Kurpniece – dzīves svinētāja

2015. gada 3. jūnijs 07:00

2018

Šogad aprit trīsdesmit pieci gadi, kopš apavu nozarē strādā Valda Šlisere. Pudu sāls apēdusi, un nav tādu kurpju, zābaku un somu labošanas darbu, ko pieredzējusī kurpniece neprastu. Vajag apavus pastiept lielākus, mainīt purngala formu vai atjaunot galīgi nodragātus? Tā nav problēma! Jautāta, vai gadījies arī pasūtījums, ko nespēj izpildīt, Valda smej un purina galvu: gaidot to klientu, kurš spēs pārsteigt.
Dziesmotās revolūcijas laikā meistarei bijusi sajūta, ka ātri būsim bagāti, pieaugot labklājībai, nēsāsim tikai jaunus apavus, bet – nekā, izrādās, arī 21. gadsimtā kurpnieka darbnīca ir vajadzīga.

Viss sākas ar ādām
“Pabeidzu Liepājas 5. vidusskolu un aizgāju uz Ādas fabriku. Par laboranti mani, protams, pieņēma uzreiz, jo nācu no Akermaņa (leģendārs ķīmijas pasniedzējs – red.),” skandinot savus dzidros smieklus, atceras Valda Šlisere. Gadus piecus, saņemot smieklīgi mazu aldziņu, tur nostrādājusi. “Mana mamma strādāja Apavu fabrikā, un arī man viss sākās ar ādām. Tiku paaicināta uz Sadzīves pakalpojumu kombināta darbnīcu Krūmu ielā, tur no jēlādām taisījām jaunus apavus pēc pasūtījuma un apguvu visas operācijas no A līdz Z. Vēlāk kopā ar darbabiedriem prihvatizējām to cehu, bet gāja baigi grūti: tolaik Liepājā nāca iekšā armēņi, un latvietis varbūt nav biznesmenis.” SIA “Dina” beigusi pastāvēt, jo nav varējuši savilkt kopā galus, un šo periodu V. Šlisere atceras nelabprāt.
Nu jau gadus divdesmit Valda sevi sauc par gavieznieci. Uz laukiem viņu aizvilinājusi no vectēva mantotā zeme. Nodarbošanās ar lauksaimniecību pilsētas meitenei padevusies ar grūtībām. “Uztaisījām projektu mājai un kūtij, bet naudas maiņas dēļ nesanāca. Joprojām dzīvojam “Māķos” nopirktajā divistabu dzīvoklī. Man tur ļoti patīk: tikko pārbraucu mājās, mudīgi paēdu un ar riteni uz dārzu. Paši tur visu ko izaudzējam, bet krējumiņu, biezpieniņu un mājas oliņas man klienti pienes.”

