Pieņemt atšķirīgo un pateikties vecākiem

2015. gada 18. maijs 07:00

715

Pieņemt atšķirīgo un pateikties vecākiem

Noformulēt “kas es esmu” Zane Lobānova minstinās tikai mirkli: “Ja runa par identitāti, esmu liepājniece. Ar katru šūniņu. Bet dvēsele ietver tik daudzas dimensijas! Esmu sieviete, kas meklē. Kad biju maza, man teica: sapratīsi, kad izaugsi. Skatoties uz vecākiem, domāju, ka visu taču jau saprotu.”

Velk pie zirgiem
Bērnudārza audzinātāja Zanītei jautājusi, par ko kļūs, un mazā nešaubījusies – par saldējuma pārdevēju un dzīvnieku dresētāju. Kad sākusi aizrauties ar jāšanas sportu, uzlikusi mērķi tikt pie sava zirga. Par spīti apkārtējo skepsei, ka pilsētas meitenei tas nav vajadzīgs. “Trenējos “Jura staļļos”, “Priedulājos”, Dunalkā, Priekulē. Padsmitgadīgas meitenes kāpām autobusā, vilcienā, ar stopiem braucām mājās vai palikām nakšņot zirgu stallī. Tolaik bija tik spēcīga vilkme pēc zirgiem! Skolotāja Vecvagare manis zīmētos zirgus virzīja uz konkursiem, guvu godalgotas vietas,” bērnības failos ielūkojas Zane.
Veicot pētījumu psiholoģijā par zirga lomu, Z. Lobānova secinājusi, ka cilvēks uz zirgu mēdz projicēt visu, kā trūkst. “Iespējams, man trūka pieņemšanas. Vienlaikus tā bija varas sajūta, mīlestība, disciplīna. Pasaulē veiktie pētījumi skaidro, kāpēc ar jāšanas sportu nodarbojas tieši meitenes – zirga figūra var kompensēt vecāku figūru. Zirgi man joprojām nav vienaldzīgi, bet tagad savā ģimenē saņemu to, kā pietrūka bērnībā. Vecākiem, radošiem cilvēkiem (mūziķi Juris Pavītols un Ingrīda Gūtmane, eks. Pavītola – red.), bija mūžīgie koncerti un savas problēmas. Manuprāt, vecāki mums neapzināti dod sarežģītu uzdevumu, lai mēs mācītos. Tiku ar to galā un esmu pateicīga: iemācījos mīlēt sevi un pieņemt otru, kāds viņš ir.”

