms kabatā, bet, kas šeit ir, īsti nesaprotu,” viņš smaida. Katra izrāde ir kā jauns kurss no nulles, neko nesaproti, vienīgā atšķirība, ka pa gadiem klāt nākusi pieredze un aiz kaut kā jau var aizķerties. “Aktieri arī ir dažādi, paskatieties uz mums, mūs nosauca par frīku kursu. Ticiet man, no Liepājas teātra jaunā kursa akadēmijā būtu tikuši labi ja divi cilvēki. Sākumā runāja, Liepājā mazs konkurss, laukos vajag aktierus, bet, lūk, ne vienmēr jābūt ir standarta aktierim, un mēs tiešām neviens neesam standarts,” pārliecināts Viktors.
Kaut kādām rakstura īpašībām gan aktierim ir jābūt – pašdisciplīnai, spējai strādāt kolektīvā. Ja tā trūkst, ir grūti. “Pasniedzējs Anužis (Vītauts Anužis – red.) teica, ka teātris būvēts uz savu ambīciju apspiešanu. Principā, ja ej ar savām ambīcijām, tad nekas nebūsi. Arī ģimeni veidojot, ir jāsaslīpējas diviem cilvēkiem un šeit tāpat – nedrīksti iedomāties, ka esi galvas tiesu pārāks par pārējiem. Visi ir kolēģi, kuri viens otram palīdz un rada kaut ko šinī dīvainajā iestādē, ko sauc par teātri,” pārliecināts Viktors.
Gadu laikā aktieris sapratis, ka ir mīļākas un ne tik mīļas izrādes, sākumā gan visas esot mīļas. “Tagad uz skatuves kāpju pārliecinātāks par sevi, solis ir drošāks. Satraukums ir vienmēr, Ļoņčiks (aktieris Leons Leščinskis – red.) teica, ka ar gadiem paliekot arvien trakāk. Piemēram, grūta izrāde ir “1984”, mēs kulisēs visi puram, jo izrāde ir konkrēti un precīzi salikta, viena nepareiza kustība, un viss. Gluži kā braukt uz 180 kilometriem stundā pa serpentīna ceļu – ja nokļūdies, aiziet kūleņos,” viņš salīdzina teātri un autosportu.
Teātrī saķert rutīnu ir viegli, tāpēc svarīgi pamainīt vidi. Viktors priecājas, ka viņam bijusi iespēja filmēties filmā “Sapņu komanda 1935”, seriālos. “Aizbrauc un atgriezies ar citu sparu. Satiec citus aktierus, sasmelies atkal entuziasmu turpināt darbu teātrī.” Un katra lieta esot pilnīgi kaut kas cits un salīdzināt nevarot. “Tas ir kaut kas, kas viens otru papildina. Gluži tāpat kā nevar pateikt, kas tuvāks – komēdijas, drāmas? Patīk laba dramaturģija, tas gan. Patīk strādāt ar labiem režisoriem.” Viktors atklāj, ka ir lomas, kas viegli nāk, citas atkal grūtāk. Un viņš arī atzīstas, ka pienāk brīži, kad nemaz negribas kāpt uz skatuves. “Es jau varētu teikt, ka profesionālam aktierim tādu brīžu nav, un, ja kāds tā saka, viņš melo! Jebkuram ir brīdis, kad negribas, arī sportistiem droši vien negribas skriet, bet jāskrien. Ir tikai viena lieta – tie cilvēki, kas ir atbraukuši, atnākuši, posušies, viņus neinteresē, ka tu negribi, viņi pie tā nav vainīgi, tāpēc paklausies to skaņu zālē, saņemies un ej! Jo ātrāk atmet to “negribas”, jo vieglāk. Parasti negribas pirms. Kad uzej uz skatuves, viss aizmirstas.” Viņš norāda, ka amatierteātros cilvēki var nospēlēt vienu lomu tik ekselenti kā neviens profesionālajā teātrī, bet atšķirība ir tā, ka profesionālam aktierim tas jādara sešus iestudējumus gadā un sešas dienas nedēļā.
Viktors atzīst, ka ir no tiem aktieriem, kuram patīk kaut ko pielikt izrādes tapšanas laikā. Tā, piemēram, radusies frāze “nebāzies visām pudelēm par korķi” izrādē “Bezgalīgo stāstu stāsts”. “Rasai (dramaturģe Rasa Bugavičute – red.) tāds teksts nebija. Kad izteicu, viņa iekļāva lugā. Ir Džiļa aktieri, kas visu dara vārds vārdā, bet esmu tāds, kam patīk mēģinājuma procesa laikā pamainīt tekstus. Bet nu jau sāku klausīt un runāju, kas rakstīts,” smej aktieris. Atcerēties tekstus neesot grūti. Ja vajadzētu, arī Vīskreļa lomu no izrādes “Ugunī” atcerētos vienā vakarā. “Teksts nav sarežģītākais teātrī, svarīgas ir sajūtas, un, tās atceroties, teksts aiziet. Nevar aizmirst braukt ar velosipēdu, un te ir tas pats – sākumā mazliet nedroši, bet tad jau aiziet.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Ātrākais aktieru klasē

Kategorijas