Ar dzelžainu disciplīnu ārstējas dabiski

2015. gada 22. maijs 07:00

3399

Ar dzelžainu disciplīnu ārstējas dabiski

Aizputniece Inese Rozenberga ikdienā palīdz sirmgalvjiem un darbojas invalīdu biedrībā “Cerība”. Bez dakteres vai dziednieces zināšanām viņa pati meklējusi ceļu, kā uzlabot savu veselību, kad tradicionālā medicīna pievīlusi. Lai arī brīnumzāles nav atrastas, darbs ar sevi ir atmaksājies labākā pašsajūtā.

“Kas der man, var nederēt citam. Katram organisms reaģē atšķirīgi, un katrs ir citādāk piesārņots,” uzsver I. Rozenberga. Viņa piekrīt dalīties pieredzē un pastāstīt par līdzekļiem un metodēm, ko radusi par sev piemērotiem – nevienu nepamācot vai neaicinot sekot. “Ticu dabas dziedinošajam spēkam, bet tikai tad, ja ievēro divus noteikumus – jādarbojas ilgstoši un jāievēro disciplīna. Tējas un uzlējumus nevar dzert šā un tā – kā ienāk prātā,” pamata principus atklāj aizputniece.
Jau kopš bērnības I. Rozenberga bieži slimojusi, gulējusi slimnīcās un lietojusi “čupām zāles”. Šāds scenārijs ildzis daudzus gadus, līdz kuņģis sācis protestēt pret lielajām medikamentu devām. Arī gūžas un locītavu sāpes kļuvušas nepanesamas, ārsti nozīmējuši uz operāciju, taču apņēmības pilnā sieviete sākusi strīdēties pretī gan mediķiem, gan slimībām un sākusi interesēties par dziedniekiem un to pakalpojumiem. “Protams, ārsti ir vajadzīgi! Mediķi glābj dzīvības, bet ne vienmēr viņi var izārstēt hroniskas slimības.” Daži alternatīvās medicīnas piekopēji padalījušies tādos padomos, ko ārsti nav teikuši vai zinājuši.

Izsijā sev piemērotāko
Tolaik, kad tradicionālā medicīna pievīlusi, paziņas aicināta, I. Rozenberga ieinteresējusies par dziedniecības sistēmu – reiki. Tā ir meditācijas un relaksācijas prakse, kas aizsākusies Japānā un iplatījusies tālāk pasaulē. “Strādāju ar savām septiņām čakrām. Kas tikai man pašai par sevi neatklājās! Tas bija interesants posms, ko ne īpaši atbalstīja ģimene,” rādot reiki simbolus, atceras aizputniece. “Tas bija kā salmiņš, kam pieķerties, kad tik ļoti sāpēja locītavas. Tomēr tas tik un tā ilgstoši nepalīdzēja. Varētu teikt, ka ar reiki es atmodināju savu garīgo mugurkaulu.” Tagad no šīs Austrumu mācības viņa ikdienā saglabājusi tikai to, kas der un patīk vislabāk, piemēram, reiki meditatīvo mūziku, kas labi palīdz relaksēties.
“Pārstāju ar to darboties un domāju – tie ir indieši, vai mums, latviešiem, nav kaut kas tāds?” Viņas meklējumi vainagojušies panākumiem, un atklātas latviešu spēka dziesmas un dziednieka Pētera Antona kursi. Pie viņa I. Rozenberga izgājusi mugurkaula un kuņģa atveseļošanās kursus. Mācībās dziednieks dalījies zināšanās, kā uzlabot veselību ar dabas veltēm un pašiedvesmu.