Starp Liepāju un Priekuli
Papēži, zoles, aizdares un daudz kas cits, ikdienā veicamo nosauc meistare. Aukstā ziemā bieži bojājas slēdzēji, pārējos gadalaikos jāatjauno papēži, sprādzes. “Rajons liels, reizi nedēļā brauc Durbe, jo tur nav kurpnieka. Savus apavus ved tie, kas aizbraukuši studēt Rīgā, Ventspilī un Liepājā. Pat Īrijā strādājošie pie manis labo apavus un veic profilaksi tikko nopirktajiem. Ārzemēs laikam baigā cena, un latviešiem jau jāekonomē.”
Valda teic, ka cenšas izpildīt visas cilvēku vēlmes un novērojusi interesantu lietu – skolotājas, iestāžu darbinieces savām augstpapēžu kurpēm izvēlas ādas papēdīšus, lai klusāka staigāšana, bet meitenes otrādi – grib, lai skan.
Profesijas maiņu Valda nekad neesot apsvērusi, jo patīk, ka cilvēki no darbnīcas aiziet priecīgi, apmierināti. Kaut gan jaunībā spriedusi, ka nekad nenodarbosies ar apavu remontu. Bet, redz, laiki mainās! Kursos Valda apguvusi šuvējas prasmes, taču sapratusi, ka tas neesot tas, ko gribas darīt. “Atvērt šūšanas darbnīcu varbūt es vēl varētu, bet citiem strādāt vairs ne! Ja pats ar sevi rēķinies, uz sevi paļaujies. Dzīvoju ar savu darbu – cik ir, tik pietiek. Maizei nopelnīt varu un desai arī sanāk,” individuālā darba priekšrocības uzsver kurpniece.
Vienīgā profesija, ko Valda kārotu studēt, ir psihologs. Itin bieži nākoties klientu dzīvesstāstus uzklausīt, bet citu kreņķus cenšoties uz sevi neņemt: “Tā kā Priekulē neesmu iedzimtā, man prasa padomu, un uzticēto es nevienam neizpaužu. Daudziem otrās pusītes aizbraukušas, dažam vīrietim nav, kas gumiju biksēs iever,” atkal gardi nosmej kurpniece un teic, ka nezina, ko nozīmē būt nogurušai vai bēdīgai. “Tik aktīvi kā jaunībā neesam, par vedējiem kāzās vairs neejam, bet piedalos vēlēšanās, mītiņos, koncertos un citos pasākumos.”

Strādās līdz kapa malai
Uzticamo iekārtu “Minerva”, kas ražota Čehijā, kurpniece sauc par lāpāmo mašīnu, jo ar to var uzlikt ādas ielāpu, sašūt biezus materiālus, arī saplīsušu tanku vīles un slēdzēju džinsu biksēs.
“Man pavisam ir četri darba galdi un simtgadīga “Singer” šujmašīna, jo strādāju arī darbnīcā Gaviezē. Vietējiem, protams, apavus salaboju, bet tur nevar pat atpelnīt nodokļus: laukos mēs galvenokārt staigājam galošās. Toties man ir savi klienti Liepājā, braucu turp otrdienās un ceturtdienās, bet Priekulē pieņemu pasūtījumu pārējās dienās.” Ja liepājnieks otrdienā atnes apavus, ceturtdien tie jau ir gatavi. Arī Priekulē nodotie nav jāgaida ilgāk par dažām dienām. “Bet Gaviezē – uz sitienu,” Valda bez smiešanās nevar. “Viena kliente man pajautāja, kad iešu pensijā, un tūlīt pat atjauta, ka jautājums muļķīgs: amatnieki taču strādā līdz kapa malai.”
Pieredzējusī meistare ir gandarīta, ka darba netrūkst. Par telpu īri Priekules pašvaldības īpašumā “zvēra naudu” neplēš, līdz ar to kurpnieces pakalpojumi ir lētāki nekā, piemēram, Liepājā. Dažs, vienalga, nopukstot, ka dārgi, savukārt cits brīnās, ka gandrīz par velti. Reiz Valda gribējusi nolaist cenu kādam vecītim, bet, kad šis atvēris maku, tur bijis pilns ar banknotēm. “Cenu nosaku, skatoties uz apaviem, ne uz cilvēku. Daudzi vēl domā latos, arī pati esmu nepareizi paņēmusi, jo lati vēl stāv galvā.”
Ko vēl dzīvē gribētu? “No sapņiem mēs dzīvojam, bet visi jau nepiepildās. Savu māju gribētu, bet tā man diez vai būs. Garlaicīgi nav, jo mīlu dzīvi. Vislielāko prieku sagādā ģimene. Mana mamma savos astoņdesmit ir vēl lustīgāka par mani. Viņas jubileju nosvinējām krogā. Arī savas jubilejas vienmēr svinu, šogad man būs sešdesmit. Jāsvin katra diena! Esmu dzīves svinētāja. Ar vīru esam kopā 42 gadus, mūsu bērnus un mazmeitu redzu bieži, jo viņi ir tepat – Latvijā.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Kurpniece – dzīves svinētāja

Kategorijas