Ļauj zīmēt uz sienas

2015. gada 1. jūnijs 07:00

326

Ikdienā katrs no priekulnieku Retējumu ģimenes darbojas atšķirīgās jomās. Andris darba mūžā bijis ekonomists un grāmatvedis, Maija pieņem pacientus kā ģimenes un acu ārste, viņu meita Dace ir profesionāla māksliniece. Savus talantus un hobijus viņi kopīgi parādīja izstādē “Retēji”.

Atšķir pēc rozēm
Pirms septiņiem gadiem Priekules mākslas skolā noorganizēti pieaugušo tālākizglītības kursi. Maija un Andris aizgājuši uz pirmo izstādi, satikuši pazīstamus cilvēkus, kas uzaicinājuši nākt un pašiem pamēģināt.
“Bērni no ligzdas izlidojuši, ar kaut ko ir jānodarbojas. Gribējās ārā no mājas,” toreizējo izvēli pamato Maija. Tagad abi izpaužoties, “cik nu no mums dabū ārā mākslas skola”. Tur satiek domubiedrus, var parunāties un “piektdienu vakaros no nodarbībām atgriežamies ļoti pacilāti”.
Andris atminas pirmo nodarbību. “Iešu pie māla. Bet ko es taisīšu? Kā to dara? Nekādas sajēgas.” Ar māliem darbojas arī Maija, bet viņas un Andra darinājumus varot labi atšķirt. “Kur nav rožu, tie nav mani,” norāda Maija un smej, ka retējs jeb retējums ir rožu dzimtas augs.
Andris savējos rotā ar latvju zīmēm un citiem ornamentiem, ko uzspiež ar paša gatavotām formiņām. Šo to no izgatavotajiem priekšmetiem lieto arī sadzīvē, bet galvenokārt tie ir dekoratīvi. Maija no māla pagatavojusi bilžu rāmīšus, kuros ieliktas mazbērnu – Emīlijas, Šarlotes un Mārča – fotogrāfijas. Daļu māla darinājumu vesta uz Mosēdi apdedzināt melnajā ceplī.
Andris veido mozaīkas, pielietojot flīzēšanas materiālu – smaltu. Tapis cikls “Gadalaiki”, darbs “Putni” ar cāļu mātes saimi. Mozaīkā atveidoto smilšu pulksteni nosaucis “Laiks iet, bet vēl smiltis birst”.
Kad tēma bijusi “Spilvens”, Andris izprātojis, ka viņam arī tāds būs – ar mozaīku apšūts putuplasts. Taisījis eksperimentu, veidojot viļņotu virsmu. Viņš norāda mozaīku priekšrocību: var pāris stundu strādāt, tad darbu atstāt un atgriezties vēlāk. Ar mālu tā nevarot.

Kritizē bez vārdiem
Maija izpaužas rokdarbos – spilvenos, gaisīgās tamborētās šallēs. Tās lieti noder kā Ziemassvētku dāvana vedeklām, meitai un citiem radiniekiem. Svaigi un eleganti izskatās ar dekupāžu uzlabotais skapītis un ķeblis. Paticis pat meitai, kurai “māksla pirmajā vietā” un kurai esot “cits domas lidojums un līmenis”. Jaunu, oriģinālu veidolu ieguvušas arī somiņas.
Maijas dekoros, kas apvieno vairākas rokdarbu tehnikas, ielikta ideja par cilvēka mūža gājumu – jaunība, briedums, augļi.
“Kamēr smadzenes strādā, tikmēr kaut ko var darīt,” Andris saka par nodarbēm, kas kļuvušas par neatņemamu dzīves daļu. “Nevar vairs nosēdēt pretī televizoram, ja rokas nekustas. Pie tā pierod,” piekrīt Maija. “Kamēr iet romantiskā filma, koraļļu rifs jau gatavs,” sievas veikumu uzteic Andris. Ģeometrisko plakņu tamborējumus viņa noskatījusi internetā.
Maijas rokdarbos dominē mierīgi toņi. “Latviešiem jau spilgtums nav raksturīgs,” skaidro Andris. “Man jau patīk sarkanā krāsa, bet, kad Dace pasaka – tev sarkanais periods uznācis, tad saprotu, ka jāņem cita,” atklāj Maija. Meita neuzdrošinoties skaļi kritizēt, bet māte uztver smalkāku valodu. Ja Dace neko nesaka, Maija saprot – nav labi. Ja kādreiz pasakot “Labi!”, tas mātei kā medusmaize. “Viņa citus ceļ, bet sevi bišķi noliek,” vērtē Dace.
Kad Andrim jautāts, vai mājās visiem darbiem ir vietas, viņš atjokojis, lai paskatās amerikāņu seriālu “Vācēji”. “Tik traki mums nav,” bilst Maija. Viņas darbi aizņemot tikai vienu istabas stūri, bet “kur likt darbus – tā bišķiņ ir problēma”. Abiem galvenais ir darba process, ne rezultāts. “Kad iesāc un saproti, kas jādara, tad iet uz priekšu,” stāsta Andris. Maija turpina, ka gadās arī tā, “ka pirksti nemāk uztaisīt to, kas ir prātā”. Tad mēģina tik ilgi, kamēr sanāk vismaz līdzīgs.