Risina vēdera problēmas
“Man ļoti sāpēja kuņģis. Šajos kursos mācīja dziedināt vēderu ar burkānu izspaidām – to, kas paliek pāri, kad izspiež sulu. Lietoju ēdamkaroti katru rītu pirms ēšanas. Jau pēc trīs nedēļām jutu uzlabojumus. Kaut arī tas bija jādara dažas nedēļas, es turpināju trīs mēnešus. Man pat saplīsa sulas spiede, tad rīvēju uz smalkās rīvītes un ar rokām izspiedu sulu.” Dziednieks piedāvājis veselu programmu, kur pašam jāgatavo sev “zāles”, tomēr I. Rozenberga teic, ka viss, ko viņš iesaka, nav jāuztver kā likums, pati visvairāk aizrāvusies ar burkāniem, jo tas labi strādājis. Pret kuņģa sāpēm līdzējusi lielo porciju samazināšana un izvairīšanās no saldumiem. “Ja kārojas saldu, organismā trūkst hroma.” Dabiski šo vielu var uzņemt ar jūras veltēm un pilngraudu produktiem. Tas atrodams arī bišu maizē. “Apetīti samazināja arī kārklu mizu tēja, tomēr tā ne visiem var derēt. Dzēru to pirms brokastīm,” teic aizputniece un pastāsta, ka tagad viņa brokastīs ēd auzu pārslas, kas pārkaisītas ar mārdadžu sēklu miltiem un kanēli. Šie milti palīdz aknām un spēcina nagus. Vēl viņas arsenālā ir melno ķimeņu un amaranta sēklu milti. Katram savas ārstnieciskās īpašības.
Savukārt vēdera izeju veicina bietes un plūmes, turklāt jādzer daudz nesaldināta šķidruma. “Pa dienu apleju aptuveni piecas žāvētas plūmes ar ūdeni un vakarā tās apēdu. Pēc tam vairs nedrīkst neko ēst.”

Izglābjas no skalpeļa
Dabas dziedinošais spēks I. Rozenbergu paglābis no skalpeļa, un viņa pati sev atveseļojusi locītavas. Metodi izstrādājis dziednieks Pēteris Antons, un, lai arī tā ir visai ekstrēma, tolaik sāpēs nomocījusies aizputniece to praktizējusi veselu gadu. “Trīslitru burkā ieliku četras banānu mizas. Pievienoju glāzi cukura un vienu ēdamkaroti lakto baktērijas. Tās var iegūt, kad nosmeļ krējumu, kas uzpeld virs piena. Katru dienu masu maisīju un nosmēlu to, kas dzirai augšā nostājies. Arī runājos ar burku un ticēju, ka dzēriens man palīdzēs. Galu galā man sanāca galerts, želeja! Es to dzēru un gatavoju jaunu. Nu man vairs locītavas neberžas, dzēriens atjaunoja skrimšļus.” Jautāta, vai tas, ka banānu laukus apsmidzina ar indīgām ķimikālijām, neskādē dzēriena kvalitātei, I. Rozenberga teic, ka tieši tur slēpjas tas sāls. Dziednieks skaidrojis, ka lakto baktērijas cīnās ar ķimikālijām banānu mizās un izdzīvo tikai spēcīgākās. Vājās uzpeld dziras virspusē un tiek nosmeltas. Cilvēks lieto tikai atlikušās – spēcīgākās.
Savukārt kaulu stiprināšanai ļoti labi der topinambūra sakne. To var lietot svaigu – grauzt tāpat vai pierīvēt salātiem. “Šīs metodes darbojas tikai tad, ja tām tic un rīkojas regulāri. Disciplīna ir visa pamatā.” Tāpat, lai dabas veltes iedarbotos, ir sevi pareizi jāieprogrammē. “Mēs bieži sakām nepareizi – man nepatīk, es nevaru. Tā vietā ir jāsaka – es varu! Es varu atteikties no saldumiem. Tas uz zemapziņu iedarbojas labāk.” Noslēgumā I. Rozenberga atgādina: “Tas ir tas, kas man palīdz labāk justies. Protams, tās nav brīnumzāles, bet es strādāju ar sevi.”

+ 3

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Ar dzelžainu disciplīnu ārstējas dabiski

Kategorijas