“Labāk nedziedi, bet runā!”
Prasmi vērot un stāstīt Zanē atklājusi latviešu valodas skolotāja Mirdza Šmita, bet rakstīt mudinājusi LiepU pedagoģe Laiveniece. “Mani paņēma pamācīties Liepājas teātra kursā, bet nevarēju to apvienot ar vēlmi sevi pierādīt tolaik populārajā “Mis Liepāja”. Meitenes konkursā darīja to pašu, ko tagad, taisot selfijus. Paskaties, te es esmu, novērtē, sniedz man savu uzmanību!
Vaicāju tētim: kā tu domā, vai mani pieņēma? Baidoties sāpināt, viņš vairījās no atbildes. Bet tiku desmitniekā. Tēti, tu redzi mani?”
Zane tiekusies arī spēlēt tenisu, dejot un muzicēt. Kāpēc gājusi secen mūzikas skola? “Tāpēc, ka brālis piečurāja klavieres un vainu novēla uz kaķi. Matīss muka no mūzikas stundām, visādi kaitināja mājskolotāju. Kurš tad ies to izciest vēlreiz ar mazāko bērnu?”
Uzdziedāt pa liriskai dziesmai desmit vai desmit tūkstoš cilvēkiem uz skatuves? Kāpēc ne, ja lūdz mīļais tētis. “Man bija gadi deviņpadsmit, kad tētis paaicināja savā jubilejas koncertā. Citkārt man iedeva lielāku programmu, bet Igo pateica: zini, labāk nedziedi, bet runā! Tajā mirklī bija aizvainojums. Tagad labprātāk skatos un klausos, nevis uztraucos pirms uzstāšanās.”
Zane mācījusies ģimnāzijas 9. klasē, kad sporta skolotāja Jansone mudinājusi pārservēt. Tas izdevies tik labi, ka meitene nekavējoties aicināta uz sacensībām Darmštatē. “Āķis bija lūpā. Kopš tā laika spēlēju volejbolu, bīčvolejbolu. Uzturu sevi formā un iesaistu ģimeni. Vecākā meita Liāra jau braukā pa čempionātiem. Viņas vārds un mērķtiecība no tēta mammas. Mana Liāra ies vecmāmiņas, kultūras darbinieces Ārijas Liāras Pavītolas, dzimtas galvenās sievietes, pēdās. Jaunākā – Laura – arī sportiski attīstīta, bet virziens vēl jāmeklē.”
Lūdz piedošanu bērniem
Zane neslēpj, ka ilgi taustījusies, meklējot īsto aicinājumu. Mācījusies teātra fakultātē, par sociālo pedagogu, par skolotāju, par psihologu. “Tētim Valmierā bija attiecības ar sievieti, viņiem piedzima dēls. Kad biju maziņa, mēs turp braucām, un Daina man daudz stāstīja par psiholoģiju. Strādāt veikalā vai pie konveijera es nevarētu.”
Pēc šķiršanās no pirmā vīra Zanei nebija ne naudas, ne dzīvokļa. Tomēr mācījusies dārgā skolā un turpat strādājusi – lai segtu kredītu. “Mana pieredze rāda, ka katrs dzīvo, kā grib, un sasniedz visu, kas vajadzīgs. Ja piedzimsti bagātā ģimenē, tas nedod garantiju, ka arī nomirsi bagāts. Izejas pozīcija katram sava, bet daudz panākams ar gribu.” Zanes vīrs Andrejs ir inženieru nodaļas vadītājs dāņu firmā un vislielākais balsts: ne tikai pelna ģimenei iztiku, bet arī pieskata Lauru, kamēr mamma strādā vakaros un sestdienās. “Bērnam nav jāiet dārziņā, ja viņš nav tam vēl gatavs. Cenšos bērniem dot to, ko mani vecāki nav varējuši dot. Vecākajai meitai esmu lūgusi piedošanu par laiku, kad savu dzīvi vēl nebiju sakārtojusi.”
Geštaltterapeite Z. Lobānova ir speciāliste radošajā psiholoģijas centrā “Ģimenei” un var palīdzēt cilvēkiem dzīves kritiskajos brīžos. Psihoterapeits ir atbalsta punkts, kamēr atkal izdodas nostāties uz abām kājām, viņa skaidro profesijas misiju. No Vācijas nākusī terapija strādā ar sajūtām un ķermeni un pieskaitāma humānistiskajam virzienam. “Pamatā ir kontakts, katram kontaktam ir sākums, vidusdaļa un beigas. Skatāmies, kurā posmā pārrāvums. Psihoterapeitu arvien biežāk uzmeklē vīrieši. Problēma bieži redzama jau pirmajā minūtē: kā klients kontaktē ar psihoterapeitu, līdzīgi veido attiecības ģimenē un ārpus tās. Gadās, ka cilvēks pēc terapijas izšķiras, jo saprot: ko es daru, tas nav mans cilvēks. Vai otrādi – sieviete atzīst, ka pati ir kļūdījusies, izmaina sevi un kontakts ar vīru mainās. Būtu labi, ja psihoterapiju studētu visi, kas to grib. Sabiedrība savā ziņā atveseļotos, kā tas notika ar mani.”

Ģimene iedod bagāžu
Savu vecmāmiņu, kura neatzīst “jocīgo” profesiju, Zane necenšas pārliecināt: “Viņai ir sava pieredze. Tā paaudze vairāk strādāja, vairāk bija pie dabas un varbūt problēmas nenosauca vārdā. Tagad ir moderni krist depresijā. Notiek visādi, bet lielākoties to dara, kad var atļauties. Psihiatri atrod bioloģiskas izmaiņas smadzeņu darbībā, serotonīna (viela, kas atbildīga par laimes izjūtas un labsajūtas ierosināšanu) līmeņa krišanos. Ārstē darbs un pienākums.”
Atkarības slazdos pusaudži nereti iekrīt, jo nenobriedušai personībai ir tieksme pārkāpt robežas, turklāt apreibinošās vielas ir gana viegli pieejamas. “Slikti, ja visa kā par daudz, slikti, kad nekā nav. Narkotikas, pīrsings visdrīzāk ir kliedziens: viss nebūt nav kārtībā, esmu atšķirīgs! Ir grupa, kas mani – savādāko – pieņem. Labi, ja vecāki dod stabilitāti, jaunietim tad nav vajadzības riskēt. Manuprāt, bērnu var izaudzināt bez morāles un pamācībām: viņš mācās no tā, ko redz. Ja tēvs neciena mammu, arī bērns necienīs potenciālo dzīvesbiedru. Ģimene dod bagāžu, vēlāk saprāts ļauj apzināt, kas maināms. Paldies vecākiem, kas brīžiem mani audzināja pareizi un reizēm nepareizi, bet vecāki var iedot vien tik, cik var! To apzinoties, esmu kļuvusi tikai bagātāka.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pieņemt atšķirīgo un pateikties vecākiem

Kategorijas