Rekurzeme.lv ARHĪVS

"Slaidais" tirgū ienāk ar bulciņām

VALIJA BELUZA

2015. gada 29. maijs 07:00

2868
"Slaidais" tirgū ienāk ar bulciņām

“Pagājušais gads mums bija bagāts – apprecējāmies un reģistrējām uzņēmumu. Lai nebūtu daudz papīru, palikām katrs savā uzvārdā,” atklāj SIA “Slaidais” īpašniece Solvita Ziņģīte. Viņas dzīvesbiedrs Vitalijs Udovenko konditoru aprindās jau ilgstoši pazīstams ar iesauku Slaidais, tāpēc arī firma ieguvusi oriģinālo un reizē amizanto nosaukumu.

Ķepurojas divatā
Cik ilgi var sēdēt bezdarbniekos, sprieduši dzīvesbiedri, apsverot domu par savu uzņēmumu. Vitalija māsas nopirktajā krāsniņā cepti našķi draugiem un paziņām, un pa Ziemassvētkiem jau krāsns atmaksājusies.
Pie biznesa plāna kalšanas ķērušies klāt 2014. gada sākumā. Saņemt kredītu startam nav izdevies Vitalija pirms desmit gadiem sabojātās kredītvēstures dēļ. Tikmēr iepazīšanās ar “Jūrnieku ligzdas” īpašniekiem vainagojusies ar iespēju uzsākt darbību viņu telpās.
“Sākām cept pagājušā gada 6. jūlijā, vispirms tikai šai viesnīcai un trīs veikaliņiem. Nu jau mūsu produkcija tiek realizēta astoņās tirdzniecības vietās. Piepalīdzu vīram, ja vajag, un tad pati izvadāju produkciju. Jo divi vien esam, kaut kā jāķepurojas,” pasmaida jaunā uzņēmēja un piebilst, ka amatu savienošanas kārtībā ir ne tikai ekspeditore, bet arī apkopēja un grāmatvede. Lai mazliet atvieglotu soli, šovasar palīgos ņemšot praktikantu.
Vitalijam ir ievērojama cepēja pieredze: savulaik strādājis “Jūrpilī”, kur bijis vislabāk, tad “Puķītēs”, “Liepājas maizniekā”, “Gatvēs” un “Enharā”. Kādu brīdi pamēģinājis arī par santehniķi, varējis vairāk nopelnīt, taču atgriezies savā amatā.
Jautāts, vai pēc tam, kad piesista roka citās ceptuvēs, tagad nekopē viņu produkciju, Vitalijs neslēpj: “Magoņu bulku es “atnesu” uz “Beķereju”, tikko to atvēra. Pirmais cepējs biju arī “Marcipānā” . Vairākas bulkas noskatītas Rīgas firmā “Enhars”. Brīnos, kā vēl neviens nekasās virsū, bet zinu arī, ko atbildēt: es viņas atnesu un es viņas cepšu. Paša izgudrojums ir marcipāna bulka ar vasabi riekstiem.”
Tai nosaukums vēl nav izgudrots, tāpat kā no ārzemēm aizgūtajam kartupelītim uz puļķīša. Interesants ir “Čiekurs” – sagriezts cīsiņš mīklā. ”Katram jau savi knifiņi, bet standarts ir standarts, riteni no jauna neizdomāsi, tāpēc idejas meklējam internetā.”
Grobiņa nelaiž iekšā
Ar kontrolējošajām institūcijām domstarpību nav bijis, viņu prasības tiekot akurāti pildītas. Arī dokumentu gūzmai izdreifējuši cauri gana veiksmīgi, toties iespraukties pārpildītā biznesā vagonā neesot vienkārši: konkurenti reaģē dažādi un ar atplestām rokām nesagaida.
SIA “Slaidais” strādā katru dienu, izņemot sestdienu, un viss, ieskaitot mīklas mīcīšanu, notiek ar rokām. Līdz 300 gabalpreču ik rītu aizceļo pie produkcijas realizētājiem, kuru pieprasījums ir atšķirīgs. Dažviet topā sāļie mīklas izstrādājumi, piemēram, piecu veidu picas.
Lai iepazīstinātu ar sevi, jaunie uzņēmēji cenšas prezentēties publiskajos pasākumos Rožu laukumā, Kungu ielas kvartālā, Līvas ciema tirgū un citur. “Gribējām būt arī Grobiņas svētkos, bet mūs neņem: tur ir savas konditorejas. Teicu, ka esmu taču grobiņniece un arī firma reģistrēta Grobiņā, bet – nekā.”
Paplašināšanos pagaidām bremzējot ierobežotais pašu kapitāls un laika trūkums: S. Ziņģīte turpina strādāt par skolotāju Liepājas internātpamatskolā. “No rīta izvadāju bulkas un skrienu uz darbiņu skolā, piecos atkal projām un turpinu šeit ar dokumentiem. Pēc devītās klases mācījos finansistos, gribēju studēt arī uzņēmējdarbību, bet muļķības pēc skolā nekārtoju latviešu valodas eksāmenu. Apguvu datorzinības un kļuvu par informātikas skolotāju,” pasmaida uzņēmēja.

Kroņa numurs – foto tortes
Ja diennaktī būtu trīsdesmit sešas stundas, paspētu vairāk, piekrīt V. Udovenko. Viņa pienākumos ietilpst produktu sagāde no vairumbāzēm Rīgā un Igaunijā, izvērtējot gan cenu, gan kvalitāti. Mīklas uzlabotāji tiek lietoti tikai kruasānos un bagetēs. Tortes un kūkas SIA “Slaidais” cep pēc pasūtījuma un piegādā arī uz mājām.
”Neviens Liepājā oficiāli nepiedāvā foto tortes. Klienta izvēlēto attēlu, dabas skatu, simbolu, firmas logotipu, multenes varoni vai tekstu izprintēju un uzlieku uz tortes. Izmantoju, protams, ne parasto, bet plānu vafeļu papīru, kas līdzīgs baznīcas dievmaizītei, un pārtikas krāsas. Dažs bildi noņem un ieliek sekcijā vai izmet, bet viss ir apēdams!” Neatkarīgi no kūkas lieluma ēdamā bilde to sadārdzina par pieciem eiro. Bērniem īpaši patīkot kēksiņi ar ēdamajiem krāsainajiem taurenīšiem.
Belaši pagaidām neietilpst sortimentā: lai tos gatavotu, nepieciešams izpildīt noteiktas PVD prasības. Tas ir tālākais mērķis. Nākotnes sapnis – pašiem sava kafejnīciņa. Strādājot Francijā, pilsētā, kas divreiz lielāka par Liepāju, konditors noskatījis interesantu variantu. Pašam cepējam piederošā bodītē ik dienu top līdz četrdesmit bagetēm un aptuveni simts kruasāni. Cenas uz vietas tapušajai produkcijai – pasakainas, bet franči esot gatavi maksāt par roku darbu.
Vaicāts, ko vēl gribētos realizēt tepat, V. Udovenko spriež, ka Liepājā par maz tautas un pirktspēja – zema. “Var izdomāt daudz ko, arī ekskluzīvas lietas, bet cilvēks dos priekšroku parastajai kanēļa vai magoņu bulkai, jo tā ir lielāka un lētāka.”