Mākslu redz dabā
Vecāki meitu “pa mākslas līniju” speciāli neesot virzījuši. “Viņa neko citu negribēja, tikai zīmēt,” atminas Maija. Kad mācījusies pamatskolā, tēvs no grāmatas lasījis priekšā mācību vielu, bet meitene tikmēr zīmējusi lelles un kleitas. Uz Liepājas mākslas skolu gājusi ar domu, ka ar tās beigšanu pietiks, bet trešajā kursā paziņojusi, ka dosies tālāk uz Mākslas akadēmiju. “Saprašana auga,” Andris ir gandarīts.
Viņš stāsta, ka abiem ar sievu par kāda elementa iederīgumu kompozīcijā jāpārliecinās, to pieliekot un novērtējot, bet Dace to var pateikt uzreiz. “Mēs tomēr nevaram pretendēt uz mākslas nosaukumu, tas ir amatierisms un naivisms,” paškritiska ir Maija. “Mēs tikai taisām, mēs neradām mākslu,” piekrīt Andris. Kur tad sākas māksla? “Māksla sākas bērnībā, kad iepazīst pasauli. Labāk ir augt pie dabas, tad redz, kā viss veidojas, piemēram, kā šķiļas pumpuri un izveidojas lapas. Tas viss ļoti ietekmē,” zina Dace. Savu bērnu dēļ viņa atstājusi darbu Rīgā un atnākusi uz mierīgo Priekuli. “Šeit laiks ir garīgi piepildītāks.”
“Kādas mantas tev ir mājās?” Dace jautā meitai, kad Emīlijai kļūst garlaicīgi. “Bumba.” “Tad uzzīmē bumbu!” rosina Dace un atklāj: “Man tā bija bērnības trauma, ka nedrīkstēju uz sienām zīmēt.” Tāpēc bērniem atvēlēta istabas siena, uz kuras viņi drīkst izpausties. Kad tā pilna, aizkrāso ciet, un var sākt no jauna. Speciāli bērniem zīmēšanu nemāca, tā būšot viņu brīva izvēle.

Visi ar “novirzēm”
Dace izstādē piedalījās ar zīmējumiem un gleznām. Akadēmijā izmēģinājusi strādāt dažādās tehnikās. “Visas ideālās formas ir radušās dabā,” pauž Dace. “Vajag paskatīties dabā, un lielā māksla būs rokā.” Andris vērš uzmanību, ka Ziemupes jūrmalā salasītie akmentiņi arī ir no dabas. Tie izmantoti kā kastīšu un citu priekšmetu rotājumi. “Citi staigā gar jūru atpūzdamies, mēs noliekušies lasām akmeņus.”
Dacei Priekulē ir savs uzņēmums – dizaina darbnīca “MarEmi”. Pasūtījumi esot galvenokārt poligrāfiska rakstura, izpildāmi datorā, piemēram, bukleti. Viņa iekārtojusi izstādi arī amatierteātra jubilejā, veidojusi tai afišu, bukletu, avīzi, gādājusi par noformējumu Gramzdas baznīcas pasākumam. “Visam pamatā ir kompozīcija,” Dace saka par mākslinieciskajām izpausmēm ar roku un datorā. Abos veidos var radoši izteikties, un ne viens, ne otrs neesot liekams malā.
Ceturtā paaudze – Maijas māte – uz notiekošo noraugās no Daces pēc fotogrāfijas veidotā zīmējuma. Viņai arī bijusi nosliece uz mākslu. “Visi ar novirzēm,” pajoko Andris.

Pie dakteres – ar rokdarbu
Andri lasītāji “Kursas Laikā” jau sastapuši kā Priekules amatierteātra trupas aktieri. “Katru dienu jau teātri nespēlē,” viņš teic par hobiju savienošanu un atklāj vēl vienu, ko pārņēmusi Dace – fotografēšanu. “Okupēju visus aparātus,” viņa smejas. Skolotāji, kas ar viņu strādājuši šajā jomā, ieteikuši tai pievērsties profesionāli, bet Dace aizgājusi citā virzienā. “Bērni novirzīja no īstā ceļa,” joko Maija. “Vēl jau viss ir priekšā,” attrauc Dace.
“Tagadējās jaunās tehnoloģijas – tas vairs nav priekš manis,” Andris atklāj, kāpēc šo nodarbi atstājis. Saistījis process – filmiņas attīstīšana, bilžu gatavošana. Salikt bildes datorā – “tas nav interesanti”. “Fotogrāfija rokās un albumā – tā ir vērtība,” piekrīt Dace. Viņas aizraušanās ar fotomākslu varētu rezumēties ar izstādi.
“Tik daudzi cilvēki mājās kaut ko dara, bet mēs viņus neredzam,” zina Maija. “Ar kādām pērļotām rotaslietām nāk manas pacientes no Virgas, Bunkas!” Sievas zinot, ka daktere apskatīs viņu rokdarbus, un speciāli tos uzvelk. Aprunājoties par rakstiem, tehnikām un arī par veselību. “Tad aizmirstas visas kaites. Vairāk slimo tie, kas neko nedara,” secina Andris. Maija piekrīt, ka šādas sarunas neapšaubāmi dod pozitīvas emocijas.
Zinot viņas aizraušanos, kolēģi uzdāvinājuši dāvanu karti, un Maija sapirkusies dzijas “nepajokam”. Tas esot stimuls darboties tālāk.
Viņas darba kabinetā ir meitas veidots ziedu pulkstenis un ziedu siena – pavasaris arī ziemā. Pacienti to ievērojot. “Paldies Tev par to!”
Andris atminas, ka sovhoza kantorī pie sienas bijis plakāts ar uzrakstu: “Ja negribēsi darīt, vienmēr atradīsi attaisnojumu.” Uz savu ģimeni viņš attiecina pretējo – gribēsi darīt, laiku atradīsi.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Ļauj zīmēt uz sienas

Kategorijas